Latvijas ainavas pagātne, tagadne un nākotne

Meža ainava Strenču meža masīvā Foto: Oļģerts Nikodemus

Eiropas valstis pievērš aizvien lielāku uzmanību ainavu aizsardzībai un apsaimniekošanai, kaut gan nav vienotas ES direktīvas un regulas, kas nodrošinātu ainavu aizsardzību. Vācijā ainavas plāns ir vietējo zemes lietošanas un apsaimniekošanas plānu izstrādes pamats, jo tā uzdevums ir nodrošināt ekosistēmas kapacitātes uzturēšanu, dabas resursu pieejamību, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un ainavas estētisko vērtību paaugstināšanu.
Liela pieredze vērtīgo ainavu aizsardzībā uzkrāta Apvienotajā Karalistē, kur ekoloģiski jutīgās un vizuāli pievilcīgās ainavas iekļautas aizsargājamo teritoriju kategorijā. Ainavu plānošanā vislielāko uzmanību pievērš ainavas vizuālās kvalitātes saglabāšanai vai paaugstināšanai.

Tipiski latviska ainava

Latvijā ainavas raksturu nosaka reljefs un augsnes auglība. Pagājušā gadsimta pirmajā pusē paugurainēs un auglīgākos līdzenumos ainavu veidoja tīrumu, pļavu, ganību un viensētu mija, bet mitros un mazāk auglīgos līdzenumos – meži. No dažādiem skatu punktiem pavērās vizuāli pievilcīgi atklāti skati uz ezeriem un upēm. Latvijā liela iedzīvotāju daļa to uzskata par tipiski latvisku ainavu. Tas ir saistīts ar vispārējo priekšstatu par lauku iedzīvotāju ekonomiski veiksmīgo un vienlaikus harmonisko dzīvi Latvijas laukos pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, kā arī rakstnieku (Edvarts Virza, Anna Brigadere, Jēkabs Janševskis u.c.) izjustajiem lauku ainavas tēlojumiem.
Pēc Otrā pasaules kara un vēlākajos gados nelielie tīrumi, pļavas un ganības, kas atradās lielu mežu masīvu tuvumā vai to robežās, arī tādi, kuri atradās tālu no kolhozu centriem un uz kuriem veda sliktas kvalitātes ceļi, izgāja no lauksaimnieciskās aprites un aizauga ar krūmiem, vēlāk izveidojoties par mežu. Var uzskatīt, ka 20.gadsimta gaitā paugurainēs izveidojās mozaīkveida ainava, ko tagad daudzi Latvijas un citu Eiropas valstu iedzīvotāji uzskata par tipisku Latvijas ainavu.

Pārmaiņas ekonomikā.
Pārmaiņas dabā

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas zemes reformas gaitā mainījās zemes īpašumtiesības. Zemi atdeva atpakaļ īpašniekiem. Konkurēt nespējīgu jauno nelielo zemnieku saimniecību izveidošanās, to attīstības perspektīvas trūkums, īpašnieku pastāvīgā dzīves vieta citos Latvijas reģionos vai pat citās valstīs sekmēja daudzu lauksaimniecībā izmantojamo zemju atstāšanu atmatā un aizaugšanu ar krūmiem. Kā parāda Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes zinātnieku un studentu pētījumi, Vidzemē un Kurzemē starp daudziem ekonomiskiem, strukturāliem un citiem faktoriem, kas ietekmē zemes izmantošanu, gadsimtu mijā viens no nozīmīgākajiem bijis cilvēka faktors. Tā ietekmē daudzos gadījumos tiek apstrādātas augsnes auglības ziņā mazvērtīgās zemes, bet auglīgās tiek atstātas atmatā un aizaug ar krūmiem. Ir arī gadījumi, kad zemnieki cenšas iekultivēt aramzemes, kas atrodas pagastu nomalēs tālu no galvenajiem autoceļiem, bet tajā pašā laikā daudzi tīrumi relatīvi auglīgās meliorētās zemēs pakāpeniski aizaug ar krūmiem.
Pašlaik risinās ainavas homogenizācijas procesi – lielu lauksaimniecībā izmantojamo zemju masīvu veidošanās un mozaīkveida ainavas pakāpeniska pārvēršanās lielos meža masīvos. Augstāk attīstītajās Eiropas valstīs šo procesu attīstību nosaka ekonomiskie faktori, kas liek intensīvāk izmantot zemes vietās ar auglīgākām augsnēm un labāku ceļu infrastruktūru. Turpretim marginālās jeb nomales zonas, kur ekonomiskie priekšnoteikumi nav labvēlīgi attīstībai, šie procesi norit citādi. Arī Latvijā pašlaik ir vērojami marginalizācijas procesi. Pagasta līmenī tas nozīmē, ka attīstās vietas ar labvēlīgākiem priekšnoteikumiem lauksaimniecības attīstībai, bet vietas, kur šie priekšnoteikumi nav tik labvēlīgi, pakāpeniski atmirst. Rajona līmenī palielinās atšķirības starp pagastiem, bet valsts līmenī veidojas nomales, kur strauji samazinās iedzīvotāju skaits, palielinās neapstrādāto zemju platības. Tas būtiski ietekmē arī ainavu.

Zemgales ainava Jelgavas rajonā Foto: Oļģerts Nikodemus	Tipiska mozaīkveida ainava Vecpiebalgas apvidū Foto: Oļģerts Nikodemus

Daudzos gadījumos ir runa par ainavas marginalizācijas procesu.
Pastāv dažādi apsvērumi attiecībā uz to, cik daudz zemes nepieciešams saglabāt lauksaimnieciskai ražošanai. Pēc Zemkopības ministrijas un Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta aprēķiniem, lai Latvijas iedzīvotājus nodrošinātu ar pārtiku un apgūtu ES lauksaimniecības produkcijas kvotas, ir nepieciešams aptuveni viens miljons hektāru. Pašlaik lauksaimniecībā izmantojamo zemju platība ir 2,541 milj ha. Ja pieņem, ka pārējās lauksaimniecībā izmantojamās zemes tiek apmežotas, tad Latvijā tālākā nākotnē, iespējams, izzudīs mozaīkveida ainava paugurainēs un valsts un reģionu nomalēs. Šādi aprēķini ir ļoti vienpusēji, kas galvenokārt balstās uz lauku kā lauksaimniecības un mežsaimniecības produkcijas ražošanas resursu bāzi. Tie nenodrošina lauku ilgtspējīgu attīstību, arī lauku vides un ainavas saglabāšanu kā pamatu lauku iedzīvotāju dzīves vides un nodarbošanās pilnveidošanai un tūrisma attīstībai.

Ko sola nākotne

Līdz šim Latvijā ļoti maza uzmanība tikusi pievērsta ainavai kā tūrisma resursam. Tomēr daudzās Eiropas valstīs, kur zemju izmantošana lauksaimniecībai ir vēl mazāk piemērota nekā Latvijā, šīs zemes tomēr cenšas saglabāt, lai sekmētu tūrisma un rekreācijas attīstību. Piemēram, Somijā pašvaldības maksā speciālus grantus, lai gar tūrisma ceļiem parādītos siena kaudzes, Austrija savukārt veicina zaļo Alpu pļavu uzturēšanu, bet Skotija – virsāju lauku saglabāšanu.
Kaut gan Eiropas valstīs atšķirīgi izprot ainavas jēdzienu, tās aizsardzības mērķus un uzdevumus, lielākajā daļa valstu īpaši gādā par tipisko un unikālo ainavu aizsardzību.
Eiropas Padomes Ministru komiteja 2000. gadā pieņēma Eiropas Ainavu konvenciju. Kaut gan Latvija tai nav pievienojusies, tomēr tā uzskatāma par pamatdokumentu, kas nosaka, ka valstīm ir jāizstrādā un jārealizē ainavu aizsardzības, pārvaldes un plānošanas politika. Ainavu aizsardzību ir svarīgi integrēt reģionālajā un pilsētas plānošanas politikā, kā arī kultūras, vides, lauksaimniecības, sociālajā un ekonomiskajā politikā. Latvijā pašlaik valsts mērogā nav vienotas politikas ainavas saglabāšanā un attīstībā un Ministru kabinets nav noteicis atbildīgo ministriju šādas politikas izstrādāšanai. Pašvaldībām un arī rajoniem (Cēsu, Gulbenes, Liepājas, Kuldīgas un citiem), kuri savos teritorijas plānojumos ir noteikuši ainavas kvalitātes un izmantošanas mērķus, trūkst juridisku instrumentu šo mērķu sasniegšanai. Tas noved pie vērtīgo ainavu tikpat kā neatgriezenisku zudumu sabiedrībai. Nevar piekrist uzskatam, ka ainavas vizuālo un ekoloģisko vērtību nav iespējams novērtēt. Zemes tirgus vērtība estētiski pievilcīgākā vietā upes vai ezera krastā ir piecas un atsevišķos gadījumos pat desmit un vēl vairāk reižu augstāka nekā lauksaimniecībā izmantojamā zeme.
Izmaiņas ainavā norisinās ļoti ātri, un daudzos gadījumos tās ir neatgriezeniskas. Tāpēc jācenšas vadīt šo procesu, lai nemazinātos ainavu estētiskā, ekoloģiskā un kultūrvēsturiskā vērtība. Pirmkārt, tas saistās ar politisko gribu: mums jāatzīst, ka ainava ir liela vērtība un nozīmīgs valsts attīstības resurss, un Latvijai jāparaksta Eiropas Ainavu konvencija. Otrkārt, dažādos valsts attīstības dokumentos (zemes politikas plānā, vides politikas plānā) jāintegrē tipisko un unikālo ainavu aizsardzības mērķi un rīcība. Treškārt, liela atbildība ainavas vērtību saglabāšanā jāuzņemas pašvaldībām. Par nozīmīgu instrumentu jākļūst teritorijas plānojumam. Nozīmīga loma ir arī zemes īpašniekiem, kuri veido ne tikai savu īpašumu tēlu, bet arī visas valsts koptēlu.

Prof. Oļģerts Nikodemus