Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Telekomunikāciju tirgus: starp pagātni un nākotni. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 4.06.2004., Nr. 90 https://www.vestnesis.lv/ta/id/89555

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Atskats uz valsts vakardienu

Vēl šajā numurā

04.06.2004., Nr. 90

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Telekomunikāciju tirgus: starp pagātni un nākotni

Bez telefona un interneta nav iedomājama nedz aktīva cilvēka ikdiena, nedz visas valsts nākotne. Diemžēl Latvijas telekomunikāciju darbību aizvien vēl spēcīgi ietekmē nesenās pagātnes mantojums. Kā šo ietekmi pārvarēt, un kā attīstīt mūsdienīgu telekomunikāciju sistēmu? Par to ar “Latvijas Vēstnesi” domās dalījās Latvijas Telekomunikāciju asociācijas izpilddirektors, inženierzinātņu doktors Jānis Lelis.

TELEFONS1.PNG (107067 bytes)
1993. un 1994. gadā Latvijā bija 26,3 telefoni uz 100 iedzīvotājiem. Mēs apsteidzām ne vien kaimiņus – Lietuvu un Igauniju, bet arī Poliju, Rumāniju, Ungāriju un citas postsociālisma valstis. Turpretim tagad fiksēto sakaru abonentu skaita ziņā no vairākuma šo valstu atpaliekam
Foto: Aigars Jansons, A.F.I.

Pašreizējā situācija

Lai varētu izvērtēt pašreizējo situāciju fiksēto sakaru tīklā, ir jāatskatās pagātnē. J. Lelis atgādina: “1994. gadā ar “Tilts Communications” noslēgtais līgums paredzēja gan investīciju apjomu, gan noteiktas darbības telekomunikāciju attīstībai. “Lattelekom SIA” pārsvarā izpildīja tos līguma nosacījumus, kuru izpilde uzņēmumam bija komerciāli izdevīga. Savukārt no daudzu citu nosacījumu izpildes “Lattelekom SIA” un “Tilts Communications” vienkārši izvairījās. Taču Latvijas valdībai 1997. gadā bija iespēja situāciju labot. Saskaņā ar jumta līgumu, kas bija noslēgts ar “Tilts Communications”, tobrīd varēja pārskatīt līguma nosacījumus. Bija jāpārbauda, kas ir izpildīts un kādā apjomā, un kas nav paveikts. Tad varētu vērsties tiesā ar prasību pret līgumslēdzēju pusi, kura nav izpildījusi savas saistības. Un 1997. gadā tiesas spriedums šādā lietā pilnīgi noteikti būtu Latvijai labvēlīgs. Taču iespēja netika izmantota. 1998. gadā radās nepieciešamība pēc Latvijas iestāšanās Pasaules tirdzniecības organizācijā (PTO). Viens no iestāšanās nosacījumiem bija telekomunikāciju tirgus liberalizācija, tātad ar līgumu uz divdesmit gadiem noteikts monopols nebija pieļaujams. Par termiņu monopola atcelšanai tika noteikts 2003. gads. “Tilts Communications” tiesā vērsās ar prasību, pieprasot kompensāciju par līgumsaistību nepildīšanu. Un visi neatrisinātie jautājumi, piemēram, attiecībā uz ierīkojamo ciparu līniju skaitu un taksofoniem, palika otrajā plānā – svarīgāka bija kļuvusi monopola likvidācija, tirgus liberalizācija un tiesvedība. Jāņem vērā, ka līdz šim strīdam Latvijas nostāja attiecībā uz neizpildītajiem līguma punktiem bija ļoti piesardzīga: sak’, nedrīkstam aizskart mūsu lielākos investorus, citādi arī citi sāks uz mums šķībi raudzīties. Un līdz 1998. gadam “Tilts Communications” investīcijas tiešām bija vislielākās.”
J. Lelis norāda, ka stingrai Latvijas nostājai 1997. un 1998. gadā būtu bijuši pozitīvi rezultāti: “Pirmkārt, būtu bijis iespējams panākt visu līguma nosacījumu izpildi. Un, otrkārt, būtu skaidrs, ka esam gatavi un spējīgi konsekventi aizstāvēt savas tiesības un intereses. Tas būtu bijis precedents, ko varētu ņemt vērā. Tagad esam zaudējuši visas starptautiskās prāvas, bet iespējams, ka apņēmīgāka rīcība toreiz dažu labu vēlāk būtu vispār atturējusi no tiesāšanās ar mūsu valsti.”
Protams, šie procesi ir ietekmējuši telekomunikāciju attīstību Latvijā. “1993. un 1994. gadā Latvijā bija 26,3 telefoni uz 100 iedzīvotājiem. Mēs apsteidzām ne vien kaimiņus – Lietuvu un Igauniju, bet arī Poliju, Rumāniju, Ungāriju un citas postsociālisma valstis. Turpretim tagad fiksēto sakaru abonentu skaita ziņā no vairākuma šo valstu atpaliekam. Līdz 1999. – 2000. gadam “Lattelekom SIA” klientu skaits auga, bet pēc tam sāka samazināties. Iemesli tam ir dažādi, bet galvenais – abonenti pāriet uz mobilajiem sakariem. Kaimiņvalstīs tik masveidīga atteikšanās no fiksētajiem sakariem nebija novērojama,” saka J. Lelis, taču atzīst, ka mobilo sakaru attīstība ir neizbēgams process. “Mobilie sakari jebkur pasaulē parasti sāk strauji attīstīties pēc tam, kad uz 100 iedzīvotājiem ir 7 – 8 mobilie telefoni. Telefons vairs nav prestiža lieta, bet nepieciešamība. Kad 1997. gadā Latvijas mobilo sakaru tirgū ienāca otrais operators, abonentu bija mazāk nekā fiksēto telefonsakaru abonentu, 2001. gadā abi mobilo sakaru operatori kopā bija līdzīgos spēkos ar “Lattelekom SIA”, bet šobrīd katra atsevišķā mobilā tīkla klientu skaits jau pārsniedz “Lattelekom SIA” klientu skaitu.”

Nepieļaut supermonopolu

Kā zināms, Einara Repšes vadītā valdība īsi pirms savu pilnvaru nolikšanas paspēja noslēgt mierizlīgumu ar “Telia Sonera”. Kā norāda J. Lelis, mierizlīgumam ir pozitīvi aspekti, taču tas vēl nav brīnumlīdzeklis telekomunikāciju tirgus sakārtošanai: “Tiesā panākumus neviens garantēt nevarēja. Process nozīmētu milzu izdevumus. Pat Latvijai labvēlīga sprieduma gadījumā varētu cerēt tikai uz daļu no pieprasītās summas. Arī “Lattelekom SIA” vērtība šajā laikā ir kritusies, bet tas valstij šā uzņēmuma privatizācijā nozīmētu zaudējumus, kas varētu būt lielāki par iespējamo tiesas piespriesto kompensāciju. Kā 26. maijā preses klubā “Karjera” sacīja Ministru prezidents Indulis Emsis, tagad valdība cenšas iedziļināties visos mierizlīguma nosacījumos, lai noskaidrotu lietas būtību. Kas notiks, ja privatizācijas gaitā “Telia Sonera” pieteiks savas pirmpirkuma tiesības? Tas nozīmē, ka koncerns pārņems gan “Lattelekom”, gan gluži automātiski arī “Latvijas mobilo telefonu” (LMT). Izveidosies supermonopols – vienās rokās būs gan lielākais fiksēto sakaru operators, gan visvairāk pelnošais mobilo sakaru operators. Konkurences padomei noteikti jāraugās, vai netiek pārkāpts likums. “Telia Sonera” jau pieder 49 procenti akciju, tātad vajadzīgi vēl tikai daži procenti, lai tiktu pie kontrolpaketes. Telekomunikāciju nozarei Latvijā nākotne būs tad, ja fiksētos un mobilos sakarus pārvaldīs dažādi saimnieki.
Visas atbildes nav jāgaida no mierizlīguma dokumenta. Ministru kabinetam, Satiksmes ministrijai, sabiedriskajām organizācijām jāno-saka vadlīnijas nozares attīstībai. Tad arī būs redzams, ko varam pieprasīt jebkuram ārvalstu investoram. Ir skaidrs, ka gribam redzēt attīstību, bet neesam vēl noskaidrojuši, kādai tai jābūt.” TAB.JPG (35336 bytes)

Nepieciešamas
izmaiņas likumdošanā

Vaicāts par Elektronisko sakaru likuma lomu telekomunikāciju tirgus sakārtošanā, J. Lelis saka: “Šis 15. aprīlī Satversmes 81. panta kārtībā pieņemtais normatīvais akts vēl gaida Saeimas balsojumu, bet jau ir spēkā. Tajā ietvertas visas obligātās Eiropas Savienības prasības, taču pirms likuma pieņemšanas Saeimā tajā vēl jāizdara daži grozījumi. Piemēram, par frekvenču diapazona izmantošanu būs jāmaksā. Vajadzīgas arī normas, kas nepieļautu dominējoša stāvokļa izmantošanu konkurentu diskriminācijai un Sabiedrisko pakalpojumu regulatoram ļautu noteikt pakalpojumu tarifu griestus atsevišķiem pakalpojumiem, piemēram, starpsavienojumiem.”
Runājot par likumu, nākas runāt arī par telekomunikāciju tarifu un starpsavienojumu problēmām, galarezultātā atkal atgriežoties pie jautājuma par monopolu. J. Lelis paskaidro: “Parasti visus maksājumus salīdzina ar iekšzemes kopprodukta daļu uz vienu iedzīvotāju, un šajā ziņā mēs esam Eiropas “līderi”. Taču mēs esam priekšgalā, arī salīdzinot absolūtos skaitļus. Augstāki zvanu tarifi fiksētajā tīklā ir, šķiet, tikai Maltā. Tas nozīmē arī augstas interneta pieslēgumu cenas – šajā ziņā mums priekšā ir tikai Slovēnija. Eiropas iedzīvotāji pa telefonu runā vidēji trīs čet- ras reizes vairāk nekā mēs. Tātad mūsu telekomunikācijas nepilda savu pamatuzdevumu – nodrošināt uzņēmējiem, iestādēm, iedzīvotājiem sazināšanās iespējas! Pensionāri un invalīdi pavada ceļā stundas, lai saņemtu nepieciešamo informāciju no pašvaldības iestādēm.

Informāciju varētu saņemt pa telefonu, taču cilvēki brauc, lai ieekonomētu maksu par sarunas minūtēm. Vai tas nav paradoksāli?
Taču, ja minūtes cena starpsavienojumam starp jauno operatoru un “Lattelekom SIA” tīklu ir augstāka nekā cena par minūti “Lattelekom SIA” tīklā, šie operatori nevar no klienta prasīt mazāk. Uz šo apstākli vairākkārt norādīja “Tele 2”, par to ir runāts arī Briselē. Kamēr Latvijas mazajiem fiksēto tīklu operatoriem nebūs vismaz septiņi vai astoņi procenti no kopējā klientu skaita, situācija nemainīsies. “Lattelekom SIA” rokās faktiski ir visi pazemes tuneļi, kuros citi varētu ievilkt savus kabeļus. Jebkurš operators varētu izbūvēt savus tuneļus un dažos gados atpelnīt būvniecības izdevumus. Taču zem viena trotuāra divus tuneļus nedrīkst būvēt! Citu valstu likumdošanā ir iekļautas normas, ar kurām noteikts, ka operators, kura rokās atrodas torņi vai tuneļi, nedrīkst citiem liegt to izmantošanu nedz formāli, nedz ar augstu tarifu palīdzību. Šādas normas Latvijā jāievieš, pirms darbību sācis trešais mobilo sakaru operators.”

ES līdzekļu piesaistes
iespējas – neskaidras

Taču trešais operators sevi jau pieteicis. J. Lelis stāsta: “Telekomunikāciju operators TRIATEL izmantos jaunās mobilās tehnoloģijas CDMA, par kuru ieviešanu Eiropā tika lemts pavisam nesen. Vēl plašākas iespējas sniedz UMTS tehnoloģijas, kuru izmantošanai licences saņēmis LMT un “Tele 2”. Jauno tehnoloģiju ieviešana ļaus piedāvāt plašu pakalpojumu klāstu un samazināt tarifus. Un ja tirgū ir trīs vai četri operatori, visas cenas automātiski kļūst zemākas. Taču par mobilajiem sakariem arī šobrīd nevaram sacīt, ka Latvijā būtu visaugstākie tarifi – nē, esam vidusmēra līmenī. Un, ja TRIATEL neradīsies nekādi šķēršļi, tad viņi jau šogad varētu paziņot par pirmajiem klientu pieslēgumiem – sākumā tepat Rīgā un apkārtnē, bet vēlāk, ņemot vērā zemās izmaksas, arī visā Latvijā.”
Visumā optimistisks ir arī J. Leļa skatījums uz interneta attīstību Latvijā: “Valstī ir apmēram 50 interneta lietotāju uz 100 iedzīvotājiem – šāds rādītājs liecina par intensīvu attīstību, kaut arī augsto tarifu dēļ atpaliekam no kaimiņiem. 2008.gadā uz 100 cilvēkiem jau varētu būt apmēram 75 lietotāji. Daudzi lietotāji izmanto vienu un to pašu pieslēgumu, piemēram, skolā vai darbā, taču katram ir sava elektroniskā pasta adrese, ar viņiem ir iespējama komunikācija interneta vidē. Internets skolās un pašvaldībās – tās ir gan pie Ministru kabineta izveidotā Informācijas biroja, gan mūsu prioritātes. Mūsu kopējais mērķis ir panākt, lai iedzīvotāji ar pašvaldībām varētu sazināties ar interneta palīdzību, lai ikviens varētu internetā iegūt nepieciešamo informāciju. Atrisināt problēmas un ieviest jaunās tehnoloģijas mūs neizbēgami piespiedīs jaunās paaudzes, kuras nāk mūsu vietā.”
Šo tēmu aplūkojot, neizbēgams ir jautājums par ES fondu līdzekļu piesaisti nozares attīstībai. J. Lelis atzīst: “Diemžēl nav nedz noskaidrotas prasības, nedz sakārtoti dokumenti, nav izstrādātas vadlīnijas, nav iesniedzamo dokumentu saraksta. No esošajiem dokumentiem izriet, ka naudu varam prasīt dažādiem mērķiem, bet ne telekomunikāciju infrastruktūru attīstībai. Naudu, kuru apgūst valsts, drīkst izmantot telekomunikācijām, bet privātuzņēmumiem šādu iespēju liedz dokumentos iekļautās normas. Ir atsevišķas uzņēmējdarbības sfēras, uz kurām attiecas zināmi ierobežojumi fondu naudas saņemšanā. Galvenais – netiek atbalstīts pakalpojumu sektors, taču tieši tas dod lielāko ieguldījumu iekšzemes kopprodukta veidošanā. Problēmu var atrisināt valsts līmenī skaidri formulētas nostādnes un izstrādāti dokumenti. Par to runājām jau pērn, bet diemžēl neko neesam sagaidījuši. Iespēja saņemt 2004. gadam domātos līdzekļus jau ir nokavēta. Nevajadzētu palaist garām arī nākamā gada naudu. Un tā ir problēma, kas jārisina Latvijai pašai, uzlabojot starpministriju koordināciju, kā arī izmantojot Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras un privātā sektora iespējas.”

Juris Bārtulis, “LV”

juris.bartulis@vestnesis.lv

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!