Starp domas svaru un lauku rītdienas garu

Latvijas pārstāve Eiropas Komisijā Sandra Kalniete, Eiropas Savienības lauksaimniecības un zivsaimniecības komisārs Francs Fišlers, zemkopības ministrs Mārtiņš Roze un Latvijas Lauksaimniecības universitātes rektora v.i. Juris Skujāns konferencē “Ekonomikas zinātne – lauku attīstībai 2004” Foto: Valdis Āboliņš

Starptautisko zinātnisko konferenci Jelgavā “Ekonomikas zinātne – lauku attīstībai 2004 “ raksturoja liela darba intensitāte. Nav joks divi dienās izsekot vairāk nekā simt autoru pētījumiem, līdzdomāt un būt vienisprātis vai nepiekrist zinātnieku secinājumiem.

Vienlaikus tika laisti klajā arī konferences rakstu trīs sējumi - “Lauku attīstības iespējas paplašinātajā Eiropā”, “Reģionālā attīstība” un “Konkurētspēju paaugstināšanas iespējas”. Lai iedziļinātos visu aplūkoto tēmu sazarotajā izklāstā 470 lappušu biezumā, nepieciešams vairāk laika un jāaicina talkā lielāki spēki. Tālab šoreiz tikai par dažām problēmām, kurām pievērsta uzmanība vienā vai vairākos ziņojumos.

Mūžu dzīvo, mūžu mācies

Protams, šo gudrību zināja jau mūsu senči. Tikai 21. gadsimtā tai ir pavisam cits svars. Nu mūžizglītība kļuvusi ne tikai par attīstības, bet arī par izdzīvošanas pamatu. Šī doma caurvij Pētera Bušmaņa un Initas Soikas pētījumu “Arodizglītības mainība lauku vidē”.
Autori atzīst, ka pasaules nākotne ir mācīšanās nākotne. Turklāt izglītības loma aizvien pieaug. Tā ir pamats un garants attīstībai, demokrātijai un stabilitātei. Un Latvija kā maza valsts ar ierobežotām dabas bagātībām pilntiesīgu vietu Eiropā un pasaulē ieņems tikai ar savu augsto intelektuālo līmeni.
Diemžēl pagaidām vismaz Latvijas laukos daudzviet līdz augstam intelektuālam līmenim patālu. Pēc 2002. gada datiem, laukos mīt 31,8 procenti Latvijas iedzīvotāju, lauksaimniecībā un mežsaimniecībā nodarbināti 14,9 procenti. Laukos strādājošo caurmēra mēnešalga ir aptuveni par trešdaļu zemāka nekā pilsētās nodarbināto.
Taču autori neaprobežojas ar faktu konstatāciju, bet cenšas atsegt samilzumu būtību:
“Kvalificēta un kārtīga darbaspēka trūkums laukos ir hronisks. Lai gan ir augsts bezdarbs, atrast labus strādniekus pat vienkāršiem lauku darbiem ir neiespējami. Lielai daļai iedzīvotāju darba tikums ir pazaudēts, bezmērķīgā dzīve caur alkoholismu ved nabadzībā un antisociālās darbībās. Diemžēl šajā vidē augošie bērni neiegūst pietiekamu izglītību, morāli degradējas un rada draudus Latvijas lauku nākotnei.”
Brīdinājums nopietns, pie tā autori atgriežas pētījuma turpinājumā:
“Izglītība un lauku attīstība ir pamata jautājums, kura visaptverošs un sekmīgs risinājums nosaka mūsu labklājību šodien, vēl vairāk, rīt un parīt. Ikvienam izglītojamajam, beidzot formālo izglītību, ir jāiegūst noteikta sagatavotība darba tirgum. Pie tam ne tīri profesionāli vien, jāiegūst arī spējas un māka veidot savu dzīvi, veidot savu un tuvinieku labklājību. Sabiedrības labklājību kopumā noteiks ne tikai augsti izglītoti sabiedrības locekļi, kas virzīs un sekmēs sabiedrības attīstību, bet arī tā sabiedrības daļa, kura būs ieguvusi pamatizglītības pakāpes vai pat nebūs ieguvusi izglītību. Un šī pēdējā daļa var krietni pabojāt sabiedrības klimatu.”
Secinājumi? Tie septiņos punktos sagrupēti darba nobeigumā. Daži no tiem:
“Pastiprināts atbalsts nozares arodizglītībai nepieciešams, jo lauksaimniecības sektora ienesīgums ir nepietiekams, lai motivētu jauniešus uz šim sektoram specifiskās izglītības iegūšanu, bet darba devējus – uz līdzekļu ieguldīšanu speciālistu sagatavošanā.
Situācija Latvijas laukos prasa profesionālās izglītības attīstību divos virzienos: gan dziļi specializēta lauksaimnieciskā un mežsaimnieciskā ražošana, gan plašs alternatīvu profesiju loks laukos formālās un tālākizglītības veidā.
Ļoti nopietni jārisina jautājums par vispārējās izglītības uzlabošanu, jo gan pamatizglītība, gan vidējā izglītība pašlaik nenodrošina pietiekamu sagatavotību profesijas apguvei, tālākās izglītības ieguvei, kas var būt arī problēma tālākizglītības vai mūža izglītības jomā.”

Kooperēšanās nav perēšana savā ligzdā

Anda Vītiņa, aplūkojot lauku ekonomikas attīstības un izglītības kopsakarības, atsaucas uz 2001. gada lauksaimniecības skaitīšanas datiem. Izrādās, 70 procentiem no visiem lauku saimniecību vadītājiem ir tikai praktiskā pieredze, bet nav ne lauksaimnieciskas, ne agrārās ekonomikas izglītības. Tikai 8,6 procenti saimnieku ir mācījušies īslaicīgos pamatapmācības kursos, bet augstākā izglītība ir vien 4,2 procentiem saimniecību vadītāju.
Jau minētā lauksaimniecības skaitīšana atklāj, ka 2001. gadā Latvijā bija apmēram 174 000 dažāda lieluma saimniecību – zemnieku, piemājas un palīgsaimniecību. Lielākoties tās bija pašapgādes saimniecības (117 000), kas neražo preču produkciju. Tikai 13,2 procenti zemnieku saimniecību ir komercražotāji, tie apsaimnieko 38 procentus no lauksaimniecībā izmantojamās zemes.
Pēteris Bušmanis un Inita Soika uzsver, ka, samazinoties absolūtajam saimniecību skaitam, Latvijā ir jāpieaug komercsabiedrību īpatsvaram, nodrošinot cilvēku un zemes potenciālo resursu racionālāku izmantošanu. Šādas iespējas dod Eiropas Savienības iestāšanās sarunās panāktās vienošanās par ražošanas kvotām un finansiālo atbalstu. Sarunās iegūtais jāspēj apgūt, un to spēs tikai izglītoti darītāji.
Nākotnē būtiski mainīsies arī 2,5 miljonu hektāru lauksaimniecības zemju izmantošanas struktūra: pārtikas produktu ražošanai pietiek ar vienu miljonu hektāru, pārējai platībai ir jāatrod efektīvākais pielietojums.
Ražošanas kvotas, precīzāk, piena kvotas, savā ziņojumā analizē arī Ingūna Gulbe un Dainis Strumpe, norādot: kopējā nacionālā piena kvota acīmredzami ir mazāka, lai piena sektors Latvijā nākotnē varētu attīstīties. Savukārt salīdzinoši liela nacionālā kvota tiešajai tirdzniecībai nesniedz pietiekamas iespējas sektoram augt un attīstīties. Tādā veidā katra individuālā piena kvota kļūst par tirgus produktu ar nepietiekamu piedāvājumu nodrošinātā tirgū. Lielās saimniecības ar vidēja un ilgtermiņa saistībām noteikti būs spiestas pirkt vai iznomāt papildu piena kvotas, lai gūtu pietiekamus ienākumus investīciju segšanai, kas novirzītas piena kvalitātes uzlabošanai. Tas būs papildu spiediens uz mazajām saimniecībām. Apvienojot individuālās piena kvotas mazajiem ražotājiem un veidojot kooperatīvus, pavērtos izdevība tiem labāk izmantot tirgus iespējas.
Analizējot Limbažu rajona kooperatīva “Pienene KT” darbību, autori secina, ka kooperatīva dalībnieki gūst virkni labumu: ir augstāka pārdotā piena cena, pazeminās ražošanas izmaksas, kļūst pieejamāki kredītresursi un kvalificēta apmācība. Tas viss kopumā ļauj izdzīvot mazajām un vidējām saimniecībām. Autori norāda, ka šāda veida sadarbība, kas orientēta uz ražošanu, ir pretstatā Zemkopības ministrijas politikai, kas atbalsta neražošanas sadarbību.
Vienlaikus Ingūna Gulbe un Dainis Strumpe uzsver, ka jāmaina attieksme pret kooperatīviem: “Daudzi lauksaimnieki ar kooperāciju saprot kolektivizāciju nesenā pagātnē un privatizāciju, kad kolhozu īpašumi veiksmīgi ieslīdēja gudru indivīdu rokās. Lauksaimniekiem jāsaprot, ka kooperācija var būt noderīga un ienesīga visiem kooperatīva biedriem.”
Vulfs Kozlinskis, Aija Vucāne un Jānis Vucāns analizējuši biznesa makrovides tiesisko aspektu. Viens no viņu secinājumiem:
“Dažu biznesa tiesiskās vides elementu darbības izpēte vienā no Latvijas lauku rajoniem parādīja, ka vairāk nekā 70 procentiem lauku uzņēmēju nodokļu likumu un noteikumu prasību izpilde, kā arī sadarbība ar Valsts ieņēmumu dienestu (VID) sagādā nopietnas problēmas. Turklāt šāds stāvoklis radies, neņemot vērā, ka VID veicis samērā lielu izskaidrošanas un informācijas izplatīšanas darbu. No vienas puses, tas izskaidrojams ar nodokļu likumu un noteikumu relatīvo sarežģītību un mainību, no otras puses, ar nepietiekamu lauku uzņēmēju izglītības līmeni.”
Tātad gluži kā Rainim lokos atpakaļ rit laiki un vēlreiz atgriežas pie izglītības.
Pirms gada vai mazliet senāk akadēmiķis Oļģerts Krastiņš izvērstā apcerē jau atklāja tiešo sakarību starp izglītību un maka biezumu. Proti, jo augstāka izglītība, jo prāvāki ienākumi. Tiesa, tas bija apsekojums par mājsaimniecībām Latvijā vispār, nevis par laukiem vien.
Taču nav noliedzams, ka arī nepietiekamais lauku ļaužu izglītības līmenis līdztekus citām sociālekonomiskajām norisēm ir licis sprunguļus riteņos lauku uzplaukumam.
Jādomā, ka rītdiena būs cerīgāka.

Andris Sproģis, “LV”
andris.sprogis@vestnesis.lv