Gan zelta, gan pretestības laikmets

Pārlēksim pāri gadsimtiem, lai nonāktu vēl nesenajā padomju īstenībā. Atļaušos apgalvot, ka daudzējādi zinātnei tas bijis sava veida zelta laikmets.

Zinātnisko institūtu centrālais finansējums, vismaz daļai zinātnieku, pavēra iespēju noslēgties iekšējā emigrācijā: sak, man tā apkārtējā politika un propaganda kā pīlei ūdens.
Turklāt Zinību biedrības, kaut arī stingrā partijas uzraudzībā, bija kā unikāla tribīne visas Latvijas mērogā, jo lasīt lekcijas aicināja arī fiziķus rīkstniekus, mākslas vēsturniekus, folkloristus, augsnes zinātniekus un citus savu nozaru speciālistus.
Arī laikrakstos regulāri parādījās zinātnei un zinātniekiem veltītas kopas vai veselas lappuses. Lai atceramies akadēmiķa Solomona Hillera sadarbību ar tālaika “Cīņu” un “Padomju Jaunatni”.
Es neidealizēju šo laiku, jo tajā pārpārēm bijis arī pilnīgi pretējais un pretdabiskais. Bija akadēmiķa Andreja Saharova trimda Gorkijā, bija akadēmiķa Valērija Legasova pašnāvība pēc Černobiļas kodolavārijas, bija vairākkārt pārrakstītā un izvarotā Latvijas vēsture.
Atgādināšu akadēmiķa Marģera Līdaka, tā teikt, pēcnāves manifestu, kuru “Neatkarīgā Rīta Avīze” publicēja pērn septembrī. Viņa līdzdalība raķešu degvielas izstrādāšanā PSRS militāri rūpnieciskajam kompleksam, kā izrādās, arī bijusi klusas pretdarbības forma. Publicējot šā cienījamā vīra pārdomas “Cīņa ap raķešu degvielu (1959–1970)” ar akadēmiķu Tāļa Millera un Jāņa Stradiņa kodolīgiem komentāriem, izjutu patiesu gandarījumu gan par šādas personības klātbūtni Latvijas zinātnē, gan par ekskluzīva materiāla nodošanu plašākai sabiedrībai.
Lai spriestu par zinātnieka sociālo stāvokli Latvijas Republikā, pagaidām nosaukšu tikai divus vārdus – Jānis Polis un Andris Ambainis. Viens Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) goda doktors, otrs – gados varbūt pats jaunākais LZA korespondētājloceklis. Runa nav tik daudz par tituliem, kā par šodien realizētu vai nerealizētu intelektuālo potenciālu. Domāju, ka tikai pirms vairākiem gadiem preses pievērstā uzmanība ķīmiķa, remantadīna radītāja Jāņa Poļa liktenim izrāva viņu no gluži neapskaužamās eksistences gūsta. Kas attiecas uz jauno datorzinātnieku, kvantu skaitļošanas speciālistu Andri Ambaini, par viņu sacenšas Rietumu zinātniskie centri un universitātes. Viņa karjera ies augšup neatkarīgi no tā, ko par to rakstīs Latvijas avīzes, bet tas nenozīmē, ka žurnālistiem nebūtu pienākums atspoguļot arī šāda tipa fenomenus.
Manas pārdomas balstītas uz samērā neilgo – sešu septiņu gadu robežās – uzkrāto pieredzi, rakstot vairāk ap zinātni nekā par pašu zinātni, skarot vairāk zinātnes un politikas, zinātnes un varas, zinātnes un sabiedriskās domas savstarpējās attiecības.

Ne izredzēta,
ne diskriminēta

All the news that’s fit to print* – šis “New York Times” moto nepavisam nav svešs dienas avīžu vairākumam Latvijā, protams, bieži vien atšķiroties interpretācijai. Jebkuram pieteikumam jābūt pietiekami saistošam un saprotamam, lai tas no manuskripta pārvērstos publikācijā. “Ja kāds, iesniedzot redakcijai rakstu, vēlas tikai paspīdēt ar savu gudrību šaurā profesionāļu lokā, tad lai labāk nosūta tiem meilu,” vaicāts par pieeju un atlases principiem šajā jautājumā, man sacīja “Neatkarīgās Rīta Avīzes” galvenais redaktors Armands Puče. Citiem vārdiem, uz šā skrejceļa zinātne nav nedz izredzēto, nedz diskriminēto statusā. Pārcelt rakstu no speciāla zinātniska žurnāla uz dinamiskas dienas avīzes lappusēm – tā nav olu mehāniska pārlikšana no groza grozā.

Apstiprinājumu tam guvu jau pirms pāris gadiem Tobago notikušajā seminārā “Zinātne un mediji”, kur man bija tā iespēja piedalīties kopā ar akadēmiķi Andreju Siliņu. Protams, zinātnei kopumā ir viens līmenis, teiksim, Amerikā un Francijā, bet cits – Rumānijā un Vjetnamā. Atšķirties var arī tēmu atlases kritēriji, piemēram, mediju pētniece Lisbete Foga no Kolumbijas stāstīja par prāvo vietu, ko latīņamerikāņi savos preses izdevumos atvēl dinozauru aprakstiem, dažādām anomālijām, kamēr amerikāņi daudz lielāku vietu ierāda tehnoloģiju fetišizācijai, “Microsoft” impērijai un tamlīdzīgi.
Taču spēles noteikumi lielā mērā ir vieni un tie paši – universāli un starptautiski aprobēti. Kā sacīja kāds franču kolēģis, neviens mani nepiespiedīs uzrakstīt informāciju vai rakstu, tikai balstoties uz zinātņu akadēmijā sarīkotu preses konferenci un vienu tajā paustu viedokli. Izdevuma vai korespondenta izvēle, kam pētnieks gatavs uzticēt savu jaunumu, savus pieņēmumus, ir viņa rokās, savukārt paralēlu avotu vai oponenta piemeklēšana, materiāla žanrs un pasniegšanas veids ir un paliks žurnālista un redaktora ziņā. Ja viena puse sevi iztēlos kā gražīgu priesterieni, bet otras pārstāvji rīkosies kā nekaunīgi paparaci, dialogs lāgā nesanāks. Ar to jāsamierinās, tāpat kā ar faktu, ka speciāli zinātnei veltītas lappuses dienas laikrakstos diezin vai kad atgriezīsies.

LZA viceprezidenta Andreja Siliņa tēzes ziņojumam autora rokrakstā

Starp Irbeni un Tulūzu

Būtībā nekas arī nav no kaut kādiem akadēmiskiem dziļumiem jāizrok. Ar patiesu interesi vairākas reizes esmu atgriezies pie Baltijas jūras ekoloģiskās drošības, pie mūsu radioastronomu pētījumiem, pie strīdīgām vai noklusētām Latvijas vēstures lappusēm. Aiz visa tā stāv konkrēti cilvēki, mūsu pašu apkārtējā vide, augu un dzīvnieku pasaule, kura, starp citu, tik fundamentāli parādīta grāmatā “Ziemeļeiropas daba”, kas ar Ziemeļvalstu padomes biroja svētību izdota arī latviski. Kā žurnālists esmu apbrīnojis mūsu fiziķu, neorganisko ķīmiķu panākumus Salaspilī ar tik ierobežotu tehnisko nodrošinājumu. Tas pats sakāms par Ventspils pusē Irbenē atdzīvināto lielo radioantenu, par kuru Latvijas premjerministrs pirms desmit gadiem bija sacījis: “Kam jums tie krievu dzelži vajadzīgi?”

Taču pusceļā apstājos pie tēmas “Vai Latvijai vajadzīgs mākslīgais zemes pavadonis”? Man vienkārši nav pārliecības, ka tā būtu mūsu prioritāte, ka cilvēki visapkārt to uztvertu ar piekrišanu, tērējot tik ambiciozam mērķim Aizsardzības ministrijas budžeta līdzekļus. Īsi sakot, diezin vai Latvijas kabata un sabiedrība tam pagaidām gatava.
Pavisam nesenā komandējuma dienās Francijā, tās dienvidpilsētā Tulūzā, guvu divus visai dziļus iespaidus. Pirmais attiecas uz paša lielākā civilā gaisakuģa, aerobusa A380 būvi, kurā, starp citu, tiks izmantoti arī Rīgas Tehniskās universitātes Materiālu un konstrukciju institūtā testētie komponenti. Šis milzenis ar 555 pasažieriem uz diviem klājiem nāks komerciālā apgrozībā jau pēc diviem gadiem. Profesors Rolands Rikards var apliecināt, ka šī mūsu zinātnieku veiksmīgā līdzdalība līdz šim arī presē nav bijusi pilnīgi noklusēta.
Otrs iespaids attiecas uz Tulūzas Kosmiskā centra vienas stundas apmeklējumā redzēto. Tas reizē ir zinātnisks, izglītojošs un izklaidējošs komplekss, kurā franči, protams, ieguldījuši milzu naudu. Sava veida Disnejlenda, kas apmeklētāju ievada gan kosmosa izpētes procesos, gan astronomijas ābecē un pamatkursā. Ja skolasbērni te var, piemēram, kopīgi nosvinēt dzimšanas dienu, paši uzvilkuši astronauta tērpus, par atsaucību nenākas sūdzēties.
Bet vai Latvija nevarētu līdzīgi izmantot savas zinātnes vērtīgāko infrastruktūras objektu – Ventspils Starptautisko radioastronomijas centru? Tādā gadījumā noteikti vajadzīgs papildu aprīkojums, arī izklaides stūrīši un bāriņš turpat uz vietas, nevis desmit kilometru attālajā Liepenē.
Zinātnes ērkšķainajā gājienā līdz sabiedriskajai apziņai noteikta vieta ir zinātniskajai fantastikai, tam, ko citā mēlē sauc par science fiction. Tā uzskata arī Žila Verna tautietis profesors Pols Karo, kurš ļoti aktīvi piedalījās Tobago diskusijās. Šķiet, dažkārt centieni frontāli apkarot astroloģiju, horoskopu māniju vai nozākāt futuroloģiju kā kaut ko gluži spekulatīvu ir lieka enerģijas šķiešana. Varbūt labāk tā vietā meklēt kādu racionālo kodolu, izvirzīt savas hipotēzes, piedāvāt gluži neordinārus nākotnes modeļus.
Pārtikas un medikamentu drošība, ekosistēmu saglabāšana, alternatīvie enerģijas avoti, aizvien modernāki datori un sakaru līdzekļi – tās visas varbūt nav Latvijas zinātnes prioritātes, bet, manā skatījumā, tikai daži stabili pieturas punkti, lai apgāztu pieņēmumu: masu mediji ignorē visu, ko pētnieki dara savās laboratorijās un kabinetos pie datoriem.
Virsuzdevums mums visiem pašlaik ir viens – veidot Latvijā uz zināšanām balstītu sabiedrību, sākot ar izglītības piramīdas pašu pamatni, sākot ar savstarpēju sapratni un pretimpanākšanu.

Raksta pamatā ir referāts, kas nolasīts LZA sēdē “Zinātnes popularizēšana sabiedrībā” 2004. gada 27.maijā

* “Visas ziņas, kas derīgas publicēšanai”