V.Lāča referāts atspoguļoja oficiālo Komunistiskās partijas versiju par notikumiem Latvijā pirms 1940.gada un par pirmo padomju varas gadu. Pirmkārt, Lācis uzsvēra, ka 1934.gada 15.maija apvērsumu Kārlis Ulmanis esot veicis pēc tikšanās ar Hitleru, saņemot Hitlera svētību. Šī versija tomēr pilnībā neiesakņojās padomju historiogrāfijā – stāsts par tikšanos ar Hitleru bija pārāk fantastisks, taču par orientāciju uz Vāciju turpmāk tika rakstīts daudz. Otrkārt, Lācis deva 1940.gada jūnija notikumu interpretāciju, kura izrādījās ļoti dzīvotspējīga padomju historigrāfijā un vēl vairāk – propagandā. Toreiz tika uzsvērts, ka Ulmaņa režīms pilnībā esot orientējies uz plutokrātiskajiem imperiālistiskā kara kurinātājiem Angliju un Franciju, sācis pretpadomju sadarbību ar Lietuvu un Igauniju un nav ievērojis 1939.gada 5.oktobra Latvijas – PSRS līgumu. Maskava to neesot varējusi paciest un pieprasījusi izveidot jaunu valdību; par kaut kādu sociālistisku revolūciju, kura būtu gāzusi Ulmani, neviens nerunāja, jo tas tobrīd skanētu pārāk smieklīgi. Paši komunisti uzsvēra, ka tikai padomju armija ir gāzusi Ulmaņa režīmu un atbrīvojusi latviešu tautu.
Tātad “koncepcija” bija par brālīgās krievu tautas un biedra Staļina palīdzību Latvijas darbaļaudīm. Tagad “koncepcija” bija ļoti būtiski mainījusies. 1940.gadā, protams, nebija ne vārda par Ulmaņa orientāciju uz Hitleru, kurš tobrīd bija PSRS sabiedrotais; tagad, pēc krievu – vācu kara, Ulmanis kļuva par fašistu un “vācu imperiālisma vasali”. Taču tas nebija pats svarīgākais. Galvenais bija cits: padomju armijas ienākšana 17.jūnijā un tās loma turpmākajos notikumos pilnīgi tika izsvītrota un kļuva nepieminama visos turpmākajos darbos; parādījās “mācība” par to, ka pati Latvijas tauta jūnija dienās “…nometa nīsto nacionālās buržuāzijas jūgu…” un nodibināja padomju varu. Tautas avangards esot bijusi Latvijas Komunistiskā partija, bet t.s. tautas valdība esot parādījusies no “tautas dzīlēm”. Tiesa, vēl netika izteikti vārdi, ka tā esot bijusi sociālistiskā revolūcija, bet tas jau bija solis pretim “revolūcijai”, kura parādīsies vēlāk.

Šai dienā tautā tika laista apgādā “Madris” izdotā Mersedes Salnājas atmiņu grāmata “Kādas sievietes stāsts”. Mersede Salnāja (īst.v. Merzeida Celmiņa, dzim. Bambere) 1944. gadā bijusi Viļa Lāča tehniskā sekretāre LPSR Tautas komisāru padomē Maskavā. Ievadā viņa par Vili Lāci raksta: “Politikā viņš kļuva par marioneti impērijas pārvaldītāju rokās. Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Viļa Lāča sadarbība ar padomju specdienestiem Rīgā bija sākusies jau vismaz 1928.gadā, Latvijas neatkarības laikā, ja ne agrāk. Tikko, pavisam nesen, 1927.gada 2.jūnijā, kad Latvijā pie varas bija sociāldemokrātiskā kreisā valdība, Latvija bija parakstījusi ļoti izdevīgu krieviem – un arī sev – tirdzniecības līgumu ar PSRS. Pirmajā līguma gadā saimnieciskās attiecības ar Krieviju patiešām attīstījās ļoti strauji, radot Latvijā nepamatotas cerības uz tādu ainu nākotnē. Taču Maskava nevienu brīdi nepārtrauca graujošo darbību pret Latviju, izmantojot arī tās iespējas, kuras pavēra līgums, – un dažreiz pat pret savām ekonomiskajām interesēm. Grigorijs Bežanovs, PSRS pārstāvniecības (sūtniecības) otrais sekretārs, vadīja nelegālās LKP graujošo darbību pret Latviju, arī 1928.gada 18.decembra politisko streiku. Šīs dienas rītā padomju tirdznieciskās flotes pārstāvji Rīgā A.Ivanovs un J.Mucenieks atteicās dot darbu Mangaļu stacijas un Mīlgrāvja “Sovtorgflot” noliktavās, kuras Latvijas politiskā policija raksturoja kā “…īstus komunistu partiju birojus... noliktavās notur partijas apspriedes, notiek savstarpēja darbinieku sakaru uzturēšana, literatūras izplatīšana…” – nodarbinātajiem strādniekiem; pēc viņu rīkojuma komunistu aģitatori kūdīja strādniekus uz streiku. Ap 20 padomju tirdzniecības flotes pasūtījumos nodarbināto strādnieku ieradās Latvijas dzelzceļa preču depo un mēģināja piespiest strādniekus streikot; cita “Sovtorgflot” strādnieku grupa centās pierunāt Juglas manufaktūras “Merkurs” strādniekus uz streiku.
Mūs visvairāk interesē tas, ka eksporta ostā uz streiku musināja strādnieks Elmārs Briedis, Viļa Lāča brālēns (dzimis 1908.gadā). Viņu bija savervējuši jau minētie padomju specdienestu darbinieki Ivanovs un Mucenieks, kuri par graujošo darbību tika izraidīti no Latvijas 1929. gadā. Nav īsti skaidrs, vai Briedis jau bija savervējis arī Vili Lāci darbam padomju graujošajos dienestos; vēlāk, padomju okupētajā Latvijā, Briedis rakstīja, ka Lācis esot tikai vērojis 18. decembra notikumus; savukārt Lāča biogrāfe Ingrīda Sokolova ir uzsvērusi, ka šis padomju specdienestu izprovocētais streiks esot “…sīki apspriests viņa [V.Lāča] mājoklī Vecmīlgrāvī ...” Tas pat nav tik svarīgi, iespējams, ka Lāča loma šī t.s. streika organizēšanā te ir pat pārspīlēta, bet pats svarīgākais ir cits – ar Brieža starpniecību Lācis stājās sakaros ar padomju spiegiem Latvijā, un tas bija daudz nozīmīgāk un liktenīgāk viņa dzīvē, nekā ja viņš būtu tiešām iestājies LKP – neviens no īstiem komunistiem, kuri darbojās Vecmīlgrāvī, – K.Lasmanis, V.Veide, M.Lācis, M.Evelsons un citi – nekur tālu 1940.gadā netika, bet Lācis un Briedis gan. 1944.gadā pēc īpaša Maskavas rīkojuma LKP ieskaitīja Vilim Lācim partijas stāžu tieši no šī liktenīga 1928.gada.
No 1931. līdz 1932.gadam Elmārs Briedis studēja Maskavā, Kominternes starptautiskajā Ļeņina skolā, kur apguva profesionāla izlūka iemaņas. Tās tika izmantotas pēc atgriešanās Latvijā. Taču Briedis nebija vienīgais padomju aģents, ar kuru krustojās Lāča ceļi. Trīsdesmito gadu otrajā pusē, kad Briedis bija nonācis Latvijas cietumā, bet Lācis kļuvis par populāru rakstnieku un dendiju, tieši “Jaunākās Ziņas” viņam deva lielo slavu un izcilos honorārus, bet avīzes redaktors no 1937. līdz 1940.gadam bija neviens cits kā Pēteris Blaus, Latvijas sabiedrībai pazīstams kā aizsargs un 15. maija apvērsuma dalībnieks, krieviem – kā viņu aģents ar segvārdu “Obščestvennik”. Kad 1940. gada 17.jūnijā krievi okupēja Latviju, PSRS vēstniecība tūlīt iedarbināja savu aģentūru. Elmārs Briedis padomju vēstniecības ēkā organizēja 21.jūnija demonstrāciju Rīgā, kuras inscenētais raksturs labi redzams fotogrāfijās – dīvaini vīri ar aprocēm, Latvijai netipiska publika, milzīgs minoritāšu īpatsvars. Kā vēlāk savās atmiņās rakstīja Briedis, krievu vēstniecībā visu laiku uzturējies arī Vilis Lācis, kurš tika iecelts par A.Kirhenšteina

Ieskats Viļa Lāča “ģimenes albumā” Foto: Arnis Blumbergs, “LV

marionešu valdības iekšlietu ministru, bet vēlāk, no 1940.gada augusta beigām līdz pat 1959.gada 27.novembrim, bija okupētās Latvijas Ministru Padomes priekšsēdētājs. Jau 1940.gada 23.jūnija radiorunā viņš aicināja iztīrīt Iekšlietu ministriju no “reakcionāriem elementiem un tautas ienaidniekiem”.
Laikā no Latvijas okupācijas sākuma 17.jūnijā līdz 5.augustam Latvijā, kura vēl oficiāli nebija PSRS sastāvdaļa, tika apcietināti vismaz 184 cilvēki un daļa no viņiem deportēti uz citu valsti – Krieviju, kas bija neredzēts notikums starptautisko attiecību vēsturē. Skaidrs, to, kuru apcietināt vai deportēt, izlēma krievi, taču daudzi aresti un deportācijas, piemēram, bijušā kara ministra ģenerāļa Jāņa Baloža deportācija uz Krieviju 31.jūlijā, notika ar Lāča parakstu un uz viņa rīkojumu pamata. Pat tas, ka to bija nodiktējuši krievi, nemazina viņa atbildības daļu, un tā ir ļoti smaga. Pēc PSRS Iekšlietu tautas komisariāta konsultantu norādījumiem viņš kopumā parakstīja rīkojumu par vairāk nekā 100 Latvijas politisko un sabiedrisko darbinieku arestiem un deportācijām. 1940.gada 26.augustā viņš izdeva rīkojumu, ar kuru bija pavēlēts desmit dienu laikā no grāmatu veikaliem, antikvariātiem, kioskiem un bibliotēkām izņemt visas grāmatas, brošūras un citus poligrāfiskos izdevumus, kuri cildinot gāzto “plutokrātisko režīmu”, esot kaitīgi padomju iekārtai un neatbilstot marksistiskajam pasaules uzskatam. Pirmais padomju okupācijas gads tautas apziņā pamatoti iegūlies kā Baigais gads: 7292 cilvēki tika arestēti laikā līdz vācu okupantu iebrukumam 1941.gada jūnijā – jūlija sākumā; 15 424 deportēti 1941.gada 14.jūnijā; gadu desmitos, pat simtos, krātā privātā manta tika nolaupīta; Latvijas lepnums – stabilā finanšu sistēma un skaistais lats – iznīcināts.
Vēl lielākus apgriezienus terors sasniedza otrajā padomju okupācijā, kas sākās 1944.gada jūlijā. Jau laika posmā līdz 1945.gada decembrim tika arestēti 18 340 cilvēki; 1949.gada 25.martā izsūtīti 42 133. Lēmumu par “kulaku” deportāciju, protams, arī bija pieņēmusi Maskava, bet Rīgā to parakstīja Lācis.

LU profesors”