Latvijas ziņu aģentūru portālos un laikrakstos jau pāris dienas lasāmas vēstis gan par valdības šūpošanu, gan neuzticības izteikšanu atsevišķiem ministriem. Aktivizējušies ir gan kreisie, gan labējie Saeimas opozīcijā esošie politiskie spēki. Notiekošā ietvaros valdības koalīcijas spēki uztur situācijas noteicēja lomu.
Par vienu no būtiskākajiem motīviem valdības gāšanai tiek izvirzītas ar izglītības reformu saistītās politiskās domstarpības. Prasītāju uzstādījumi ir augsti. Tie prasa piekāpties, vairs neļaujot turpināt izlikties, ka kaut kas tiek darīts. Sabiedrībā tiek veidota īpaši nokaitētas dzelzs vīzija. Taču tas liek arī atcerēties, ka politika vienmēr bijusi kompromisu māksla. Vēl vairāk, no malas to vērojot, jāpatur prātā, ka dzīvojam priekšvēlēšanu laikā. EP vēlēšanām sevi pieteikušo partiju pārstāvjiem ir jācenšas pievērst potenciālo vēlētāju uzmanību. Tādi, pēc Saeimas valdošās koalīcijas atsevišķu pārstāvju domām, ir īstie vārdi minētajiem notikumiem.

Par to, ka nedrīkst vēl pirms pāris nedēļām notikušos Krievu skolu atbalsta centra rīkotos protesta mītiņus uztvert kā izzudušu parādību, šaubu nav. Nav arī apstrīdams, ka izglītības un zinātnes ministrs Juris Radzevičs reformas politisko uzstādījumu gaismā rīkojas, lai spriedzi mazinātu. Neguļ arī iekšlietu struktūras, un līdz šodienai, paldies Dievam, vēl nav bijis traģisku seku.
Tomēr, atskatoties uz notikumiem kopš šā gada janvāra, sabiedrībā nav mazinājusies neskaidrība vairākos jautājumos. Piemēram, primāri likumos un citos normatīvajos aktos reglamentētās prasības ir pietiekamas, lai vajadzības gadījumā vērstos pret pārkāpējiem. Tātad arī jāpieņem, ka konflikta gadījumā iekšlietu struktūras darbosies pietiekami efektīvi. Vai ir zināms, kas nesīs ne vien morālu atbildību par notiekošo mītiņā, piketā vai demonstrācijā? Un vai no šīs atbildības iespējams izvairīties?
Drošības jautājumi izglītības reformas pretinieku pasākumos, kā skaidro Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētāja vietniece Linda Mūrniece, tiek pārrunāti komisijas sēdēs. Vienā no pēdējām tiem pievērsta lielāka uzmanība. Komisijas priekšsēdētājs Juris Dalbiņš ir pārliecināts, ka Latvijā spēkā esošā likumdošana izglītības reformas īstenošanai un valsts valodas lietošanai pilnībā nodrošina arī savādāk domājošās sabiedrības daļas intereses. Bet PCTVL politisko pārstāvju aicinājumi uz cīņu esot galvenokārt politisko bonusu medības. “Mītiskā cīņa par krievu valodas saglabāšanu Latvijā ir dezinformācija. Krievu nācija Latvijā ir pietiekami spēcīga, ar ilgstošām tradīcijām, nekad nav savu identitāti zaudējusi un tai nekādi draudi nepastāv. Šodien ir skaidrs, ka mītiņu rīkotāji lieto ideoloģiskas metodes, kas ir pretrunā ar Latvijā pastāvošo likumdošanu,” skaidro J. Dalbiņš.

Bažas par to, ka gan organizatori, gan kārtību nodrošinošās struktūras vienā uzkurinātu kaislību brīdī var zaudēt situācijas kontroli, ir reālas. Likuma “Par sapulcēm, gājieniem, piketiem” pēdējos grozījumos (publ. “LV” 25.03.2004.) ir atsauce uz Bērnu tiesību aizsardzības likumu, kurā noteikts, ka pasākuma rīkotājs atbild par bērnu drošību pasākuma laikā. Ja rīkotājam pastāv šaubas, ka drošība var būt apdraudēta, viņam nav tiesību šādu pasākumu rīkot. Kā zinām, tā nereti bija tikai teorija. Rīkotāji toreiz atrunājās ar morālo atbildību. Tādēļ, pēc J.Dalbiņa domām, par to, ka gan rīkotāji, gan dalībnieki ar veselu ādu atgriezušies mājās, ir jāpateicas iesaistīto iekšlietu darbinieku modrībai. “Bet, par atbildību runājot, to vai nu uzņemas, vai ne. Morālā atbildība nav iespējama cilvēkiem, kam nav morāles,” viņš uzsver.
J.Dalbiņš noraida, ka likumdevējam būtu steidzami jāveic kādu trūkumu novēršana vai jaunu administratīvo aktu projektu izstrāde pasākumu drošības garantēšanai. Valsts politika šajos jautājumos nav mainījusies. Komisija ir rakstiskā formā izteikusi aicinājumu spēka struktūrām likumos noteiktajos ietvaros vērsties pret nelikumīgām metodēm pasākumu organizēšanā. Tas nozīmē, ka ir dots uzdevums strādāt, lai likumi tiktu ievēroti.