Jūra – neatvairāmā un nepielūdzamā

Latvijas Jūras administrācijas direktors Ansis Zeltiņš intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Foto: Andris Kļaviņš

– Sastopot jūs kādā no mūsu leģendārā komandkapteiņa Hugo Legzdiņa godināšanas reizēm, biju pārsteigts, ka tik plašu jomu kā jūras lietu administrēšanu vada gados jauns jūras virsnieks. Kāds ir jūsu ceļš līdz tik atbildīgam amatam?
– Manos senčos nerit ne slavenu jūras braucēju, ne burinieku būvētāju asinis, vismaz dzimtas koka pētījumi par to neliecina. Bet es nāku no Rojas, vai ar to nav daudz pateikts? Pabeidzu Latvijas Jūras akadēmiju, iegūstot kuģu vadītāja specialitāti, pietiekami ilgi braucu kā jūras virsnieks uz lielajiem kuģiem, galvenokārt tankkuģiem. No 2000.gada maija strādāju šajā amatā.

– Kad tika izveidota Latvijas Jūras administrācija, un kāds ir tās galvenais uzdevums?

– LJA veidojās neatkarības atgūšanas gados. Deviņdesmito gadu sākumā bija Jūrlietu ministrija, tad tās funkcijas pārņēma Satiksmes ministrija. 1994.gadā, apvienojot Galvenā ostu kapteiņa dienestu, Kuģu reģistru un Hidrogrāfijas dienestu, izveidoja Latvijas Jūras administrāciju.
Pamatuzdevums ir drošība uz jūras – gan cilvēku, gan kuģu. Viss, ko mēs darām, ir ar to saistīts – vai nu tieši, vai pakārtoti. Strādājam arī pie likumdošanas.

– Pārāk plašs ir Jūras administrācijas darbalauks un uzdevumi. Kādas ir tās prioritātes, par kurām jūs iestājaties?

– Nepiedodami, ka Latvijas kā jūras valsts viena no prioritātēm nav jūrniecības nozare kopumā. Priekšplānā šos gadus bija Eiropa, NATO, zemnieki... Mums nav ne derīgo izrakteņu, ne kosmodroma, ne banku Šveices līmenī, bet mums ir jūra un ar to saistītais ģeogrāfiskais stāvoklis. No valstiskās attīstības skatpunkta un nākotnes perspektīvas akcentu vajadzētu likt uz jūrniecības nozari. No tautsaimniecības viedokļa tai noteikti vajadzētu būt prioritātei. Maz par to runājam, cilvēki zina, ka ir ostas, ir kuģniecība, ka zvejniekiem iet grūti. Tas arī viss. Viens ieguldījums valsts attīstībā būtu saistīts ar kuģu reģistru, lai atgrieztos mūsu kuģi zem Latvijas karoga. Savulaik mums bija liela flote, bet nodokļu iekasēšanas politika noveda pie tā, ka Latvijas Kuģniecības pamatflote un citas kompānijas aizgāja no Latvijas un reģistrēja savus kuģus Kiprā.

– Vai nepieciešama jūras lietu ministrija?

Tāds milzenis varēja pārbraukt “Astrīdai”. Ro–ro tipa kuģis Foto: Andris Kļaviņš

– Te nav runa par ministriju, bet par politisko gribu attīstīt jūrniecības nozari. Domāju, ka jūrniecības nozare var palikt Satiksmes ministrijas pārziņā kā viena no transporta nozarēm, kā tas ir līdz šim. Ne jau administratīvā aparāta palielināšanā ir problēma.

– Kur tad?

– Viena no lietām, kas mani satrauc, ir valsts nespēja sakārtot savu pārvaldes sistēmu. Tas skar jautājumu par valsts aģentūru izveidi, kurā joprojām ir liela neskaidrība. Sakarā ar to, ka stājies spēkā Komerclikums, nav vairs BO VAS, kas sadalās starp centralizēto valsts pārvaldes iestādi, kas ir ministrija, valsts aģentūru un komercsabiedrību. Bet šajā procesā ir vesela plejāde noteikumu, ko Ministru kabinets vēl nav pieņēmis, un tāpēc nav skaidrs, pēc kādiem principiem un nosacījumiem šīs aģentūras strādās. Tas lielā mērā ietekmē mūs un arī var ietekmēt funkcijas, ko mēs veicam. Atbildību par šo procesu ir uzņēmusies Valsts kanceleja.

– Pievēršamies traģiskajai zvejas kuģa “Astrīda” bojāejai. Kāda ir Jūras administrācijas loma notikuma izmeklēšanā?

– Latvijas Jūras administrācija ir atbildīga par jūras negadījumu izmeklēšanu, un mēs iesaistījamies šajā procesā. Tas ir salīdzināms ar ceļu satiksmes negadījumu, tikai uz ūdens. Un, lai arī ir traģiski apzināties, ka bojā gājuši jūrnieki, mani ir nogurdinājuši žurnālisti, kuri šajā negadījumā mēģina iztēloties “Titānika” cienīgu scenāriju. Tādu gadījumu uz jūras nav mazums, un, paldies Dievam, ka pie mums tas nenotiek tik bieži. Jāņem vērā, ka Baltijas jūras rajonā, kur nogrima “Astrīda”, kaut arī tas nav ne Lamanšs, ne Dānijas šaurums, arī ir pietiekami liela kuģošanas intensitāte. Mūsu darbs bija noskaidrot, kādi kuģi katastrofas rajonā negadījuma laikā atradās, kas varēja izraisīt šo nelaimi, atrast pierādījumus, lai nodotu tos prokuratūrai. LJA uzdevums ir izmeklēt un analizēt kļūdas, lai turpmāk tās novērstu, mācītos no kļūdām, un veikt profilaktisko darbu. Tas ir arī viens no galvenajiem izmeklēšanas uzdevumiem. Kāpēc tas notika? Parasti tā ir vairāku kļūdu un sakritību summa.

– Kā tālāk notiks darbs pie šī negadījuma izmeklēšanas?

– Apskatot materiālu, ko saņēmām no Zviedrijas, mums radās vairāki nenoskaidroti jautājumi, tāpēc sadarbībā ar Nacionālo Bruņoto spēku Jūras spēkiem un ūdenslīdējiem devāmies uz notikuma vietu, lai detalizēti izpētītu kuģa vraku. Mūsu ūdenslīdēji atraduši pietiekamus pierādījumus, ka “Astrīdu” sadragājis liels kuģis.
Izmeklēšana nebeigsies tik ātri. Prakse pierāda, ka līdzīgu negadījumu izmeklēšana ilgst no vairākiem mēnešiem līdz pat gadiem.

– Kādas būs juridiskās sekas?

– Ir ierosināta krimināllieta, un tālāk darbs ir Latvijas kompetento tiesībsargājošo iestāžu rokās.

Andris Kļaviņš

Ansis Zeltiņš Foto: Andris Kļaviņš

Starptautiskās konvencijas un valstu vienošanās

Starptautiskā mērogā jūras satiksmes nozari un ar to saistīto incidentu, arī kuģu sadursmju gadījumu, izskatīšanas kārtību galvenokārt nosaka starptautiskas konvencijas, kā arī atsevišķu valstu likumi, kas saskaņoti ar starptautiskajiem tiesību aktiem. Latvijā tie ir Jūras kodekss un Jūras pārvaldes un jūras drošības likums, informē Latvijas Jūras administrācijas direktora vietnieks Artūrs Brakovskis. Parasti ar kuģu sadursmēm saistītus incidentus kārto tajos iesaistīto valstu starpā. Ja pusēm neizdodas vienoties, pastāv iespēja lietu izskatīt starptautiskās tiesu institūcijās.
Saistībā ar negadījumiem jūrā pastāv gan starpvalstu vienošanās akti, gan starptautiskās konvencijas par palīdzības sniegšanu un glābšanu, skaidro A. Brakovskis. Latvijas zvejas kuģa “Astrīda” avārijas gadījumā, kas notika pie Zviedrijas krastiem, saskaņā ar šādu vienošanos pirmos palīdzības pasākumus veica Zviedrijas puse.
Organizācija, kas izstrādā ar jūrniecības nozari saistītus normatīvos aktus, tajā skaitā par drošību, meklēšanu un glābšanu, ir ANO Starptautiskā jūras organizācija. Piemēram, 1. jūlijā stājas spēkā tās izstrādātais Kuģu un ostu aizsardzības kodekss, kurš, tāpat kā citi minētās organizācijas akti, attiecas uz visām starptautiskajā kuģošanā iesaistītajām valstīm.

Latvijas kuģi cietuši reti

Baltijas jūras reģionā, kurā ir intensīva kuģu satiksme, lielākas vai mazākas peldlīdzekļu sadursmes notiek ik pa laikam. Latvijas teritoriālajos ūdeņos tādas atgadās vismaz reizi gadā, stāsta A. Brakovskis. Tiesa, mūsu valsts kuģi šādās sadursmēs bijuši iesaistīti samērā reti, un kopš neatkarības atgūšanas “Astrīdas” avārija ir pirmais gadījums, kad kuģis pēc saskriešanās nogrimis. Pirms diviem gadiem Baltijas jūras starptautiskajos ūdeņos Latvijas zvejas kuģis gandrīz saskrējies ar lielāku ārzemju kravas kuģi. Taču tā kā neviena no iesaistītajām pusēm nekādus zaudējumus necieta, šim incidentam turpmāku tiesisku seku nebija.

Vēl divi citi jūras negadījumi, kuros iesaistīti mūsu valsts kuģi, salīdzinoši nesenā pagātnē notikuši, tiem avarējot vienatnē. 2000.gada novembrī sešus kilometrus no Zviedrijas krastiem uz sēkļa uzskrēja Latvijas krasta apsardzes kuģis “Spulga”. Visi 17 apkalpes locekļi tika evakuēti, bet pats 44 metrus garais peldlīdzeklis nogrima, kad to mēģināja transportēt uz Karlskrūnas ostu. Savukārt 1999.gada 4.decembrī vētras laikā uz Liepājas ostas ziemeļu mola uzskrēja zvejas kuģis “Sniegs”. Visi seši apkalpes locekļi gāja bojā.

Guntars Laganovskis, “LV”

guntars.laganovskis@vestnesis.lv