Eiropas vienotībai veltīta mūža dižais vainagojums

Kā ik gadu 4. maijā, Neatkarības deklarācijas dienā, tika sumināti cilvēki, kuru izcilo veikumu Latvijas valsts ir novērtējusi ar savu augstāko apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni vai tā Goda zīmi. Nezinātājam i prātā neienāk doma, ka viens no gaviļniekiem, Oto fon Habsburgs, jau pārkāpis 90 gadu slieksni – brašs, elegants, smaidīgs un runātīgs, no zināšanu un atziņu tīnes vienmēr gatavs izcelt kādu vēstures faktu, notikumu paspilgtinošu analoģiju vai paradoksu. Zinātņu doktors. Cilvēks, kura tēvs – erchercogs Kārlis – bija Austroungārijas pēdējais ķeizars un kurš pats tikai 1961. gadā atteicās no tiesībām uz Austrijas troni. Taču ne jau tālab Latvija viņam saka paldies par mūža veikumu: Oto fon Habsburgs jau trīs gadu desmitus Eiropā ir uzturējis dzīvu domu par Baltijas valstu neatkarību un to iekļaušanos Eiropas saimē. Tagad viņš ir Paneiropas Savienības prezidents.

Oto fon Habsburgs Foto: Elmārs Rudzītis, A.F.I.

– Jau četras paaudzes izaugušas kopš tās tālās dienas, kad 1922. gadā tika izveidota Paneiropas Savienība.
– Doma par Paneiropas ūniju radās pēc Pirmā pasaules kara. Tai plašajā domubiedru pulkā ir bijis daudz populāru cilvēku: Aristīds Briāns, Konrāds Adenauers, Bruno Kreiskis – vai nu visus nosauksi. Doma visiem bija viena: Eiropai jāveidojas par brīvu valstu savienību. Taču šajā procesā iejaucās nacionālsociālisms.
– Latvijas brīvvalsts savulaik bija ceturtā – tūlīt pēc Vācijas, Francijas un Šveices –, kas 1927. gadā pievienojās Paneiropas Savienībai. Taču pēc tam, kad Vācijā sākās brūnkreklu kustība, kas rezultējās Trešajā Reihā, Latvija no ūnijas izstājās. Tad sākās Vācijas nacistu un Padomju Savienības komunistu draudzība un 1939. gada augustā tika parakstīts kāda pakta slepenais protokols, kas divu totalitāru lielvaru interesēs paredzēja jaunu pasaules pārdalīšanu. Par maiņas kārti šajā spēlē kļuva Baltijas valstis…
– Lūk, lūk, tieši tāpēc es jutu likteņa kopību ar Baltijas tautām. Arī man bija ejams grūts ceļš: manā Austrijā ienāca Vācija. Manā valstī – sveša vara. Man nebija nekā – ne brīvības, ne līdzekļu, ne darba. Biju pilnīgi viens. Bet vissmagākā bija nebrīve. Un tālab es tik personiski izprotu tos cilvēkus un tautas, kas ir līdzīgā situācijā. Tāpēc es jūtu likteņa kopību ar Baltiju. Un tieši tāpēc man bija Baltijas valstīm jāpalīdz.
– Un tagad jums ir pasniegts Triju Zvaigžņu ordenis. Apsveicu!
– Paldies! Tas mani ļoti iepriecina. Šie kontakti kopēja mērķa labā sākās jau Otrā pasaules kara laikā. Toreiz Paneiropas ūnijas vadība pārcēlās uz Ameriku. Arī es biju Savienotajās Valstīs. Un tur veidojās kontakti ar Baltijas bēgļu kopienām. Arī Paneiropas mērķi mums bija kopīgi. Pēc kara Paneiropas kustība, protams, atgriezās mājās – Eiropā. Un, kad sāka veidoties doma par Eiropas Savienību, Paneiropas kustība kļuva par vienu no tās aktīvistēm. Mēs no visas sirds iestājāmies par to, lai tās valstis, kas kara un okupācijas rezultātā tika no Eiropas varmācīgi atrautas, atkal tajā varētu likumīgi atgriezties. Un kad es ienācu Eiropas Parlamentā – tas bija 1979. gadā, es iestājos par Eiropas Savienības paplašināšanu. Kā jau teicu, man bija Austrijas likteņa pieredze. Mēs pieredzējām Hitleru. Jūs – Staļinu un pārējos. Jūsu likteņa melnā svītra bija ilgāka un platāka. Mainījās pirmās personas, bet okupācija un represijas palika. Un kā viens likteņbiedrs lai nesaprastu otru un nedarītu visu, kas tā spēkos, lai palīdzētu! Man tas vienmēr ir bijis un ir neapstrīdams morāls imperatīvs. Un tā nu mēs strikti un mērķtiecīgi strādājām paplašināšanas labad: veicām gan politiskas akcijas, gan darbojāmies kā diplomāti. Pie tam rēta vēl sāpēja: nebija pagājis nemaz tik ilgs laiks no brīža, kad mana Austrija atbrīvojās no Krievijas okupācijas.
– Jums, austriešiem, bija mazliet cita situācija: okupācija beidzās, visa okupācijas armija pameta Austriju. Pie mums padomju armijas atvaļinātās militārpersonas ir palikušas…
– Jā, un tas ir fakts, kas jums vienmēr jāuzsver. Vecie armijnieki ir tie, kurus Staļins te atstāja. Un beidzamie Krievijas vadītāji tieši tāpēc līdz pat pēdējam acumirklim cerēja uz atgriešanos te, Baltijā, jo šajos armijniekos impērisma sēkla ir dāsni iesēta. Laika gaitā viņu ideoloģija nemainās. Taču tagad – paldies Dievam! – Baltijas valstis ir Eiropā. Un turklāt – visas trīs. Tas ir pats svarīgākais. Tāpēc ka Rietumos kādreiz pavīdēja arī tāds viedoklis, ka jādomā par divu valstu uzņemšanu. Tomēr tagad viss ir kārtībā. Jo no visām trim Baltijas valstīm tieši Latvija – smagā okupācijas laika mantojuma dēļ – visvairāk ir bijis mans rūpju bērns. Kaut vai tāda (pat ne būtiskākā) nianse: par Igauniju vienmēr iestājusies Somija. Lietuvai savukārt ir vēsturiski kontakti ar Poliju. Lai gan, protams, nevar aizmirst arī Lietuvas sāpi – Kēnigsbergas anklāvu. Tomēr Latvija, atrazdamās vidū starp abām, palika it kā nomaļus. Un Austrumi to prasmīgi izmantoja. Atcerieties kaut vai pašus pēdējos Krievijas centienus! Kā viņi vēlējās atrast kaut skabargu Latvijas acī! Tomēr nekas viņiem neizdevās. Un paldies Dievam, ka neizdevās!
Ar Dievam teikto paldies beidzas mana saruna ar erchercogu Oto fon Habsburgu. Bet atmiņa atvedina Austrijas vēstnieka Volfganga Jilli teikto, Rīgas pilī uzrunājot Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri Oto fon Habsburgu: “ Jums, ķeizariskā augstība, šā gada 1. maijs ir jūsu garā mūža piepildījums. Jūsu ģimene ir pārvaldījusi Eiropu un – zināmā mērā – arī pasauli. Jo, kā viens no jūsu priekštečiem – ķeizars Kārlis teica: “Manā impērijā Saule nekad nenoriet.” Tagad tas, ko vēstures apstākļi reiz izpostīja, atkal ir atjaunots: tagad mēs tiešām esam pasaules lielākais ekonomiskais spēks. Eiropas Savienība tika veidota, lai nekad nepieļautu to, kas reiz bijis, – nepieļautu karu. Un, Jūsu ķeizariskā augstība, mēs varam būt lepni un priecīgi, ka šodien Eiropas Savienības devīze ir kļuvusi par realitāti: Eiropā nekad vairs nebūs kara. Mēs saviem bērniem esam radījuši drošu pasauli.”