Darbinieks nav līdzeklis peļņas gūšanai

Latvijā, tāpat kā citās Eiropas valstīs, aizvien vairāk sāk domāt par sociālo mieru un stabilitāti sabiedrībā. Ļoti veiksmīgi darbojas Nacionālā trīspusējā padome, kurā piedalās arodbiedrību, darba devēju un valdības pārstāvji. Padome sniedz valdībai savus atzinumus par daudziem valsts attīstībai stratēģiski svarīgiem jautājumiem, pat par to, cik lielam jābūt pieļaujamam budžeta deficītam. Diemžēl darba tirgū strādājošajiem attiecības ar darba devējiem ne vienmēr ir tik sapratnes pilnas kā viņu oficiālajiem pārstāvjiem, sēžot pie galda Ministru kabinetā. Vēl aizvien daudzās nozarēs liela problēma ir tik pašsaprotama lieta kā darba drošība un darbinieka veselībai nekaitīgi darba apstākļi. Kā “Latvijas Vēstnesim” stāsta Labklājības ministrijas Darba departamenta Darba aizsardzības un drošības nodaļas vadītājs Renārs Lūsis, Latvija gan ir izdarījusi lielu darbu, lai Eiropas Savienības direktīvas par drošiem un nekaitīgiem darba apstākļiem iekļautu savā likumdošanā. Cits jautājums, kā mums tās izdodas iedzīvināt praksē, cik godprātīgi darba devēji ievēro šos standartus. Lēnām iezīmējas tendence, ka strādāt kļūst aizvien drošāk. 2002. gadā tika konstatēti 1404 nelaimes gadījumi darbā, bet pagājušajā gadā – 1330. Arī letālo nelaimes gadījumu skaits samazinās. Ir pieaugusi saslimšana ar arodslimībām, taču tās ir vēl padomju laikā nostrādāto darba gadu sekas. Ja salīdzinām ar ES valstīm, tad vecajās dalībvalstīs uz 100 000 darbiniekiem ir 3,4 letāli nelaimes gadījumi darbā, jaunajās dalībvalstīs – 9,6, Latvijā – 4,3. Taču, lai arī ar pašreizējo statistiku lepoties nevaram, pēc tā nevar spriest, ka nekas nenotiek. Jāsaprot, ka tas lielais darbs, kuru esam uzsākuši, jūtamus rezultātus dos tikai pēc pāris gadiem. Taču jau tagad letālie nelaimes gadījumi darba vietās ir samazinājušies par 30%, kas ir tiešām labs rādītājs.

Kad lielākā problēma –
likumu ievērošana

– Darba drošības neievērošana ir daudz lielāka problēma jaunajās dalībvalstīs nekā vecajās. Pirmajās arī notiek daudz vairāk nelaimes gadījumu darba vietās, izplatītāks ir nelegālais darbs. Ar ko jūs skaidrojat šo atšķirību? Vai pie visa vainīgi ir sociāli ekonomiskie apstākļi vai tā ir darba devēju neizpratne, no vienas puses, un arodbiedrību vājums, no otras?
– Vecajā Eiropā izpratne par darba drošības nozīmīgumu, par darbinieka un vispār cilvēka veselības un dzīvības vērtību ir veidojusies vairākas desmitgades, faktiski tūlīt pēc Pirmā pasaules kara. Padomju bloka valstīs vērtība bija tā sauktajiem darba ražīguma rādītājiem, kas turklāt bieži bija falši. Darbinieka veselība, par apmierinātību un labsajūtu nemaz nerunājot, nevienu neinteresēja. Mūsu galvenais uzdevums, kas nav realizējams vienā vai divos gados, ir radīt darba devējos izpratni, ka darbinieks nav līdzeklis peļņas gūšanai, bet gan individualitāte, ar kuru jārēķinās. Un tieši darba ņēmēji ir tie, no kuriem atkarīga uzņēmuma peļņa un augšupeja.
– Vai Latvijas darba likumdošana pilnībā atbilst ES standartiem?
– Jā, mēs pilnībā esam pārņēmuši 25 ES direktīvas. Ir atlicis grūtākais – ieviest tās praksē. Šobrīd darba aizsardzības sistēmā notiek reforma, par kuru laikam nekad nevarēs teikt, ka tā būtu pabeigta. Jo darba tirgū ienāk jaunas profesijas, rodas aizvien jauni riski. Viens no tuvākajiem uzdevumiem ir aizvien vairāk pārorientēt Valsts darba inspekcijas darbu, vēršot to mazāk policejisku un padarot vairāk konsultatīvu. Tas gan vistiešākajā veidā būs saistīts ar darba devēju godaprātu un vēlmi sadarboties ar inspekciju. Latvijā, tāpat kā citās Eiropas valstīs, darba inspektoriem vajadzētu būt nevis universāliem speciālistiem, sākot ar darba tiesībām un beidzot ar darba drošību, bet gan specializēties. Tikai pagājušajā gadā mēs sākām ļoti svarīgu apmācības kampaņu, izglītojot gan darba devējus, gan darba ņēmējus viņu tiesībās un pienākumos, kā arī iepazīstinot ar jaunumiem likumdošanā. Turklāt likumdošana nosaka – katrā uzņēmumā ir jābūt darba aizsardzības speciālistam, kas izgājis 160 stundu ilgu apmācības kursu Izglītības un zinātnes ministrijas pārraudzībā esošajā Profesionālās izglītības centrā. Turklāt nav jābūt atsevišķam šādam amatam, to var veikt kā papildu pienākumu kāds no darbiniekiem vai arī pats darba devējs. Galvenais, lai būtu iziets apmācības kurss. To nozaru uzņēmumos, kuri darba drošības ziņā ierindoti virs vidējā riska (piemēram, kokapstrāde), jābūt augstākā līmeņa darba aizsardzības speciālistiem. Pagājušajā gadā Latvijas Universitāti absolvēja 36 šādi speciālisti. Šogad šo specialitāti var apgūt arī Rīgas Tehniskajā universitātē.

Darbinieka individualitāte
nav pakārtots lielums

– Jūs minējāt, ka Latvija ir pārņēmusi 25 direktīvas darba aizsardzības jomā. Kādi, jūsuprāt, ir svarīgākie principi, kas nu iestrādāti mūsu likumdošanā?
– Viena no būtiskākajām novitātēm ir darbinieka individualitātes respektēšana. Agrāk viss bija standartizēts, strādājošajam bija jāpiemērojas darba vietai, bet tagad tā jāaprīko atbilstoši darbinieka vajadzībām, lai viņš tajā justos droši un komfortabli. Mēs esam arī likumdošanā iestrādājuši tādu būtisku principu kā riska izvērtēšana darba vietā un tā novēršana. Tātad akcents tiek likts uz prevenciju, nevis cīņu ar sekām – kompensāciju izmaksām utt. Ražošanā akcents noteikti jāliek uz bīstamākā aizstāšanu ar iespējami mazāk kaitīgo.
– Uzņēmēji iebildīs, ka tas izmaksā daudz dārgāk.
– Ne vienmēr tas ir tā. Bieži vien veco iekārtu uzturēšana un to radīto nelabvēlīgo seku novēršana izmaksā daudz dārgāk nekā jaunu un drošu iegāde.
– Tradicionāli visbīstamākās nozares ir kokapstrāde un būvniecība. Kādi tam ir cēloņi? Vai ir kādas jūtamas tendences, ka nākotnē situācija varētu mainīties?
– Minētajās nozarēs ir visvairāk objektīvo risku, kas apdraud darbinieku fizisko veselību. Un diemžēl ir pietiekami daudz negodprātīgu darba devēju, kas izmanto situāciju, kad viņu darbiniekiem ir grūtības atrast jelkādu darbu. Un bez sirdsapziņas pārmetumiem izmanto šo cilvēku bezizejas stāvokli, daudz par viņu darba apstākļiem nedomājot. Ir, protams, arī pašu darbinieku pārgalvība. Taču šīs nozares ir ar paaugstinātu risku visā Eiropā. Un šogad ES ir izvirzījusi būvniecību kā prioritāru sektoru darba drošības ziņā, kam jāpievērš visvairāk uzmanības.
– Vai ES standarti neparedz atsevišķu profesiju pārstāvju obligātu veselības un dzīvības apdrošināšanu?
– Nē, to neregulē ne ES, ne nacionālā likumdošana. Tas ir pašu darba devēju ziņā. Protams, uz to var uzstāt arodbiedrība un tad vienoties ar uzņēmuma vadību.
– Kāda ir Labklājības ministrijas attieksme pret virsstundām?
– Virsstundas ir ļoti cieši saistītas ar darba aizsardzību. Jo pārāk garas darba stundas notrulina darbinieka uzmanību, zūd spēja koncentrēties, kas, protams, var radīt risku veselībai. ES likumdošana pieļauj 140 virsstundas četros mēnešos, Latvija arī šo limitu nepārkāpj.
– Kas darba aizsardzībā šobrīd ir aktuālākais ES?
– Tas noteikti ir stress un citi psihosociālie faktori. Jāsaka, līdz ar jauno profesiju parādīšanos vairāk apdraudēta ir nevis darbinieku fiziskā veselība kā pagājušajā gadsimtā, bet gan tieši garīgā veselība. Latvijā šiem jautājumiem gan nekāda uzmanība pagaidām vispār netiek pievērsta. Arī ES par to nupat tikai sākts runāt. Veikti gan daži pētījumi, kas pierāda, ka stress un tā sauktais “mobings” (psiholoģiskais terors darba vietā) ir problēma, bet pagaidām arī nekas vairāk nenotiek.

Rūta Kesnere, “LV”
ruta.kesnere@vestnesis.lv