Ziemeļu zvaigznāja strēlnieki

Piemineklis Pirmā pasaules kara laikā kritušajiem somu kalnu strēlniekiem 1929.gada 6.septembrī. Somijas vēstniecības foto

Somu tautas liktenis zināmā mērā sasaucas ar mūsu pašu tautas līkumoto un grūtību pilno vēstures gaitu. Sākotnēji, būdama Zviedrijas karaļvalsts daļa, Somija pēc 1809.gada tika iekļauta Krievijas impērijas sastāvā. Kā lielhercogistei Somijai bija īpašs autonomijas statuss, un tās pilsoņus neiesauca karadienestā. Kaut arī iekšzemes pārvaldes jautājumi bija pašu somu ziņā, tas nepasargāja viņus no rusifikācijas.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, pieauga Somijas nacionālpatriotiskā kustība, sevišķi jaunatnes un studentu vidū. Uzskatot, ka no pārkrievošanas un pakļautības var atbrīvoties vienīgi ar bruņotu cīņu, somu patrioti, līdzīgi mūsu strēlniekiem, kas dibināja latviešu bataljonus, vai leģionāriem Otrajā pasaules karā, meklēja iespēju tikt pie ieročiem. Vienīgā iespēja bija Vācija. Pa dažādiem ceļiem, pat pāri aizsalušajam Botnijas līcim ar slēpēm, somu brīvprātīgie nonāca Vācijā. 1916. gada pavasarī tika izveidots 27. Karaliskais Prūsijas kalnu strēlnieku bataljons. Tajā pašā gadā somu strēlniekus nosūtīja uz Vācijas austrumu fronti Latvijā – pie Olaines un Klapkalnciema. Maijā Latvijā jau bija ap pusotru tūkstoti somu kalnu strēlnieku, to uzdevums bija aizsargāt ap sešu kilometru garu purvainu teritoriju Misas upes rajonā. Somi, tāpat kā latviešu strēlnieki, ilgi mirka purva tranšejās, un, kaut pretējās, abu pušu karotāju sirdīs dega vēlēšanās izcīnīt savām tautām brīvību. Kad nedaudz vēlāk vieni čukstēja: “Dievs, svētī Latviju!”, otri neatkarības kara laikā pie bataljona baltā karoga zvērēja uzticību likumīgajai Somijas valdībai, skanot psalmam “Dievs, svētī Somijas tautu!”. Un tas notika 1918. gada 13. februārī Sv. Trīsvienības baznīcā Liepājā, iesvētot bataljona karogu, kas kļuva par pirmo neatkarīgās Somijas kaujas karogu. Tad apmēram gadu bataljons atradās mācībās Liepājā.
Ģenerālim Gustavam Heglundam uz tām tālajām dienām ir savs skatījums: “Trīs gadu laiks svešajā zemē nebūt nebija romantisks ceļojums. Liepājas apmācības posma gaisotni ataino strēlnieks Nurminens viņa 1917.gadā sarakstītā Kalnu strēlnieku marša vārdos: “Ne mēs žēloti, ne mums dzimtenes, visa mūsu laime zobena smailē”. Vācu uz atkārtojumiem balstītā apmācība, svešie apstākļi, pastāvīgais izsalkums un slimības samazināja bataljonu vairāk nekā ienaidnieka artilērijas uguns un lodes. Kad 1918. gada februārī pienāca laiks atgriezties Somijā, ceļā devās norūdīta un saliedēta vienība. Pieredzējušie kalnu strēlnieki Somijas Brīvības kara laikā vadīja un apmācīja likumīgās valdības karaspēku. Viņi atstāja ievērojamu iespaidu uz kara galarezultātu. Pēc kara dienestā palikušie ap sešsimt kalnu strēlnieku divu gadu desmitu laikā izveidoja neatkarīgās Somijas aizsardzības spēkus.”

Atjaunotajs piemineklis 2004.gada 28.maijā Foto: Andris Kļaviņš

Un tad pienāca atgriešanās brīdis dzimtenē.
Lielākā daļa kalnu strēlnieku Vāsā nonāca 1918. gada 25. februārī un nākamajā dienā jau piedalījās parādē, kuru pieņēma vēlāk par leģendu kļuvušais ģenerālis Karls Gustavs Mannerheims. Kalnu strēlnieki kļuva par jaunās Somijas armijas mugurkaulu. Augstāko Somijas militāro pakāpi saņēmuši septiņi strēlnieku virsnieki, 26 – ģenerālmajora, 16 – ģenerālleitnanta, 89 – pulkveža. Laikā no 1926. līdz 1959.gadam, neskaitot kara gadus, bruņoto spēku komandiera amatā bija kalnu strēlnieki.

No pretiniekiem
līdz ieroču brāļiem

Abi pasaules kari pierāda, ka bieži vien lielvaras izmanto pašu radīto mazo zemju karavīru izmisumu karotājiem svešu mērķu īstenošanai. Tā bija likteņa ironija, ka tautas ar vienu mērķi cīnījās pretējās pusēs. Nav jābrīnās, ka pēc Somijas neatkarības pasludināšanas 1917.gada 6.decembrī ap simts somu strēlnieku kā brīvprātīgie piedalījās brāļu tautas – igauņu – neatkarības cīņās un somu pulka sastāvā arī Ziemeļlatvijas atbrīvošanā no lieliniekiem. Ap pussimt kalnu strēlnieku ar ieročiem rokās iesaistījās karēliešu cīņās pret padomju varu Karēlijas ziemeļos.

Visas pasaules
apbrīnotie

Somijas bruņoto spēku bijušais komandieris ģenerālis Gustavs Heglunds: “1939.gadā somu strēlnieku mūža darbs saskārās ar smagu pārbaudījumu. Somijai uzbruka Padomju Savienība. Tas bija laiks, kad kalnu strēlnieku ģenerāļi un pulkveži vadīja pašu apmācītās vienības cīņā ar nomācošu pārspēku. Kara cena bija milzīga, bet Somija saglabāja neatkarību. No 1941. līdz 1945.gadam Somija turpināja cīnīties strēlnieku ģenerāļu vadībā. Šajās kaujās, dažādās pakāpēs no ģenerāļa līdz pat ierindniekiem, piedalījās vairāk nekā septiņi simti kalnu strēlnieku. Somija saglabāja neatkarību un pašcieņu kā vienīgā Otrajā pasaules karā iesaistītā kontinentālās Eiropas valsts, kas nepastrādāja briesmu darbus un nenonāca zem svešas varas.”

Viņi brīvu Somiju
redzēja gara acīm

Pirmā pasaules kara frontēs Latvijā gāja bojā vairāki somu kalnu strēlnieki. Kritušie somi apbedīti Olainē pie Galiņu mājām, viens bija apglabāts netālu no Tukuma. Viņu pārbedīja Somijā 1921.gadā, bet pieci atdusas Klapkalnciema apaugušajā kāpā vācu karavīru kapos blakus atjaunotajam piemineklim. Sadarbojoties Latvijas un somu aizsargiem, 1929.gada 6.septembrī pie kapiem atklāja pieminekli, kura autors bija skulptors kalnu strēlnieks Lauri Lepenens. Piemineklis bija darināts no masīva granīta, kuru vainagoja liela kalnu strēlnieku zīme. PSRS okupācijas laikā pieminekli nojauca un sazāģēja plāksnēs, kuras izmantoja Ļeņina pieminekļa pakājei Tukumā. Somu Kalnu strēlnieku tradīciju biedrība sadarbībā ar Engures pagasta vadību un saņemot atbalstu no Somijas vēstnieces Latvijā Kirsti Eskelinenas, kā arī citām organizācijām, pieminekli atjaunoja, un 28.maijā tas tika atklāts.

Pieminekļa arhitekts ir Teodors Nigulis, skulptore – Olita Nigule. Pieminekli iesvētīja Savitaipales draudzes mācītājs Pāvo Hillo. Ziedus nolika Somijas vēstniece Latvijā Kirsti Eskelinena vairāki Somijas bruņoto spēku ģenerāļi un augstākie virsnieki. No Latvijas puses ziedus nolika Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Juris Dalbiņš, brigādes ģenerālis Raimonds Graube un citas amatpersonas. Skanot Somijas un Latvijas valsts himnām, Kalnu strēlnieku tradīciju biedrības priekšsēdētājs brigādes ģenerālis Asko Kilpinens simboliski nodeva pieminekļa sargāšanu Engures pagasta padomes priekšsēdētājam Andrim Kalnozolam.
Atjaunotais piemineklis ir nopostītās zīmes kopija. Granītā iecirsti piecu blakus guļošo kritušo somu kalnu strēlnieku uzvārdi, gada skaitlis 1916 un atziņa: “Labāk nāve svešā zemē nekā verdzība savā zemē.”

Ziemeļzemes sveicieni
tēviem un vectēviem

Atklājot atjaunoto pieminekli, bijušais Somijas bruņoto spēku komandieris ģenerālis Gustavs Heglunds savā uzrunā atgriezās deviņdesmit gadus senos notikumos: “1916. gada rudenī jauno somu veidotais 27. Karaliskās Prūsijas kalnu strēlnieku bataljons atradās savās pozīcijās šajā smilšainajā apkārtnē. Divdesmit trīs gadus vecais tehnikas students, mans tēvs, Voldemārs Heglunds bija viņu vidū tāpat kā daudzu uz šejieni no Somijas atbraukušo tēvi vai vectēvi.[..] Bataljons bija kā Somijas tauta miniatūrā. Vienu trešo daļu veidoja studenti, ierēdņi un vidusskolēni, otra trešdaļa bija strādnieki un jūrnieki, trešā – zemnieki un nomnieki.[..] Lielākā daļa kalnu strēlnieku pēc Brīvības kara atgriezās savos agrākajos amatos un darbā savās saimniecībās. Kalnu strēlnieki nebija pārcilvēki, strēlniekiem gadījās dzīvot laikā, kad viņiem radās unikāla iespēja Somijas vēsturē darboties kā valstiskās brīvības izcīnīšanas priekšējām vienībām. Strēlnieku nopelns ir tas, ka viņi izmantoja šo iespēju. Viņi cīnījās par šīs lietas taisnīgu iznākumu apstākļos, kad viss likās bezcerīgi. Šis mantojums ir labs pamats visam arī mūsdienās.”