“Ja neko nedarīsim, nogrims visas Latvijas slimnīcas”

Foto: Boriss Koļesņikovs, A.F.I.

Latvijā pašlaik ir 136 slimnīcas, no kurām 120 ir atbilstoši novērtētas un sertificētas. Ar šīm 120 slimnīcām Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūra tad arī slēdz līgumus par ārstniecības pakalpojumu sniegšanu. Veselības ministrija uzskata, ka tik mazā valstī kā Latvija ir pārāk daudz slimnīcu, turklāt daudzas ir pustukšas. Tāpēc to uzturēšana ir dārga un neefektīva. Savukārt mazpilsēta un pagasti gatavi līdz pēdējai asins pilei aizstāvēt katru mazo lauku slimnīciņu, jo tās ir darba vietas, algas un nodokļi. Bez tam daudzi lauku cilvēki apgalvo, ka reizēm nepietiek naudas, lai aizbrauktu uz slimnīcu blakuspagastā, kā arī uzsver, ka radiniekiem tad nebūs iespēju slimnieku apciemot.
Kas notiks ar mazajām lauku slimnīcām, vakar, 27. maijā, preses konferencē skaidroja veselības ministrs Rinalds Muciņš.
Viņš uzsvēra, ka jau vistuvākajā laikā sabiedrība tiks iepazīstināta ar veselības aprūpes struktūrplānu, kas būs galvenais politikas dokuments šajā nozarē. R. Muciņš norādīja, ka gan veselības aprūpes speciālistiem, gan politiķiem, gan sabiedrībai ir jābūt skaidrībā par mazo slimnīcu vietu un lomu veselības sistēmā, kā arī par to, vai mēs varam atļauties tās uzturēt. Salīdzinājumam: Latvijā ir 120 slimnīcas, Igaunijā – tikai 15. Arī mūsu ziemeļu kaimiņiem šis process nebija viegls, daudzas slimnīcas apvienojās. Piemēram, Pērnavā kādreiz bija 7 mazas slimnīcas, kuras apvienojoties radīja vienu lielu labi aprīkotu ārstniecības iestādi Tartu. R. Muciņš atklāti pauda: vai nu mēs pārprofilēsim mazās slimnīcas, vai nogrims visas 120.
Māsterplāns paredz ārstniecības iestādes sadalīt līmeņos – 11 daudzprofilu neatliekamās palīdzības slimnīcas, lokālā līmeņa un zemākā līmeņa slimnīcas. Problēma ir arī tā, ka nelielajām lauku ārstniecības iestādēm nav jaunāko tehnoloģiju un pārsvarā tās nespēj nodrošināt kvalitatīvus medicīniskos pakalpojumus. Veselības ministrs solīja palīdzību šo slimnīcu pārveidošanā. Tās varētu kļūt par paliatīvās aprūpes centriem, ārstēt hroniski slimos pacientus, sniegt neatliekamo palīdzību vai kļūt par dienas stacionāriem. Tā ka reforma nav vērsta uz mazo slimnīcu likvidēšanu, bet gan to pārveidošanu. Tāpat šobrīd arī netiek samazināts finansējums šīm ārstniecības iestādēm. Taču par normālu nav uzskatāma situācija, kad dažu desmitu kilometru attālumā viena no otras atrodas slimnīcas, kas sniedz identus pakalpojumus un abas ir pustukšas. R. Muciņš arī nosauca slimnīcas, kurām būs jāpārprofilējas: Kārsavas, Līvānu, Viļānu, Dagdas, Viļakas, Varakļānu, Zilupes, Maltas, Ilūkstes, Iecavas,

Rinalds Muciņš Foto: Normunds Mežiņš, A.F.I.

Mazsalacas, Balvu, Ādažu, Aknīstes, Irlavas, Ērgļu, Jelgavas, Kandavas, Saulkrastu, Olaines, Viesītes, Slokas, Alojas, Baldones, Dundagas, Elejas, Sabiles, Skrundas un Ugāles. Problēma ir tā, ka šajās slimnīcās pārsvarā uzturas cilvēki, kuriem nepieciešama nevis medicīniskā, bet gan sociālā palīdzība. Taču sociālās problēmas nevar risināt uz veselības aprūpes rēķina.
Veselības aprūpes struktūrplānam ir divi galvenie virzieni: maksimāla stacionāro pakalpojumu koncentrēšana (tas nozīmē izveidot lielus centrus, kas aprīkoti ar modernām tehnoloģijām) un ambulatorās aprūpes un neatliekamās palīdzības decentralizāciju pēc principa – pēc iespējas tuvāk iedzīvotājiem. Ģimenes ārstiem jābūt maksimāli tuvu savu pacientu dzīvesvietām, savukārt stacionārajai palīdzībai jābūt kvalitatīvai un pieejamai, taču nav jāorientējas uz ģeogrāfisko tuvumu pacientam.
Lai ilustrētu reformas nepieciešamību, kā piemēru ministrs minēja Valkas un Valgas slimnīcas, kas atrodas viena kilometra attālumā, tikai viena Latvijā, otra Igaunijā. Vidējais pacienta uzturēšanās ilgums Valgas slimnīcā ir 3,5 dienas, bet Valkas slimnīcā – 9. Tas tādēl, ka Igaunijā ir labāk attīstīta ambulatorā aprūpe. Nav noslēpums, ka mūsu mazās lauku slimnīcas reizēm apzināti patur pacientu ilgāk slimnīcā, nekā būtu vajadzīgs, lai tikai būtu aizpildītas gultas un izpildītas kvotas.
Veselības ministrs solīja, ka sabiedrība ar struktūrplānu varēs iepazīties jau jūlijā. Jo pats būtiskākais un arī grūtākais ir pārliecināt tieši pacientus par plāna lietderību, liekot saprast, ka ne vienmēr ģeogrāfiskā pieejamība ir svarīgākais faktors stacionārajā veselības aprūpē.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv