LR Satversmes 81.panta kārtībā pieņemtie Ministru kabineta (MK) noteikumi atceļ jebkādus ierobežojumus Eiropas Savienības pilsoņiem un Eiropas Savienībā reģistrētajām statūtsabiedrībām (kapitālsabiedrībām) iegādāties zemi LR pilsētās.
2004.gada 8.aprīlī LR MK pieņēma noteikumus Nr.261 – grozījumus LR likumā “Par zemes reformu LR pilsētās”, ar kuriem 20.panta darījuma subjekti ir papildināti ar “Eiropas Savienības pilsoņiem” un “citā Eiropas Savienības dalībvalstī reģistrētām statūtsabiedrībām (kapitālsabiedrība), kuru pamatkapitālā vairāk nekā puse pieder Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņiem”.
Pārejas noteikumi ierobežojumus – septiņus gadus – paredz attiecībā tikai uz pilsētu lauksaimniecības un mežu zemi un tikai tām personām, kuras nevēlas veikt uzņēmējdarbību kā zemnieki un dzīvot Latvijā (publicēti “Latvijas Vēstnesī” 16.04.2004., A 35). Tātad pilsētu zemi līdz ar 2004.gada 1.maiju varēs pirkt un pārdot jebkurš ES dalībvalstu pilsonis vai ES dalībvalstī reģistrēta statūtsabiedrība.
Šādi noteikumi pieņemti lielā steigā un ir pretrunā ar mūsu valsts likumā “Par zemes privatizāciju lauku apvidos” pausto. 2003.gada 15. aprīlī pieņemtie grozījumi paredz pārejas periodu – septiņus gadus – lauku zemju tirgošanai. Minētie MK noteikumi ir pretrunā arī ar LR Satversmes 81.panta noteikumiem, kuri nepieļauj pastāvošās Saeimas laikā pieņemto likumu grozīšanu ar MK noteikumiem, un tie ir pretrunā ar Satversmes 2. un 3.pantu, kuri nepieļauj ar valsts suverenitāti saistītos jautājumus izlemt tikai Ministru kabinetam.
Vai par Latvijas ekonomisko okupāciju jau neliecina šāda statistika. Pēc Latvijas Tieslietu ministrijas Valsts vienotās datorizētās zemesgrāmatas datiem, 2003.gada sākumā Rīgas rajonā uz ārzemnieku vārdiem bija reģistrēts 271 nekustamais īpašums, gada vidū – 456 īpašumi, bet gada beigās – 847 īpašumi? Pēc Nekustamā īpašuma valsts kadastra datiem, ārvalstu fizisko personu īpašumā bija 0,28% visu reģistrēto īpašumu, juridisko personu īpašumā – 0,75% visu lauksaimnieciski izmantojamo zemju jeb 18 tūkstoši 579 ha. Un tas viss noticis, pastāvot pārejas noteikumos noteiktajiem ierobežojumiem, kurus neviens neievēro un neviens netiek saukts pie atbildības par likumu neievērošanu.
Par vienu no legāliem valsts mežu izsaimniekošanas un valsts izzagšanas mehānismiem var uzskatīt administratīvo “hibrīdu” “Pilsēta ar lauku teritoriju”, kurā apmežotu daļu sauc par laukiem, bet apbūvēto daļu – par pilsētu. Kā zināms, tādi “hibrīdi”, kur jau notiek kailcirtes pēc izdotajām ilgtermiņa ciršanas atļaujām arī ārzemniekiem. LR MK 2001.gada 8.maija noteikumu Nr.189 “Dabas aizsardzības noteikumi meža apsaimniekošanā” 7.punkts nosaka: “Lai samazinātu pilsētu negatīvo ietekmi uz vidi un saglabātu meža bioloģisko daudzveidību, papildus citos normatīvajos aktos minētajiem mežsaimnieciskās darbības ierobežojumiem kailcirte aizliegta šādos objektos: meža aizsargjoslās ap pilsētām un mežos pilsētu administratīvajās robežās.” Pēdējais laiks šo punktu papildināt ar aizliegumu veikt kailcirtes arī tā sauktajās pilsētās ar lauku teritoriju.
Es ļoti ceru, ka mūsu Saeimas deputātiem pietiks pilsoniskas drosmes pateikt nē Ministru kabineta 2004.gada 8.aprīļa noteikumiem Nr. 261, kas tuvākajās dienās var iegūt likuma spēku ar Saeimas balsojumu.

Ar cieņu, zv. advokāte Ilze Krastiņa