Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Otrais pasaules karš. Joprojām vēsturnieku viedokļu krustugunīs. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 28.05.2004., Nr. 86 (3034) https://www.vestnesis.lv/ta/id/89247

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Nodokļu politika jāizmanto savu interešu aizstāvībai

Vēl šajā numurā

28.05.2004., Nr. 86 (3034)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Otrais pasaules karš. Joprojām vēsturnieku viedokļu krustugunīs

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

Ja mūsu priekšgājēji būtu zinājuši to, ko tagad zinām  mēs...

Tā bija jādomā, arī pārlasot izcilā latviešu rakstnieka Aleksandra Grīna apcerējumus par Eiropas politiskajiem līderiem pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, kad  Vecajā kontinentā jau veidojās Otrā pasaules kara priekšnoteikumi. Lūk, ko viedais rakstnieks 1935.gadā teica par Hitleru:   “Hitlers ved savu tautu pa jaunu ceļu, kura gals slēpjas neziņas miglā. Ko slēpj sevī šī migla – Vācijas uzkundzēšanos citām tautām vai arī mierīgu sadzīvi ar tām, vai arī jaunu katastrofu, daudz smagāku par to, ko nesa 1918.gads? To rādīs nākotne, to pieredzēs, varbūt, arī tagadējā jaunā paaudze.”(Aleksandrs Grīns “Vadoņi un politiķi”, “Grāmatu draugs”, 1935., – citēts no LITTA 1991.gada izdevuma, 35.lpp.) Diemžēl īsāks un mazāk brīdinošs bija Aleksandra Grīna toreizējais skatiens uz otru baiso diktatoru Staļinu – Hitlera nākamo sabiedroto un nākamo pretinieku cilvēces visasiņainākajā karā. “Lai gan Padomju Krievijā zeļ Staļina kults, Staļins tomēr nav gājis lētas popularitātes ceļu. “Masām” viņš ir nesasniedzami tālu, publisks ir tikai viņa attēls. Ar to pietiek kā viņam, tā, acīmredzot, arī “masām”. Staļins labi pazīst savu zemi un savus ļaudis. Viņš nepazīst svešas zemes, svešus ļaudis un viņu paražas. Varbūt, taisni tas ir viņa lielākais spēks.” (Turpat, 91.lpp.)

Nobeigums. Sākums “LV” 26.05.2004.

2.

05KARS.PNG (41650 bytes)
1941.gada 22.jūnija rīts Berlīnē. Vācijas ārlietu ministrs Ribentrops paziņo preses pārstāvjiem par kara sākumu ar PSRS. Attēls no Mihaila Meltjuhova grāmatas “Upuščennij šans Staļina”, Maskava, 2000.

Izvērtējot dažādu vēsturnieku skolu pieeju Otrā pasaules kara vēstures problēmām, var atrast krasi pretējus viedokļus. Tā vācu vēsturnieks Joahims Fests ir klasisks “Hitlera kara” koncepcijas pārstāvis. 90.gadu sākumā, atbildot uz jautājumu, kas izraisīja karu, viņš rakstīja, ka Otrais pasaules karš bija Hitlera karš visplašākajā nozīmē. Tas bija viņa iepriekšējo gadu politikas rezultāts. Hitlers uz to gāja mērķtiecīgi, tas bija viņa karjeras orientācijas punkts. Bez kara Hitlers nebūtu tas, kas viņš bija. Pēc Hitlera pārliecības jauna dzīves telpa vāciešiem iegūstama un nosargājama tikai ar kara palīdzību. Atšķirīgu viedokli pauž vācu vēsturnieks B. E. Topičs. Viņš raksta, esot smieklīgi apgalvot, ka padomju līderi, noslēdzot paktu ar Hitleru, nezināja, ka tādējādi viņi paver iespēju uzsākt pasaules karu. Neattaisnojot Hitleru, šis vēsturnieks atzīmē, ka tieši Staļina politika deva iespēju no aizkulisēm iedegt zaļo gaismu visaptverošai pasaules mēroga sadursmei.
Arī pazīstamais ASV diplomāts un starptautisko attiecību vēstures pētnieks Henrijs Kisindžers ir pārliecināts, ka gan Pirmā, gan Otrā pasaules kara izraisīšanā izšķirošā loma ir bijusi Krievijai. Viņš savā pazīstamajā darbā “Diplomātija” atzīmē, ka 1939.gada augustā Staļins atbrīvoja Hitleru no bailēm, ka tam būs jākaro divās frontēs. Līdz ar to Staļins padarīja nenovēršamu vispārēju karu. 1914.gadā Krievija iesaistījās karā, lai glābtu savu godu, bet 1939.gadā tā ar savu politiku sekmēja karu, lai vēlāk ar Hitleru varētu sadalīt laupījumu.
Vācija, pēc H. Kisindžera domām, abu karu sākumā uzvedās vienādi: ar nepacietību un bez perspektīvas izjūtas. Pirmajā pasaules karā tā devās, lai sagrautu valstu aliansi, kura bez Vācijas draudiem būtu izjukusi. 1939.gadā Vācija negribēja gaidīt savu pakāpenisku pārvēršanos par Eiropas lielvaru un noteicošo valsti. Tā sāka karu, atmetot visus racionālos apsvērumus. H. Kisindžers uzskata, ka Vācijas lēmums piedalīties abos pasaules karos bija bezjēdzīgs.
Savukārt mūsdienu krievu vēsturnieks Viktors Suvorovs ir izsekojis Padomju Savienības oficiālās nostājas maiņai jautājumā par to, kas ir vainīgs pie Otrā pasaules kara izraisīšanas.
1939.gadā, pamatojot uzbrukumu Polijai, PSRS valdība paziņoja, ka karu izraisīja pati Polija. 1939.gada novembrī Staļins savā rakstā laikrakstā “Pravda” paziņoja, ka kara vaininieces ir

KARS07.PNG (34176 bytes)
Vācijas ārlietu ministrs Ribentrops un PSRS vēstnieks Vācijā Škvarcevs 1939.gada oktobrī pēc kopīgās Polijas sagraušanas paraksta padomju–vācu līgumu par draudzību un robežu. Attēls no Mihaila Meltjuhova grāmatas “Upuščennij šans Staļina”, Maskava, 2000.

Lielbritānija un Francija, jo tās pieteica karu Vācijai. Pēc Otrā pasaules kara beigām tas pats Staļins jau atzīmēja, ka karu uzsākušas visas kapitālistiskās sistēmas valstis. Staļins visos iespējamos veidos centās novelt vainu par kara izraisīšanu uz Rietumu valstīm.

Vēstures joprojām
neatbildētie jautājumi

Atsevišķi pētnieki aizstāv domu, ka Otrais pasaules karš bija “Rūzvelta karš”. Tā vēsturnieks D. D. Bavendams 80.gadu sākumā rakstīja, ka Hitlers, uzbrūkot Polijai, ir gan uzsācis karu Eiropā, bet vienlaikus arī atzina, ka Otrais pasaules karš ir sācies krietni agrāk ar Japānas uzbrukumu Ķīnai un ASV ielaušanos Lielbritānijas līdzsvara politikas sfērā. Vācija, 1941.gada jūnijā uzbrūkot Padomju Savienībai, tikai apsteidza to. D. D. Bavendams apgalvo, ka politikai, ko realizēja ASV prezidents Franklins Rūzvelts, bija izšķiroša nozīme attiecībā uz visiem reģionālajiem kariem, kas izcēlās laika posmā no 1937. līdz 1941.gadam.
Kā redzams, daudzie gadu desmiti, kas pagājuši kopš Otrā pasaules kara beigām, nav spējuši vienot dažādo pasaules valstu vēsturniekus fundamentālajā jautājumā par to, kas uzsāka šo karu. Problēmas skaidrojumā ir pamanāmi dažādi politiski, ideoloģiski, ekonomiski, objektīvi un subjektīvi faktori. Otrā pasaules kara vēstures neatbildētie un pretrunīgi skaidrotie jautājumi mūsdienās ietekmē atsevišķu valstu savstarpējās attiecības, tie darbojas kā vēstures nasta. Tikai izsvērta pieeja, ņemot vērā visus faktorus, un atbrīvošanās no mītiem un veciem stereotipiem mūs tuvinās patiesībai.

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!