Autortiesības ir spēkā visu autora dzīves laiku un vēl 70 gadus pēc viņa nāves. Šā gada 22. aprīlī Saeima galīgajā lasījumā pieņēma virkni grozījumu Autortiesību likumā, kas stāsies spēkā 1. maijā, tādējādi vēl vairāk sakārtojot šo jomu. AKKA/LAA kā mantisko tiesību kolektīvajai pārvaldītājai autortiesību jomā šobrīd pieder monopolstāvoklis, kuru pati aģentūra uzskata par pilnīgi normālu. Pretējās domās ir mūziķis, radio SWH prezidents Zigmars Liepiņš. Kā viņš uzsvēra “Latvijas Vēstnesim”, 75% no visām autortiesībām attiecas tieši uz mūziku. Tādēļ mazliet dīvaini, ka nav atsevišķas organizācijas, kas pārstāvētu mūzikas autorus.

AKKA/LAA – autoru
pārstāve Latvijā

Pašlaik AKKA/LAA administrē autoru muzikālās tiesības, mehāniskās reproducēšanas tiesības, literārās un grāmatu tiesības, vizuālās un audiovizuālās tiesības. Aģentūra, kas ir bezpeļnas organizācija, pieder savam vienīgajam īpašniekam. Aģentūrai ir 3000 pārstāvniecības līgumu ar Latvijas autoriem un tā pārstāv arī 2 miljonus ārvalstu autoru. Latvijas Autoru apvienības augstākais lēmējorgāns ir kopsapulce, kura ievēlē valdi un prezidentu. Šobrīd tā ir rakstniece Māra Zālīte. Visus svarīgākos lēmumus attiecībā uz aģentūras darba stratēģiju un arī tarifiem par autortiesībām pieņem valde. A. Sosnovska uzsver, ka autoriem pašiem administrēt savas tiesības būtu daudz dārgāk, pat ņemot vērā procentus, kurus no autora ienākumiem iekasē aģentūra.
Pēc aģentūras pārstāves vērtējuma, Latvijā situācija ar autortiesību ievērošanu nebūt nav slikta un vistiešākajā veidā saistīta ar autoru darbu izmantotāju izglītotību un godaprātu. Vissliktāk, protams, ir ar autortiesību (ne)ievērošanu internetā. Tā gan jau ir Ekonomikas policijas atbildība, tāpat kā pirātiskās produkcijas apkarošana.

Visu par autortiesībām var uzzināt “Latvijas Vēstneša” 2001.gadā izdotajā grāmatā

Kā rodas
autoratlīdzibas tarifi

Šobrīd vienas no lielākajām domstarpībām starp AKKA/LAA un autoru darbu izmantotājiem ir par tarifiem. Pēdējie uzskata, ka tie noteikti voluntāri. Kā skaidro A. Sosnovska, gan Bernes konvencijā, gan Latvijas Autortiesību likumā noteikts, ka autoram ir ekskluzīvas tiesības noteikt, par kādu cenu viņa darbu drīkst izmantot. Noslēdzot līgumu par autortiesību aizsardzību ar aģentūru, autors tai deleģē tiesības noteikt tarifu par savu darbu izmantošanu. AKKA/LAA tarifus nosaka, vai nu vienojoties ar autoru darbu izmantotāju asociācijām, vai pamatojoties uz CISAC (Starptautiskās autoru un komponistu sabiedrību konfederācijas) un autoru darbu izmantotāju kopīgi izstrādātajiem principiem. Aģentūras pārstāve uzsver, ka Latvijā šajā ziņā nedrīkst būt dempings, – proti, ievērojami zemāki tarifi nekā citās valstīs. Tie gan pielāgoti Latvijas pirktspējai, piemēram, Igaunijā tie ir krietni augstāki.
Starptautiskā prakse liecina, ka ir tā sauktās lielās tiesības, kuras autori parasti administrē paši. Piemēram, tēlnieks pats vienojas par autoratlīdzību ar pieminekļa pasūtītāju, tāpat komponists pats vienojas ar teātri par pasūtīto mūziku izrādei. Aģentūra pārsvarā administrē jau radītu darbu atkārtotu izrādīšanu. Piemēram, tā saukto salasīto mūziku teātra izrādēs. Tā Jaunais Rīgas teātris izņēma aģentūrā licenci par tiesībām izrādē “Revidents” iekļaut un atskaņot mūziku no filmas “Septiņpadsmit pavasara mirkļi”. “Ar teātriem mums ir ļoti laba sadarbība,” atzīst A. Sosnovska, piemēram cilājot biezās mapes, kurās reģistrēti noslēgtie līgumi.
Tāpat autortiesības attiecas uz mākslas darbu reprodukcijām žurnālos, grāmatās un citos izdevumos. Avīzēm un žurnāliem jāmaksā autoratlīdzība arī par publicētu dzejoli, stāstu vai tikai tā fragmentu. Aģentūra ir noslēgusi līgumu ar rajonu avīzēm par bēru sludinājumos un apsveikumos izmantoto dzejoļu autortiesībām.
Uz jautājumu, vai vienmēr jāmaksā par izmantoto darbu fragmentiem, A. Sosnovska atsaucas uz likumu, kas nosaka, ka bez maksas to var darīt, vienīgi izstrādājot pētnieciskus un zinātniskus darbus. Visos pārējos gadījumos neatkarīgi no citētā fragmenta apjoma autoram ir tiesības pieprasīt autoratlīdzību. Apgāda “Atēna” direktors Karstens Lomholts gan par mazliet dīvainu uzskata situāciju, kad autortiesības tiek attiecinātas arī uz recenzijā par kādu grāmatu izmantotiem citātiem.
Attiecībā uz vizuālās mākslas darbiem ir tā sauktās tālākpārdošanas tiesības, kuras saskaņā ar likumu administrē tikai un vienīgi mantisko tiesību kolektīvo pārvaldītāju organizācijas. Runa ir par gadījumiem, kad, piemēram, gleznas tālāk pārdod izsolēs vai to dara galerijas. Ja autors, nebūdams vēl slavens, savu gleznu par mazu naudu ir kādam pārdevis, bet vēlāk kļuvis slavens, tad automātiski mākslas darba vērtība, protams, pieaug. Un autortiesību likums nodrošina, ka tālākpārdošanas gadījumā daļa no pieaugušās vērtības tomēr nonāk atpakaļ pie autora. Tas, protams, neattiecas uz mantošanas gadījumiem. Taču, kā atzīst A. Sosnovska, Latvijā praksē šī norma nedarbojas vispār, jo šādi darbi netiek pārdoti publiski.
Šī brīža aktualitāte autortiesību jomā, ir patapinājuma tiesības, kas autoriem paredz atlīdzību par viņu darbu izmantojumu bibliotēkās. A. Sosnovska pauda pārliecību, ka drīzumā tiks pieņemti Ministru kabineta noteikumi, kas šo normu regulēs. Par to maksās valsts vai pašvaldība, kuras pārziņā bibliotēka atrodas. Maksa būs atkarīga no summas, par kādu bibliotēka iepērk grāmatas. Protams, ir jautājums, vai mazo pašvaldību bibliotēku jau tā niecīgās iespējas iepirkt grāmatas nesaruks vēl vairāk.

Kā jau iepriekš minēts, 75% no visām autortiesībām attiecas tieši uz mūzikas izmantojumu. Kā atzina aģentūras pārstāvji, vislielākās domstarpības aģentūrai rodas tieši ar raidorganizācijām. Raidorganizācijām jādarbojas pēc principa: tās var izmantot autoru darbus tik lielā apmērā, cik tās spēj to apmaksāt. Taču praksē reizēm notiek otrādi – raidorganizācijas izmanto darbus, cik tās vēlas, un maksā, cik var atļauties, cik uzskata par pieņemamu. Tā ir lielākā problēma. Jautāta par tarifu izcelsmi attiecībā uz muzikālo darbu izmantošanu raidorganizācijās, zvērināta advokāta palīgs Laura Lazdāne stāsta, ka 1955. gadā kopā sanāca autori un autoru darbu izmantotāji un vienojās, ka autoratlīdzība par autoru darbu izmantošanu raidīšanai ēterā, kur autora darba izmantojumam ir būtiska nozīme nosakāma 1% apmērā no bruto ieņēmumiem par 10% autoru darbu izmantojumu. Nevienā radiostacijā neskan 100% tikai mūzika. Ir reklāmas, ziņas, autorraidījumi. Taču, ja mūzika skan 70% no ētera laika, tad autoram būtu jāsaņem 7% no bruto ieņēmumiem. Z. Liepiņš šos tarifus sauc par absurdiem, norādot, ka tie radās laikā, kad tikko savu darbu bija sākusi televīzija, kompaktdiski vispār vēl nebija parādījušies. Patiesībā autori, kas par šiem tarifiem vienojās, bija dramaturgi un literāti. Un tagad šos tarifus attiecināt uz mūzikas darbu izmantotājiem ir nekorekti. Z. Liepiņš arī atgādina, ka tiesā ar AKKA/LAA vinnēja tieši radio, kuram maksa par muzikālo darbu izmantojumu tika noteikta 2% apmērā.
I. Dombrovska arī stāsta, ka licence ir jāsaņem un jāmaksā autoratlīdzība, ja mūzika tiek atskaņota sabiedriskas vietās. To ir izdarījušas, piemēram, frizētavas, kafejnīcas utt. Maksa tiek aprēķināta, ņemot vērā to platību. Kā uzsver I. Dombrovska, arī lauku kapelai, kura spēlē ne sevis radītu mūziku, piemēram, kāzās, ir jāizņem licence. Tas pats attiecas uz darba vietu ballītēs tik populārajām karaokēm. Arī taksometra šoferim, kura mašīnā skan radio, aģentūrā ir jāizņem licence. Taču, kā uzsver Z. Liepiņš, taksometra šoferis atšķirībā no radiostacijām aģentūrā neiesniedz sarakstu ar skanējušajām dziesmām. Līdz ar to ir jautājums, kam aiziet aģentūrai samaksātā nauda. I. Dombrovska skaidro, ka šī nauda tiek sadalīta un izmaksāta autoriem, pamatojoties uz raidorganizāciju iesniegtajām atskaitēm.
Lai kā arī autoru darbu izmantotāji vērtētu AKKA/LAA darbību, kuru vienmēr var uzlabot un padarīt caurskatāmāku, tas nekādā gadījumā nedrīkst radīt šaubas par to, vai autortiesības ir jāievēro. Jo, kā dzied “Prāta vētra” – par velti tikai saule spīd.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv