Saeimas 19.maija ārkārtas sēdē pieņemtie grozījumi likumā “Par bijušās VDK dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” sagādāja pārsteigumu Latvijas sabiedrībai, kas iestājas par vai pret čekas maisu publiskošanu un soda termiņa pagarinājumu čekas aģentiem un darbiniekiem. Gan vieni, gan otri, iespējams, pirmajā mirklī sev uzdeva jautājumu: vai tiešām tas ir noticis? Pēc 13 gadu veto zīmoga ir dota politiska atļauja sabiedrībai uzzināt kaut daļu no tiem, kas kādreiz piekrituši sniegt ziņas VDK.

Sarunas un komentārus par šo lēmumu jau vakarā interesenti varēja vērot arī Jāņa Dombura veidotajā raidījumā “Kas notiek Latvijā?”. Pārstāstīt, ko teikuši raidījuma vadītāja uzaicinātie sabiedrības pārstāvji un amatpersonas, nav nozīmes. Šai politiski jutīgajai tēmai kā dienas pirmajai aktualitātei pienākošos uzmanību veltījuši gan elektroniskie, gan rakstošie, gan audiovizuālie mediji. Aptaujātie speciālisti komentējuši pieņemtā likumprojekta politisko fonu, kā arī atzinuši likumprojekta pieņemtās redakcijas nepilnības. Tomēr, uzrunājot ne vienu vien iespējamo komentētāju, nācās arī uzklausīt atteikumu komentēt minēto Saeimas lēmumu. Kā iemesls tika minēts lēmuma pietiekami sarežģītais un neviennozīmīgi vērtējamais raksturs.
Reabilitācijas un specdienestu lietu prokuratūras virsprokurors Pēteris Dzalbe norāda, ka trūkst īpašas likuma prasību īstenošanas kārtības un ir nepieņemami, ka saraksti bez ierobežojumiem būs pieejami katram. Pasaules prakse rāda, ka ar šādiem sarakstiem var iepazīties tikai cietušie. Likumdošanā jāiekļauj aizsardzības mehānisms sarakstu pieejamībai.
Runātājs arī piezīmējis, ka, viņaprāt, paši Saeimas deputāti nav gaidījuši, ka ar tik lielu balsu vairākumu tiks atbalstīta norma par čekas maisu atvēršanu.
Ikkatra indivīda pieeju čekas maisos esošajai informācijai neatbalsta arī Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs Indulis Zālīte. Iestādes rīcībā ir 4000 bijušo VDK aģentu uzvārdi, bet tā ir tikai ļoti neliela daļa no visiem, kas no 1953. līdz 1991.gadam bija piekrituši sadarboties ar VDK.
Jāatzīmē, ka vēl dienu pirms balsojuma Saeimas Juridiskās komisijas vadītājs Mareks Segliņš “LV” pauda gan savu, gan Juridiskās komisijas viedokli, ka maisu satura nodošana mediju un visas sabiedrības pārraudzībai nebūtu lietderīga (skat. publikāciju “LV” 19.05. “Politisko sodu noilgumu meklējot”). Tomēr balsojumā ar 78 balsīm par un 9 pret Saeimā tika pieņemts lēmums dot pieejamību čekas maisu saturam, bet liegt VDK bijušajiem darbiniekiem kandidēt uz augstākstāvošiem amatiem vēl desmit gadus.
Ziņu aģentūra LETA vēsta, ka priekšlikumu atbalstīja Tautas partijas un Zaļo un Zemnieku savienības frakcija, daļa partijas “Jaunais laiks”, Latvijas Pirmās partijas, apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” un Latvijas Sociālistiskās partijas frakcijas deputāti. Savukārt pret balsoja deviņi Tautas saskaņas partijas deputāti, bet atturējās divi “Jaunā laika” pārstāvji.
Iespējams, kontekstā ir vērtīgi atcerēties, kā šo jautājumu atrisinājuši mūsu Baltijas kaimiņi. Igaunijā, pamatojoties uz valstī pieņemto tā saukto pašizgaismošanas likumu, kas noteica pašu bijušo čekistu pieteikšanos, atnākušo cilvēku saraksti tikuši publiskoti, bet neizraisīja lielu sabiedrības interesi. Līdzīgi rīkojās arī lietuvieši. Kaimiņvalstīm VDK darbinieku mantojums salīdzinājumā ar Latviju ir bijis nesalīdzināmi niecīgāks un līdz ar neatkarības atgūšanu nav bijis arī šāda čekas arhīva.
Arī “LV” piedāvā divu iekšlietu un VDK darbību pārzinošu cilvēku viedokļus.
Lūk, ko atzīst ilggadējs iekšlietu sistēmas darbinieks ģenerālis Aloizs Blonskis: “Aģents ir un paliek aģents līdz nāvei. Uzskatu, ka šis ir aplams lēmums, jo nekur pasaulē aģentu vārdi netiek atklāti. Domāju, ka Latvijā palikušajos čekas maisos nav falsifikāciju. Cita lieta, ka tur nav pat puse no bijušajiem aģentiem. Skatoties Jāņa Dombura pēdējo raidījumu “Kas notiek Latvijā?”, es gaidīju, kad kāds no kompetentajiem runātājiem izstāstīs, kā notiek aģentu piesaiste, taču tas nenotika. Ja maisu saturs nonāks gaismā, nav šaubu, ka daudziem tā būs ilgi gaidītā medusmaize. Nedomāju, ka tā dēļ notiks masu atriebības.”
Izdevās sazināties arī ar bijušo LPSR iekšlietu ministru Bruno Šteinbriku. Viņš Saeimas lēmumu nosauca par politisku infantilismu. “Latvijā tauta jau mākslīgi ir sadalīta krievvalodīgajos un latviešos. Tagad šķelsim tālāk: tie, kas ir maisos, un tie, kas nav. Maisus nav vajadzības aiztikt, tajos atrodas apmēram 14% no visas aģentu saimes. Kur ir pārējie? Aizvesti un atrodas aiz durvīm, kas nekad neatvērsies. Zinu, ka, Atmodai nākot, šajos atstātajos maisos tika saliktas kartiņas, lai tikai būtu kaut kas. Nevajag aizmirst, ka aģents ir valsts acis un ausis. Un aģenti strādā joprojām, katrs savas valsts labā. Es ceru, ka Vaira Vīķe- Freiberga apzināsies šā jautājuma patieso nozīmi un pieņemto likumprojektu atgriezīs Saeimā otrreizējam darbam.”
Saeimas lēmums ir izraisījis lielu rezonansi, kas būs degpunktā, līdz savu lēmumu darīs zināmu Valsts prezidente, vai nu izsludinot, vai atdot atpakaļ otrreizējai caurlūkošanai minēto likumprojektu.

Zaida Kalniņa, “LV”