Veidosim Latvijas ZA Letonikas centru

Pats nozīmīgākais Letonikas programmas atbalstītais izdevums ir J.K.Broces zīmējumu un aprakstu krājuma (“Monumente...”) 3.sējums; daudz jaunas informācijas ir monogrāfijas “Latvijas viduslaiku pilis” 3.sējumā

Par Letoniku kā Latvijai nozīmīgu, vispusīgi attīstāmu un perspektīvu zinātniskās pētniecības virzienu kopā ar akadēmiķi Jāni Stradiņu pirmo reizi plašāk ierunājāmies Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) 1995. gada 26.maija sēdes ievadreferātā. “Latvijas Vēstnesis” to publicēja 7.jūnijā. Sēdē referēja un pārrunās piedalījās arheologi Jānis Graudonis un Andris Caune, demogrāfs Bruno Mežgailis, vēsturnieki Anna Zariņa, Guntis Zemītis un Ilmārs Mežs, ekonomists Oļģerts Krastiņš, valodnieces Marta Rudzīte un Sarma Kļaviņa, folkloriste Beatrise Reidzāne un filozofs Vilnis Zariņš. Uz referātu pamata sagatavotus rakstus un visu pārrunās teikto publicējām pirmajā “Letonikas” problemātikai veltītajā žurnālā “LZA Vēstis” A daļas 1995.gada 5./6. numurā.

Sākums

1996.gadā tika pieņemta Latvijas Zinātnes padomes un LZA humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas kopprogramma “Letonika” ar 17 apakšprogrammām. To loks ir ļoti daudzveidīgs: “Kultūrvēsturiskie pētījumi par Rīgu”, “Kurzemes hercogistes vēstures problēmas”, “Latviešu literatūra pasaules literāro strāvojumu kontekstā”, “Latviešu teātra un drāmas attīstība trimdā” u.tml. Risinot tēmu par baltu un Baltijas jūras somu etnisko vēsturi un kultūrvēsturi, attīstījies produktīvs un rosinošs pētījumu virziens – “Zinātņu akadēmija un Latvijas novadi”. Notikušas 30 izbraukuma sēdes visos Latvijas novados.

Padarītie darbi

Dažādo Letonikas apakšprogrammu ietvaros tapušas vērtīgas publikācijas, kas sabiedrībai sniegušas jaunu zinātnisku un zinātniski praktisku informāciju. Publicēti turpmākiem pētījumiem svarīgu pirmavotu krājumi, kā arī atsevišķu jautājumu, norišu vai parādību izzinājumi un skaidrojumi.
Darbu hronoloģija sniedzas no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām. Šīm publikācijām ir gan Latvijas mēroga, gan starptautiska nozīme un vērtība. Vispirms minams Baltijas vēstures un latviešu vēstures un kultūrvēstures pirmavotu izdevums – Johana Kristofa Broces 18./19.gadsimta mijas zīmējumu un aprakstu trešais sējums “Latvijas mazās pilsētas un lauki” (Rīga: Zinātne, 2002) un Jāņa Graudoņa divsējumu darbs “Turaidas pils”(Rīga: Turaidas muzejrezervāts, 2003). Nesen iznāca “Latviešu tautasdziesmu” akadēmiskā izdevuma 8.sējums “Sadzīves un ģimenes ieražu dziesmas: Jauniešu sadzīve” (Rīga: Zinātne, 2004).

J.K.Broces 1796.gadā zīmētā Ogres pārceltuve pie Ogresgala. Zīmējumā labi redzamas ēku un žogu formas un konstrukcijas un no divām laivām un dēļu platformas veidotais senlaicīgais prāmis No grāmatas “Johans Kristofs Broce. Zīmējumi un apraksti” 3.sējums

Plašs problēmu loks risināts tādos izdevumos kā “Latvijas viduslaiku pilis” (iznācis 3. sējums “Pētījumi par ordeņpilīm Latvijā”), “20.gadsimta Latvijas vēsture” (iznācis 2. sējums “Neatkarīgā valsts 1918–1940”), “Senā Rīga” (iznācis 4.sējums “Pētījumi pilsētas arheoloģijā un vēsturē”), krievu arheologa Valentīna Sedova “Balti senatnē” (otrais papildinātais izdevums. Rīga: Latvijas vēstures institūta (LVI) apgāds, 2004), Antonijas Vilcānes “Senā Jersika” (Rīga: LVI, 2004), rakstu krājums “Latvija Eiropā: nākotnes vīzijas” (Rīga: LZA Baltijas stratēģisko pētījumu centrs, 2004), enciklopēdiskais darbs “Latviešu rakstniecība biogrāfijās” (Otrais pārstrādātais un papildinātais izdevums. Rīga: Zinātne, 2003), Viktora Hausmaņa un Benedikta Kalnača “Latviešu drāma: 20.gadsimta pirmā puse” (Rīga: Zinātne, 2004), Zigrīdas Frīdes “Latvis: Gothards Frīdrihs Stenders” (Rīga: Zinātne, 2003), Broņislava Tabūna “Modernisma virzieni latviešu literatūrā” (Rīga: Zinātne, 2003), Lidas Krautmanes-Lohmatkinas grāmata “Pope un kaimiņizloksnes” (Rīga: LU Latviešu valodas institūts (LULVI), 2002), Ilgas Jansones monogrāfija “Galvas segas un plecu segas: Lingvistiskais aspekts latviešu valodā” (Rīga LULVI, 2003), Silvijas Raģes “Rakstu izlase” (Rīga, LULVI, 2003), Ojāra Buša rakstu izlase “Personvārdi, vietvārdi un citi vārdi: izpētes pakāpieni” (Rīga: LULVI, 2003), rakstu krājums “Mana novada valoda: Lejaskurzeme” (Liepāja: Liepājas Pedagoģijas akadēmija, 2004), Elitas Grosmanes monogrāfija “Kurzemes baroka tēlniecība 1660 – 1740” (Rīga: Jumava, 2002).

Starptautiska sadarbība

2003.gada 28.jūlijā – 2.augustā Rīgā notika 4.Starptautiskais dialektologu un ģeolingvistu kongress. Tā saturu atspoguļo 267 lappušu plašs referātu tēžu krājums, kurā publicēts arī 14 Latvijas zinātnieku devums. Kongress parādīja dialektoloģijas svarīgumu starptautiskajā valodniecībā, baltu un latviešu dialektoloģijas īpašo nozīmi valodniecības lokālo un vispārējo problēmu risināšanā. 2002.gada jūnijā Cēsīs notika Eiropas Arheoloģisko brīvdabas muzeju apvienības starptautisks seminārs, kura dalībnieki augstu vērtēja latgaļu 9.–10. gadsimta ezermītnes zinātnisko restaurējumu Āraišu ezera saliņā, pārrunāja arheoloģiskās restaurēšanas teorijas un prakses jautājumus.

No grāmatas “Latvijas viduslaiku pilis III. Pētījumi par ordeņpilīm Latvijā”. Skats uz Jaunpils pili no ziemeļrietumu puses

J.K. Broces zīmētais lašu tacis pie Doles salas. Autors saglabājis senos lībiskas cilmes detaļu nosaukumus

Nākotnes redzējums

Esmu izvērtējis Letonikas programmas deviņu gadu pieredzi un vairāku gadu desmitu pētījumus šajā virzienā. Ir radusies pārliecība, ka 1) daudznozaru sadarbība ir jāturpina, 2) vienīgais turpmāka nopietna darba nodrošinājums var būt valsts atbalstīta uz stingri zinātniskiem pamatiem dibināta Letonikas centra (apvienības, institūta) izveidošana Latvijas Zinātņu akadēmijā. Tas varētu darboties līdzīgi kā LZA Ekonomikas institūts, Fizikālās enerģētikas institūts, Sertifikācijas centrs vai Baltijas Stratēģisko pētījumu centrs. Centrs varētu sastāvēt no tematiskām pētnieku grupām, kuru kodolu veidotu pašreizējo Letonikas apakšprogrammu īstenotāju kolektīvi. Citā variantā centrs varētu sastāvēt no profesionālām pētnieku grupām, kas vajadzības gadījumā sadarbotos kopēja uzdevuma izpildei. Jebkurā variantā tajās būtu apvienojami zinātniskās pētniecības institūtu darbinieki, augstskolu pasniedzēji, muzejos un citur strādājoši pētniecības darbā ieinteresēti speciālisti, arī novadpētnieki.
Letonika arī turpmāk attīstāma kā zinātnisks daudznozaru virziens, kurā darbotos galvenokārt antropologi, arheologi, demogrāfi, dialektologi, etnogrāfi, etnopolitiķi, folkloristi, literatūras un mākslas zinātnieki un vēsturnieki. Nozīmīgu darbu var veikt arī arhitekti, dabas zinātnieki, ekonomisti, filozofi un ģeogrāfi, it īpaši jautājumos, kas saistīti ar ļaužu nodarbošanos, attieksmi pret vidi (dabas bagātībām), ar kultūrainavas veidošanu un uzturēšanu, ar estētisko, ētisko un tikumisko vērtību radīšanu un izmantošanu, ar sabiedriskās domas attīstību.

Aktuālākie uzdevumi

Nākamajos 15–20 gados būtu jāsagatavo 10–12 sējumu izdevums “Latvieši un viņu kultūra”.
Pētījumu hronoloģiskos ietvarus iesaku no vissenākajiem laikiem (kopš cilvēku apmešanās Latvijas teritorijā) līdz mūsdienām. Tiem būtu jāaptver visa Latvija un iespēju robežās – apvidi ārpus tās, kur latvieši dzīvo lielākā skaitā, piemēram, Anglijā, ASV, Austrālijā, Kanādā, Krievijā, Lietuvā, Vācijā un Zviedrijā. Cik vien iespējams, tur izmantojami attiecīgo zemju speciālisti, it īpaši paši latvieši.
Darba pamatavotam vajadzētu būt arhīvu dokumentiem (it īpaši maz izmantotiem un nepublicētiem), dažādu laikposmu un norišu aculiecinieku atstātajiem dotumiem, zinātnisko ekspedīciju vākumiem.
Nopietni jārūpējas par jauniem pētnieku kadriem. Augstskolās krasi uzlabojama humanitāro un sociālo zinātņu studentu zinātniski metodiskā sagatavotība, studentiem, kuri vēlas strādāt Letonikas virzienā, jāpārvalda krievu un vācu valoda, jo daudzi svarīgi dokumenti uzrakstīti tikai šajās valodās un no tām daļēji vai pilnīgi aizgūti daudzu reāliju nosaukumi. Vēlama arī igauņu, latīņu, lietuviešu, poļu un zviedru valodas prasme, it īpaši pētniekiem, kuri interesējas par senākajiem gadsimtiem un vēlas risināt latviešu un kaimiņu etnosu kultūru kopības un kultūras sakaru jautājumus.
Sekmīgam un perspektīvam Letonikas darbam vajadzīgs stabils ikgadējs valsts budžeta finansējums Ls 500 000, kuru apsaimnieko LZA. Tas valsts mērogā garantējams 15–20 gadu ilgam laikposmam. Finansējumā ietilptu darba algas, zinātniski tehniskie, komandējumu un ekspedīciju izdevumi, grāmatu izdošana.
Nepieciešami ilgstoši komandējumi darbam Baltkrievijas, Igaunijas, Krievijas, Lietuvas, Polijas, Vācijas un Zviedrijas arhīvos, bibliotēkās un muzejos, kur glabājas svarīgi pirmavoti un literatūra par Latviju un latviešiem, par viņu sakariem ar citiem etnosiem. Daļa tur esošo materiālu ir apzināti, bet nav pietiekami apgūti.
Nekavējoties būtu jāatsāk arheologu, arhitektu, dialektologu, etnogrāfu, folkloristu un mākslas zinātnieku ekspedīciju darbs, kas līdzekļu nepiešķiršanas dēļ apsīka 20.gadsimta 80. un 90.gadu mijā. Atsevišķu entuziastu īslaicīgi izbraukumi stāvokli neglābj. Visās dzīves un kultūras jomās notiek nepārtraukta attīstība, kuras norises netiek fiksētas. Līdz ar to izziņas avotu kopā rodas neaizpildāms pārrāvums (tukšums), kas ir jau manāms, bet nākamajos gadu desmitos pētnieki to izjutīs vēl vairāk. Pētniekiem izvirzās jautājumi un pat veselas tēmas, kuru skaidrošanai nepieciešami dotumi, kas iegūstami tikai zinātniskās ekspedīcijās, sarunājoties ar norišu aculieciniekiem vai dalībniekiem, fiksējot attiecīgus materiālās kultūras objektus, darba, kultūras, sabiedriskās dzīves norises un citu. Nepieciešams arī precizēt agrāk radītajos avotos atrodamos dotumus.
Letonikai jākļūst par Latvijas valsts īpaši aprūpētu zinātniskās pētniecības virzienu. Tas var attīstīties vienīgi Latvijā, un tam jāattīstās LZA struktūrvienībā, kam piešķirts nacionāla zinātnes centra statuss.

Saulvedis Cimermanis,

Latvijas ZA akadēmiķis