Tēlniecība kā domāšana trīs dimensijās

“Sākumā bija tikai ideja,” atzina tēlniecības kvadriennāles “Rīga 2004. Eiropas telpa” kuratori Aigars Bikše un Kristaps Gulbis. Pie šā projekta sākts strādāt pirms diviem gadiem, un tā koncepcija ir saistīta ar diviem nozīmīgiem faktiem Eiropas vēsturē: 1950.gada Šūmana deklarāciju un 2004.gada maiju, kad Eiropas Savienībā iestājas virkne Austrumeiropas valstu. Tāpēc izstādi veido tēlniecības darbi, kas tapuši pirms 54 gadiem un mūsdienās, meklējot kopīgo un atšķirīgo vienotā Eiropas telpā. Kā izteicās kvadriennāles sabiedrisko attiecību koordinatore Ilze Štāla, mūsdienu tēlniecība gandrīz vairs nesaistās ar to, kāda tā bija pirms 50 gadiem. Toreiz un tagad – tā ir pavisam cita domāšana un tehnika. Tēlniecības kvadriennāles “Rīga 2004” mērķu izklāstā varam lasīt: ““Eiropas telpa” izvēlas mākslinieku darbus, kas ne vienmēr atbilst klasiskai tēlniecības formulai, bet intriģē ar iespējamo interpretāciju un brīvu formas izvēli.”

Latvijas kultūras ministre Helēna Demakova un Horvātijas kultūras ministrs Božo Biškupičs izstādes “Eiropas telpa” oficiālajā atklāšanā. Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Izstādes “Eiropas telpa” oficiālajā atklāšanā kultūras ministre Helēna Demakova novērtēja šo projektu kā kaut ko īpašu. Klāt bija arī Horvātijas kultūras ministrs, kurš nāca klajā ar Latvijas kultūras situācijai satriecošu paziņojumu – pēc diviem gadiem Horvātijā durvis vērs 12 tūkstošu kvadrātkilometru (!) plašs laikmetīgās mākslas muzejs. Vai mums jāsamierinās tikai ar sapņu pilīm? Diez vai var paļauties uz to vien, ka zinām – māksla ir mūžīga un interese par to ir mūžīga, kā sacīja Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks Sergejs Dolgopolovs.
“Neparasti, nepierasti, bet ārkārtīgi interesanti” – tā vicemērs raksturo mūsdienu tēlniecību, piebilstot, ka Rīgu ne velti dēvē par iedvesmas pilsētu. Un Rīgas dome ir parūpējusies, lai žūrijas komisijas izvērtējumā labākā, aktuālākā darba autors iedvesmas īstenošanai saņemtu naudas balvu – 5000 eiro. Tēlniecības kvadriennāles “Rīga 2004. Eiropas telpa” Lielās balvas ieguvēji ir ungāru mākslinieki Andrāšs Gāliks un Bālints Havašs par darbu “Marmora iela”, kas skatāms Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā. Prēmētais mākslas darbs gadu paliks Rīgā publiskai apskatei.

Neprāts un
“Brīnišķais prāts”

Pie Valsts Mākslas muzeja var aplūkot Solveigas Vasiļjevas darbu “Brīnišķais prāts”, kura shematiskais apraksts (apmēram 700 cm liels objekts no stikla bumbiņām) maz ko izsaka gan par pašu darbu, gan par mākslinieci. Daži jautājumi un atbildes uz tiem atklāj ko vairāk.
– Kā jūs šīs tēlniecības kvadriennāles kontekstā izjūtat Rīgu kā Eiropas telpu?

Pie Valsts Mākslas muzeja atspoguļojas debesis Solveigas Vasiļjevas (Latvija) darbā “Brīnišķais prāts” Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

– Domāju, runa vairs nav tikai par Eiropu, bet par pasauli vispār. Un pasaule mainās ļoti strauji. Šīs tēlniecības kvadriennāles sagatavošanas laikā, piemēram, meklējot pilsētā vietu mākslas darba izvietošanai, sapratu, būtībā jau agrāk zemapziņā jutu, ka tēlniecība kā tīra forma kļūst arhaiska, jo vide ir pašpietiekama ar reklāmas stendiem, transportlīdzekļu pieturvietām. Gandrīz nav vietas tēlniecības darbam! Pat parkos ne, jo arī daba ir pašpietiekama. Ja tēlniecība jau organiski nav iekļauta vidē, veidojot arhitektūru, atpūtas zonas, tad kā atsevišķi mākslīgi objekti tie tikpat kā nestrādā. Tāpēc es ar diezgan duālām jūtām attiecos pret šo pasākumu. Jā, tas ir labi, ka tiek pievērsta uzmanība konkrētajam mākslas veidam, bet, vērtējot darbu novietojumu (kaut vai, piemēram, lietuviešu mākslinieka Mindauga Navaka milzīgā vērša atrašanos Esplanādē), manuprāt, tie tomēr nav organiski videi. Un tas jau ir temats plašākai diskusijai.

– Bet varbūt tieši šī telpas lielā dažādība ir vajadzīga, un tas, ka gaidītās harmonijas vietā ieraugām pretrunas un nesaderību, savā ziņā ir interesanti?

– Jā, iespējams, ka pretrunīgums un zināma disharmonija ir iemesls, kas saasina uzmanību un rosina domāt par vidi. Varbūt patiešām mēs par to nedomātu, ja tā būtu pilnīga. No tāda viedokļa raugoties, ir o’kay, un es esmu ļoti priecīga, ka mani uzaicināja piedalīties šajā kvadriennālē. Bet kopumā, kā mēs runājām arī ar mākslas galerijas vadītāju Agiju Sūnu, cilvēki ir zaudējuši absolūtās brīvības un radošā gara dzirksti, kas ļauj veidot darbu tikai tāpēc vien, nepakļaujoties kādam nolūkam, kaut arī tēlniecība ir ļoti ilgs un smags process. Es pat teiktu tā, ka cilvēki ir zaudējuši neprātu.

– Neprātu? Tad kāpēc jūsu darba nosaukums ir “Brīnišķais prāts”?

– (Smejas.) Tulkojums manam darbam ir tāds, ka cilvēce kārtējo reizi ir nonākusi izvēles priekšā – iet pa labu ceļu vai pa sliktu.

– Pa kādu mēs tagad, jūsuprāt, ejam?

– Domāju, cilvēce ir novirzījusies drusku nepareizi.

– Kādā virzienā aicina iet “Brīnišķais prāts”?

– Tas ir domāts kā kosmosa saprāts, tāpēc arī šis darbs ir mirdzošs. Uz plaknes redzams smadzeņu atveids, kas pauž dievišķo ideju cilvēkā. Bet tikpat labi cilvēks var piedēvēt Dievam savu smadzeņu attēlu. Tā ka būtībā šajā vienā plaknē atkal var saskatīt duālismu – kosmosa kodu un šīs pasaules konstrukciju. Tas viss, protams, ir naivi, ļoti naivi. Tomēr mums būtu

Tēlniecības kvadriennāles “Rīga 2004. Eiropas telpa” Lielās balvas ieguvēju Andrāša Gālika un Bālinta Havaša (Ungārija) monumentālā skulptūra “Marmora iela” – nama fasādes motīvs, kas poētiski interpretē Budapeštas arhitektūras vēsturisko patosu. “Mūs interesē publiskā telpa un laikmetīgās mākslas rezonanse urbānā vidē” – tā tēlnieks Bālints Havašs Foto no Mākslas menedžmenta un informācijas centra

vairāk jādomā par lielajām kosmiskajām sakarībām, esam pārāk iestrēguši materiālismā.

Aizraujošais un
biedējošais karuselis

Viens no izteiksmē piesātinātākajiem darbiem Valsts Mākslas muzeja izstāžu zālē “Arsenāls” ir rokoko stilā veidots, ar mūziku un gaismu papildināts karuselis, kuram tradicionālo zirdziņu vietā ir āži. “Karuseļa” autori ir Pauls un Anne Daniela Rodžersi no Igaunijas.

Īsā sarunā ar Paulu Rodžersu atklājās interesants biogrāfijas fakts. Pēc izcelsmes viņš ir brits, 90.gadu sākumā ieradies Igaunijā, kas iepatikusies, tāpēc nolēmis tur apmesties uz dzīvi. Pauls Rodžers ir ne tikai mākslinieks, bet arī strādā par angļu valodas skolotāju 40 kilometru attālumā no Tallinas. Bet ko viņš domā par Rīgu? Viņaprāt, Rīga tiešām ir galvaspilsēta, kas Eiropas mākslas telpā ienes jaunu, svaigu skatījumu.
Sava darba ideju Pauls Rodžers skaidro tā, ka tikai pirmajā acu uzmetienā vai skatoties pavirši karuselis liekas pievilcīgs, skaists. Tas griežas, un šķiet, nav gala, nav pabeigtības, bet, kad ieskatāmies šajā spēlē dziļāk, ieraugām pavisam pretējo.

Vai tirgū debesis
nav iespējamas?

Tēlniecības kvadriennāles “Rīga 2004. Eiropas telpa” kuratori Kristaps Gulbis (pa kreisi) un Aigars Bikše. Priekšplānā savdabīgs šā mākslas pasākuma suvenīrs – kārbas ar Eiropas gaisu Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Skaista bija iecere par kultūras telpas daļu padarīt arī Rīgas Centrāltirgu, kuru kā savam darbam atbilstošāko vietu bija izvēlējusies māksliniece no Somijas Tūlai Šakira. Viņas zemē tas neesot nekas neparasts – ieraudzīt tirgū mākslas darbu. Pie mums, izrādās, ir citādi – neilgi pirms izstādes atklāšanas pilsētvidē tiek paziņots, ka drošības apsvērumu dēļ “Debesu velves” pārvietotas uz Latvijas Dzelzceļa vēstures muzeju.

Cik žēl vai cik nožēlojami – pirmajā brīdī grūti saprast, kura vilšanās sajūtas nianse ir stiprāka. Un par kā drošību mēs īsti raizējamies? Kurš kuru apdraud – ļaudis mākslas darbu vai mākslas darbs (te nedomāju fiziskā aspektā) viņus. Tas ir jautājums par dzīves līmeni mūsu valstī.
Būtu nepatiesi un netaisnīgi apgalvot, ka tirgus ir tikai kādas ļoti šauras un šaubīgas sabiedrības daļas telpa. Daudzu iztika, pat izdzīvošana ir atkarīga tieši no tirgus cenām, un nebūt viņi visi ir gaismas attālumā no kultūras. Tiem tad arī diemžēl iet secen patīkamais mākslas pārsteigums. Bet ļoti iespējams, ka turpat līdzās ir kāds, kurā mākslas objekts, gluži tāpat kā svētnīcas un kapsētas, izaicina vēlmi postīt.
Varbūt pēc četriem gadiem, kad sāksies nākamā tēlniecības kvadriennāle, būsim tuvāk priekšstatam par debesīm.

Lappusi sagatavoja

Ieva Jaunupe