* optimistiskais scenārijs, ** pesimistiskais scenārijs

Foto: Normunds Mežiņš, A.F.I.

Ambiciozs uzdevums

Krievijas prezidents Vladimirs Putins šā gada martā izvirzījis šai varenajai un reizē novājinātajai lielvalstij atbildīgu uzdevumu: līdz 2010.gadam, tātad septiņu gadu laikā, dubultot savu iekšzemes kopproduktu (IKP). Lai to sasniegtu, Krievijas IKP turpmākajam pieauguma tempam jābūt vismaz 7 procentiem gadā.

V.Putina politiskie pretinieki pauž domu, ka prezidents nācis klajā ar visai ambiciozu un gluži populistisku lozungu, kam nav praktiska seguma. Prominenti starp-tautiskie eksperti prognozē, ka Krievijas IKP izaugsmes temps tuvākajos gados svārstīsies no 4,8 līdz 5,3 procentu intervālā. Piesardzīga savos aprēķinos ir pat prezidentam pakļautā Ekonomikas attīstības un tirdzniecības ministrija (skat. tabulu).
Tabulā minētie optimistiskie pieauguma tempi nekādi neiekļaujas ambiciozā uzdevuma izpildē – divkāršot Krievijas IKP vēsturiski īsā laikā, kur nu vēl runāt par pietiekami reālu pesimistisko scenāriju.
Šīs lielvalsts tautsaimniecības izaugsme ir cieši saistīta ar naftas eksporta apjomu “melnā zelta” cenām pasaules tirgū. Pēdējās nosaka centralizētā budžeta iespēju īstenot valsts investīcijas, sociālas programmas, ar subsīdijām atbalstīt nozīmīgus saimniecības iecirkņus. Valdības pareģojumu par investīciju gaidāmo apjomu daudz speciālistu uzskata par nereālu, caurcaurēm ambiciozu. Oficiālajām aprindām nepatīk akcentēt saikni starp naftas cenām un ekonomikas attīstības iespējām. Tiek runāts par labvēlīgiem un nelabvēlīgiem ārējiem augšupejas apstākļiem, par to, ka ārējo nosacījumu loma mazināšoties. Tā 2004.gadā ārējo ekonomisko faktoru īpatsvars IKP pieaugumā būšot tikai 2 procenti, 2005.gadā – 1,5 procenti. Toties iekšējo ekonomisko faktoru ieguldījums jau šogad pieaugšot līdz 4 procentiem, 2005.gadā – līdz 5 procentiem. Naftas cenas ir svārstīgas. Šo cenu pesimistiskā prognoze pārsvītro IKP izaugsmes optimistisko scenāriju.
Investīciju jomā vēl daudz kas atkarīgs no valsts politiskās virsbūves, no prezidenta un viņa administrācijas nostājas. Represīva institūciju tālākā iejaukšanās politikā un ekonomikā, demokrātisko brīvību iegrožošana atbaidīs no darbības Krievijā kā iekšzemes, tā it sevišķi ārzemju investorus. Tas negatīvi iespaidos izvirzīto ambiciozo uzdevumu izpildi.

Vai reāli īsā laikā uzveikt nabadzību?

Cits prezidenta V.Putina izvirzītais ambiciozais un absolūti populistiskais uzdevums ir līdz 2007.gadam Krievijā uzveikt nabadzību, vismaz pusi no visiem trūkumcietējiem atbrīvot no nabadzības valgiem. Valdības ekonomiskā bloka ministri šai sakarībā deklarējuši četros gados palielināt iedzīvotāju reālos ienākumus (tātad ievērojot inflāciju) par 40 procentiem, vēl straujāk jāpieaug zemāk apmaksāto ienākumiem.
Saprātīgi cilvēki pamatoti aizrāda, ka nabadzības samazināšanu nebūt nevar panākt ar vidējo, tātad vispārinātu ienākuma līmeņa paaugstināšanu. Krievijā ir būtiskas reģionālas atšķirības atalgojuma un sociālās aprūpes ziņā. Viens dzīves līmenis raksturīgs Maskavai un Sanktpēterburgai, cits – Galējos Ziemeļos un Tālajos Austrumos, atkal cits – Sibīrijā, cits – Urālos utt. Visai zemi reālie ienākumi ir nemelnzemes reģionos, piemēram, Latvijas kaimiņu – Pleskavas apgabalā. Liels atvars šķir dzīves līmeni lielpilsētās un laukos. Pat divkāršojot iedzīvotāju reālos ienākumus, nabadzība ar visiem tās atribūtiem kaut cik būtiski Krievijā neatkāpsies. Turklāt nabadzība vienā paaudzē atražo nabadzību nākamajā.
Lai iegrožotu nabadzību Krievijā, jāatrisina virkne sasāpējušu problēmu. Pirmkārt, pienācīgas izglītības pieejamība jaunatnei. Otrkārt, daudzbērnu ģimeņu normālās iztikas nodrošinājums. Treškārt, medicīniskās palīdzības kvalitātes krass pieaugums, tās saņemšanas iespēja. Ceturtkārt, pensionāru gaišo vecumdienu atbalsts. Piektkārt, lauku ekonomiskās un sociālās atpalicības pārvarēšana. Tā ir nabadzības apkarošanas minimālā programma darba apmaksas papildu kāpinājumam.
Oriģinālā veidā nabadzības pārvarēšanā iesaistījās Krievijas Valsts dome. Ar valdošās partijas “Vienotā Krievija” deputātu balsu absolūto vairākumu šā gada aprīļa sākumā pirmajā lasījumā pieņemts likums, kas paredz turpmāk vairs nenoteikt (būtībā ignorēt) viena iedzīvotāja iztikas minimumu. Izrādās, ka šis minimums ir piecas reizes lielāks par oficiālo minimālo darba algu 600 rubļu jeb 21 ASV dolārs.¹ Tā tiks novākta nevēlamā mēraukla darba apmaksas līmeņa noteikšanai. Atzīmēsim, ka 100 ASV dolāru ir iztikas minimums vienam iedzīvotājam, ko Apvienoto Nāciju Organizācija paredzējusi atpalikušajām Āzijas un Āfrikas attīstības ceļu sākušajām valstīm. Krievijas Valsts domei gods kantes rīvē. Starp citu, 100 ASV dolāru Krievijā jau ir vērā ņemama mēnešalga: tādu summu saņem profesors, zinātniskās pētniecības institūta nodaļas vadītājs Maskavā.
Pēc ekspertu atzinumiem, pārāk rožaina ir inflācijas mazināšanas prognoze. 2002.gadā patēriņa cenu indekss pieauga par 15,1, 2003.gadā – par 12 procentiem. 2004.gadā valdības aprēķinos šis rādītājs izaugšot vēl par 10, 2005.gadā – par 8,5–6,5, 2006.gadā – par 7,5–5,5, 2007.gadā – vairs tikai par 6–4 procentiem. Šāds inflācijas attīstības redzējums nekādi nesaskan ar citām prognozēm. Tā, piemēram, gāzes cenas 2004.gadā izaugšot par 20 procentiem, bet elektroenerģijas cenas – tikai par 1 procentu, kas ir pilnīgi nereāli: elektroenerģiju galvenokārt ražo centrāles, kur kurināmais ir gāze. Speciālisti neredz pamatu pieņemt, ka dzelzceļa pārvadājumu tarifi palielināsies ne straujāk, kā izaugs patēriņa cenu indekss. Šādu prognožu nesaskaņu uzskaiti varētu turpināt. Izskaistināta inflācijas mazinājuma deklarācija liek apšaubīt iecerēto reālo ienākumu izaugsmes īstenošanos.
Secinājums viens: izvirzītie ambiciozie uzdevumi neatbilst Krievijas tautsaimniecības attīstības iespējām.

LU Dr.h.c., Latvijas valsts emeritētais zinātnieks

¹ pēc pastāvošā apmaiņas kursa 28,4 rubļi – 1USD