Roku rokā ar latviešu valodu

Latviešu valodas apguves valsts programmas (LVAVP) Atvērto durvju dienas 27. un 28.maijā Reiterna namā bija iemesls tikties ar speciālistiem, kuru kompetencē ir bilingvālās izglītības attīstība – jautājums, kas skaļo protesta akciju dēļ, šķiet, ieguvis sakāmvārda “Liela brēka, maza vilna” pieskaņu. Redzot, ka pietiek ar abu roku pirkstiem, lai saskaitītu uz pasākumu ieradušos interesentus, prātā nāca arī teiciens par saucēja balsi tuksnesī. Diez kur nu bija brēcēji un brēcinātāji, kā arī visi citi, augstāk un zemāk stāvošie?! Tā vien likās, ka Saeima atrodas pārāk tālu, lai no tās atkļūtu, un valdība sastāv tikai no izglītības ministra, kurš, lai arī ar nokavēšanos un gaužām steidzīgs, tomēr pagodināja ar savu klātbūtni pasākuma atklāšanu. Tālāk gan par to, kāda ir reālā bilingvālās izglītības aina. Skolotāju grupa, kas pārzina situāciju Latvijas mazākumtautību skolās un regulāri tiekas arī ar skolēnu vecākiem, prognozēja, ka izglītības reformai rezultāti (kurus paredz labus) būs 2007./08. mācību gadā. Jācer, ka tad spriedelējums “vai bilingvālā izglītība ir Latvijas izgudrojums?”, kas pavīdēja te redzētajā dokumentālajā filmā, šķitīs absurds un jautājuma “kam ir bail no bilingvālās izglītības?” nebūs vispār.

“Mūsu grāmatas ir veidotas tā, lai katrs – bērns un pieaugušais, kas mācās latviešu valodu, justos uzrunāts.” LVAVP speciāliste Brigita Šiliņa Skolotāja Anita Šaltāne Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Centrā ir tas, kurš mācās, nevis māca

Brigita Šiliņa,

LVAVP speciāliste, kas atbild par pedagoģisko
un izdevējdarbību.

– Īsi ieskicējiet savu darbības lauku!

– LVAVP sāka darbu 1996.gadā, un kopš 1998.gada, kad tika pieņemts likums par bilingvālo izglītību ar visām pārejas formām un modeļiem, LVAVP iesaistījās šīs reformas īstenošanā. Un tā sākās ar nostādni, ka vispirms ir jāizstrādā visi iespējamie metodiskie līdzekļi jeb, tā sakot, apbruņojums skolotājiem, gan līdztekus, protams, arī mācību līdzekļi. Pa šiem gadiem krietni daudz materiāla sagādāts. Jāatzīst, sākotnēji ļoti daudziem skolotājiem bija diezgan liels atklājums, ka latviešu valodas kā otrās valodas mācīšanai ir īpaša metodika un pieeja, to nevar mācīt kā dzimto valodu.

– Kā vērtējat saasināto reakciju attiecībā uz izglītības reformu mazākumtautību skolās?

– Bilingvālā izglītība, var teikt, ir vēl jauns pavērsiens, kas gan ieguvis jau politisku nokrāsu, kaut patiesībā tas ir tīri izglītības, pedagoģiskā darba un metodikas jautājums, citiem vārdiem – mācību darba, satura, valodas un integrācijas kopēju sakarību jautājums.
Ir maldīgi domāt un nepatiesi apgalvot, ka nav kvalitatīvu mācību un metodisko līdzekļu, lai skolēni un skolotāji būtu gatavi pārejai uz bilingvālo izglītību. Jā, varbūt kāds nav gatavs, bet to nevar attiecināt uz visu sistēmu. Daudzie “nav, nav!” ir viltus apgalvojumi, ko mēs pierādām, ne pirmo, bet kārtējo reizi rīkojot Atvērto durvju dienas, kurās katrs var pārliecināties, ka latviešu valodas apguvei nebūt nav jāizvēršas par spaidu pasākumu, bet šis process var būt patīkams.

– Kas jums būtu sakāms latviešu valodas dzīvotspējas problēmas sakarā?

– Latviešu valoda var būt apdraudēta tad, ja paši latvieši muļķīgi uzvedīsies, t.i., runās visās citās valodās, bet nerunās latviski. Turklāt gribu uzsvērt, lai pasākumus, kuru galvenā mērķauditorija ir mazākumtautību pārstāvji, daudz aktīvāk apmeklētu arī latvieši (integrācijas process ir divpusējs!), kuri bieži vien parāda “aizkustinošu” naivitāti, neizpratni, mazinformētību. Katram ir savs priekšstats, kā vajag vai nevajag, kā var vai nevar mācīties valodu, bet ne vienmēr tas ir pietiekami patiess.

– Mazliet raksturojiet piedāvāto mācību līdzekļu klāstu!

– LVAVP piedāvāto materiālu lietotāju (to, kas mācās) atsauksmes ir pozitīvas – viņi uzskata, ka mūsu grāmatas ir jaukas, krāšņas, interesantas. Cenšamies jebkuru mācību līdzekli veidot tā, lai centrā ir tas, kurš apgūst valodu, nevis tas, kurš māca. Tas ir ļoti svarīgs pedagoģijas princips, ko bieži vien aizmirst vai apliecina tikai vārdos, nevis praksē. Vēl kas svarīgi – tā kā cilvēka uztvere ir daudzveidīga, arī mācību materiāliem jābūt daudzveidīgiem, tāpēc mēs piedāvājam sēriju, kurā ietilpst ne tikai grāmata un darba lapas vai burtnīca, bet arī audiokasete un videokasete.

– Vai valdības ieinteresētība ir pietiekama?

– Mēs gribētu, lai ikviens ministrs zinātu, vismaz kādā no smadzeņu krociņām iereģistrētu, ka pastāv un strādā tāda LVAVP, jo katru gadu no jauna (jāsaka gandrīz kā dziesmiņā!) mums aktualizējas jautājums par valsts budžeta finansējumu, bet mums ir plaša kursu, mācību līdzekļu gatavošanas un integrācijas pasākumu programma.

“Nejūtu diskomfortu kā latviešu valodas nesēja”

Salaspils 2.vidusskolas skolotāja Anita Šaltāne jau sešus gadus vidusskolas klasēs ģeogrāfiju māca latviski, un jau ceturto gadu viņas skolēni šajā priekšmetā eksāmenu kārto latviešu valodā. Līdz ar to, kā saka Šaltānes kundze, viņai ir tieši tā pieredze, no kuras,  iespējams, baidās daudzi mazākumtautību skolu skolotāji, domājot par nākamo gadu.

– Kā jūs izjūtat cittautiešu attieksmi pret latviešu valodu kā valsts valodu?

– Es personīgi nejūtu īpašu diskomfortu kā latviešu valodas nesēja stundā. Iespējams, ka svarīgas ir kādas skolotāja personības īpašības, attieksmes momenti, tas, cik un kā šo vajadzību skolotājs skolēniem pamato. Skolēni normāli uztver, ka ar mani var runāt latviski un acīmredzot domā, kāpēc gan to nedarīt, jo tikpat labi es varētu runāt krieviski, kad viņi kādreiz vēršas pie manis arī starpbrīžos skolas gaiteņos. Tā ka mūsu skolā šajā jautājumā nav noraidošas vai noliedzošas attieksmes. Protams, atceroties 1995.gadu, kad sāku savu priekšmetu mācīt bilingvāli, latviešu valodas prasmes līmenis skolēniem nebija tik augsts kā tagad, ļoti bieži vajadzēja pāriet uz krievu valodu. Bet pirms četriem gadiem skolēni paši nāca ar ini-ciatīvu – ja mēs mācāmies latviski, tad mēs vēlamies arī eksāmenu kārtot latviešu valodā. Viņiem šis variants šķita pieņemamāks, nekā vēlreiz visu, kas mācīts latviski, pārcelt krievu valodā, lai nokārtotu eksāmenu. Un tagad jau tas ir neapspriežams jautājums.

– Tātad situāciju mazākumtautību skolās nevar vērtēt tik vienpusīgi, kā to pēdējā laikā dara atsevišķi spēki?

– Manuprāt, ļoti daudzās skolās izglītības reformas likuma virzība tika veikta uz papīra, atķeksējot, ka šo priekšmetu mācīs bilingvāli, to – latviski. Bet neviena ministrija nevar izkontrolēt, kas notiek aiz aizvērtām durvīm, kad skolotājs paliek viens ar klasi – vai viņš pilda likumu vai nepilda. Tur, kur tas tiešām notika papīru līmenī, šobrīd varbūt arī ir milzu problēma. Viņi ir situācijā, kādā, teiksim, Salaspils 2.vidusskola bija 1995.gadā.

– Kā Jūs ar savu skolotājas pieredzi raugāties uz latviešu valodas nākotni?

– Ja valoda netiek lietota visās jomās, tā pamazām ir lemta izzušanai, daļējai vai pilnīgai, bet katrā ziņā tās nozīme mazinās. Valoda ir jālieto, lai tā dzīvotu un attīstītos. Šobrīd izglītībā jau kā dzīves noteikta prasība ir daudzvalodīga pieeja, kas nav tikai latviešu un krievu valoda un neskar tikai mazākumtautību skolas vien. No latviešu skolām varu minēt Āgenskalna ģimnāziju, kur atsevišķus priekšmetus māca vācu valodā, un Rīgas 1.ģimnāziju, kur ģeogrāfiju māca angļu valodā. Šo metodiku vajadzētu vairāk aktualizēt. Un galvenais ir visā šajā situācijā neapjukt, bet uztvert to normāli un nostiprināt savas valodu prasmes.

Ieva Jaunupe