ES nauda pagastus saulītē neiecels

Tieši šāds viedoklis ir Latvijas Pašvaldību savienībai (LPS), kas uzskata, ka ceļš uz pagastu attīstību ir garāks, nekā varētu šķist no pirmā acu uzmetiena. Nozīmīgākais faktors attīstības veicināšanā ir uzņēmēju interese un investīcijas, kas nabadzīgākajās pašvaldībās šobrīd ir niecīgas. To var izskaidrot ar pašvaldību ierobežotajiem finanšu resursiem, kas liedz sakārtot infrastruktūru un padarīt vidi uzņēmējiem pievilcīgu. LPS uzskata, ka arī Eiropas Savienības (ES) piedāvātais finansējums struktūrfondu izskatā ir tikai kapeikas no tiem ieguldījumiem, kas nepieciešami.Šķiet, runājot par jebkuru valstiska mēroga problēmu, nonāksim pie secinājuma, ka trūkst naudas. Tieši tāda pati situācija ir arī jautājumā par pagastu attīstību. Būtiski noskaidrot, cik liela atbildība par nespēju attīstīt pagastus jāuzņemas vietējai pašvaldībai. To skaidro LPS padomnieks ekonomikas jautājumos Aleksandrs Lielmežs: “Pašvaldībai nav tiešas ietekmes uz uzņēmējdarbības veicināšanu, ir tikai netiešā – teritorijas plānojuma izstrādāšana. Vienīgais praktiskais instruments, kas ir to rīcībā, – nekustamā īpašuma nodokļu atlaides. Tātad it kā pašvaldība soli ir spērusi, bet kāpēc uzņēmēji tomēr neiet uz šīm teritorijām? Acīmredzot atbalsta pasākumi ir pārlieku niecīgi,” uzskata A. Lielmežs. Kā iespējamo šīs situācijas risinājumu A. Lielmežs min atsevišķu teritoriju atzīšanu par beznodokļu zonām, lai tādējādi pievilinātu uzņēmējus. Viņš gan piebilst, ka šobrīd valsts vēl nav gatava tik radikāliem soļiem, tāpēc vismaz pagaidām tas nav iespējams. Tas nozīmē, ka jāmeklē citi ceļi.

Vai glābiņš būs ES?

Šobrīd ar lielām cerībām un vienlīdz ar piesardzīgu skepsi pašvaldības raugās uz ES struktūrfondiem. Situācija līdzekļu apgūšanā ir diezgan neskaidra, ko atzīst arī pašvaldību pārstāvji. Tā, piemēram, vienas no bagātākajām Latvijas pašvaldībām – Ventspils pagasta padomes – Finanšu nodaļas vadītāja Inta Komisāre atzīst, ka nav īstas skaidrības par struktūrfondu apgūšanu. Tagad gan pašvaldība aktīvi strādā pie projektiem, bet tos vēl nevar iesniegt. “Mums ir izdevies iegūt līdzekļus no pirmsstrukturālajiem fondiem un līdz ar to jau tagad varam realizēt divus projektus ūdenssaimniecībā un atkritumu apsaimniekošanā,” pieredzē dalās I. Komisāre.
Nauda lieti noderētu arī otrai turīgākajai valsts pašvaldībai. Mārupes pagasta padomes priekšsēdētāja Līga Kadiģe gan norāda, ka šāds statuss neko neizšķir, jo pagastā esot daudz problēmu. “Lielākās likstas saistītas ar straujajiem apbūves tempiem, jo mums jānodrošina infrastruktūra, pieejamība izglītības iestādēm, bet ES fondu līdzekļiem grūti piekļūt.” Taču arī Mārupes pašvaldībai padomā ir vairāki projekti un līdz ar to vēlme pretendēt uz ES finansējumu. Visas problēmas gan šī nauda neatrisinās. L. Kadiģe uzsver, ka, piemēram, ceļi šobrīd ir katastrofālā stāvoklī, bet, pēc viņas rīcībā esošās informācijas, naudu to sakārtošanai tik drīz neizdosies iegūt. “Prioritāte ir valsts,” pamato L. Kadiģe. “Mums jāvelkas līdzi un jāsasniedz ES līmenis, pretējā gadījumā neizdzīvosim.”
Rezumējot pašvaldību pārstāvju teikto, varētu apgalvot, ka ES nauda palīdzēs tikai atsevišķu ieceru īstenošanai, bet ne visu problēmu atrisināšanai. To uzsver arī LPS un tās pārstāvis A. Lielmežs: “ES nauda nebūs glābšanas riņķis, jo tā ir sīknauda. Kas tad tas ir – nedaudz vairāk nekā 600 miljoni trijos gados? Aplēsts, ka 550 miljoni latu nepieciešami pašvaldību ceļu sakārtošanai vien. Pašvaldību ceļi ir gandrīz 44 tūkstoši kilometru, valsts otrās šķiras autoceļi – 13 tūkstoši, valsts pirmās šķiras ceļi – 7 tūkstoši. Ņemot vērā visus pieejamos līdzekļus, sanāk, ka gandrīz četrām piektdaļām valsts autoceļu nav finansējuma. Un, ja vēl pieskaita tiltu remonta nepieciešamību, situācija rādās diezgan drūma. Tad vēl Izglītības un zinātnes ministrija nosaukusi 250 miljonus, kas vajadzīgi izglītības iestāžu sakārtošanai. Mēs vēl varētu runāt par tādām nopietnām lietām kā kopējo energoefektivitātes pasākumu realizēšana dzīvojamajā fondā vai sabiedriskajās ēkās. Tās ir ļoti lielas summas – 20 līdz 30 latu uz kvadrātmetru,” aprēķinus dažās jomās izklāsta A. Lielmežs. Viņš arī piebilst, protams, labi, ka ir vismaz tāds atbalsts.

Nabadzīgākajiem dzīve grūtāka

Mazajiem pagastiem palīdzēs

Tā sola Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks Andris Kužnieks. Ministrija esot izstrādājusi kārtību, kādā nosaka līdzfinansējuma likmi vienam projektam: “Tam par pamatu izmantoti attīstības indeksi teritorijās. Tas nozīmē, ka teritorijas ar mazākiem attīstības indeksiem var saņemt lielāku valsts līdzfinansējumu projektu īstenošanā.” A. Kužnieks uzskata, ka tā ir iespēja panākt reģionālo atšķirību samazināšanos, kas ir būtiska problēma. Viņš arī atzīst, ka diemžēl valstiskā līmenī šīs problēmas nopietnība apjausta par vēlu: “Pašreizējā Attīstības plānā nav skaidri definēts jautājums par pasākumiem, ar kuru palīdzību šīs atšķirības mazināt. Jau tad, kad tika rakstīts šis plāns, nebija skaidri definēts, kā no struktūrfondu līdzekļiem diferencēt palīdzību pašvaldībām, lai veicinātu reģionālo attīstību un mazinātu atšķirības. Pašreiz mūsu ministrija ir izstrādājusi reģionālās politikas pamatnostādnes, kas ir politikas plānošanas dokuments. Ir identificētas problēmas un noteikti rīcības virzieni, lai ilgtermiņā mazinātu atšķirības starp reģioniem Latvijā. Dokumentā norādīta virkne rīcības virzienu ministrijām, kas tuvākajos gados būtu jāīsteno. Tas nozīmē, ka ik ministrijas izstrādātajā projektā būtu jāintegrē reģionālās attīstības aspekts,” iekavēto sola atgūt A. Kužnieks. Viņš arī uzskata, ka turpmāk svarīga būs reģionālās attīstības uzraudzība. To paredzēts īstenot ar struktūrfondu informācijas sistēmas starpniecību. Tas nozīmē, ka būtu jāparedz tāda iespēja kā datu apkopošana par projektiem, kas īstenoti dažādos reģionos. “Noteiktā laika posmā tad būtu iespēja analizēt, kurā reģionā kādi projekti ir īstenoti, un arī secināt, kāda ir to ietekme,” uzskata A. Kužnieks.
LPS pārstāvis A. Lielmežs optimismam gan neredz pamata, jo līdz šim maz kas darīts reģionu atšķirību samazināšanai. “Reģionālās atšķirības ir nevis mazinājušās, bet gan palielinājušās. Būtiskākās joprojām ir starp Rīgu un Latgali,” rezumē A. Lielmežs.