Lietuviešu un latviešu dzejas svētki

Svētkus ievadīja bīskapa Antona Justa vadītā Svētā mise Jelgavas katoļu katedrālē. Sarīkojumu muzeja zālē iedziedāja Spīdolas skolas jaunieši. Apsveikuma vārdus teica pārstāvji no Lietuvas vēstniecības Latvijā, Jelgavas pašvaldības, lietuviešu biedrības un lietuviešu draugu kluba “Raktelis”.
No Kauņas ieradās Ērika Druņģīte, Gaspars Aleksa un Violeta Šoblinskaite, no Jonišķiem – Dzintra Elga Irbīte un Jons Ivanausks, no Šauļiem – universitātes maģistrants Justīns Jurkaitis, no Tērvetes – zemniece Zonne Prāmulte, kam iznākusi pirmā dzejas grāmatiņa, un Ķipu grāmatniecības muzeja vadītāja Aija Štosa. Profesore Dace Markus no Rīgas atveda sev līdzi baltu valodniecības studentu pulciņu, jauno dzejnieku Kārli Vērdiņu un lietuviešu dzejas neatlaidīgo popularizētāju Knutu Skujenieku. Viņiem pievienojās jelgavnieks Eduards Aivars. Visi šie literāti ir arī veiksmīgi tulkotāji, tāpēc katram bija savs vārds sakāms sarunā par šo svētku galveno tēmu “Dzeja un tulkojumi”.
Ar jaunu grāmatiņu tikšanās dalībniekus iepriecināja Jons Ivanausks. Pērn viņš uz svētkiem ieradās ar lirikas krājumu “No Platones krastiem”, kam uz vāka bija Ģederta Eliasa gleznas

	No kreisās: Ērika Druņģīte un Violeta Šoblinskaite Foto: Mārcis Stumbris
Knuts Skujenieks lasa Sigita Gedas dzeju, ko pašlaik atdzejo

fotoattēls. Šoreiz tā ir humoresku grāmata “Piezīmes aiz stikla” un vākam izmantota Mārča Stumbra glezna “Vakara muzikants”. Lietuva un Latvija – skaists veltījums šiem dzejas svētkiem.
“Kultūra ir tā, kas mūs vieno, dodot spēku gan seno, kopīgo sakņu apziņā, gan priekā par to atšķirīgo, kas dara mūsu dzīvi daudzveidīgu, krāsainu,” sacīja Violeta Šoblinskaite, desmit dzejas grāmatu un sava pirmā romāna autore. Maizi viņa pelnot ar detektīvromānu tulkošanu, starp kuriem nereti gadoties arī kaut kas patiesi interesants.
Knuts Skujenieks, kas bijis visu dzejas dienu viesis, teicās te jūtamies gluži kā ģimenes svētkos: “Es novēlu, lai katrai pilsētai būtu kaut kas tāds, kā nav nekur citur pasaulē! Un ļoti jauki, ka šoreiz īpašs gods tiek parādīts tulkošanai. Ja nebūtu tulku, mēs ārpus savas zemes būtu mēmi. Mūziķi bez tulka sapratīs, gleznotāju sapratīs, bet rakstnieku neviens pat nesadzirdēs. Tas ir mūsu profesijas spožums un posts. Atdzejošanu sauc arī par atdzīvināšanu. Un tiešām – labs tulks ir kā aktieris un režisors vienlaikus. Tulkot vienmēr ir grūtāk nekā rakstīt pašam. Īpaši ja tā ir dzeja. Tev jāieiet citas tautas, citas kultūras jušanā un saprašanā, jāaug pāri sev.”
Uz tikšanos nākamgad! – Tā viņi teica atvadoties, jo, kas reiz šajos svētkos pabijis, sāk justies tiem piederīgs.

Aina Rozeniece, “LV”
aina.rozeniece@vestnesis.lv