Protams, tās ir sociāli ekonomiskās situācijas sekas, un zemnieks principā nav vainīgs par radušos situāciju, kad zemes apstrādāšanu ir ļoti grūti pārvērst par ienesīgu nodarbi. Tomēr labas saimniekošanas prakse ir pēc iespējas atbalstāma, jo tikai tā paver Eiropas Savienības atbalsta saņemšanas izredzes, un dedzināšanas kāres iemesli ne vienmēr ir mērāmi latos un santīmos. Patiesībā sērkociņi nav pēdējā iespēja – tā ir absolūti destruktīva bezatbildība.
Pērnās zāles dedzinātāji ir dažādi. Atšķirīgi ir apstākļi, motivācija, bet neapdomīgi izraisītās sekas visos gadījumos ir vienādas – postošas un traģiskas.

Pirmkārt, laukos deg tā zeme, kas pieder vecākā gadagājuma cilvēkiem, kuri bieži ne fiziski, ne lielākoties arī materiāli nav spējīgi laukus ne nopļaut, ne citādi sakopt. Šajā gadījumā ir jāiesaistās valsts iestādēm un pašvaldībām, kuru galvenais uzdevums ir skaidrot, sniegt savlaicīgu, izsmeļošu un visiem pieejamu informāciju, galarezultātā panākot, lai arī mazās saimniecības pieteiktos uz Eiropas Savienības maksājumiem. Lai laikus sakoptu sev piederošo teritoriju, par saņemto naudu zāles nopļaušanai var sarunāt, piemēram, kaimiņus. Tiešie maksājumi noteikti būs lielāki nekā palīga nolīgšanas izmaksas. Zemnieki gan uzrāda dažādus skaitļos, cik maksā viena hektāra appļaušana, minot summas 12 līdz 18 latu robežās. Savukārt mazturīgam kaimiņam vai bezdarbniekam vienas dienas darbs ar izkapti par trim vai pieciem latiem plus vēl, iespējams, par labi padarītu darbu sarunātas pusdienas ir liela lieta. Piedāvājums abpusēji ir tā vērts, lai no tā neatteiktos.
Nākamais, kas deg laukos, ir zeme, kuru īpašnieki dzīvo Rīgā, Vācijā, Kanādā un vēl tālāk. Bezatbildīgā attieksme un bieži dzirdētie stāsti – lai radi nodedzina – ir patiesi. Tādus zemes īpašniekus par saimniekiem grūti nosaukt. Tāpat grūti ieinteresēt ar ES maksājumiem vai publisku, uz ētikas sliekšņa balansējošu kaunināšanu uz citu morālā gandarījuma rēķina. Lai cīnītos ar šai kategorijai piederošajiem vienaldzīgajiem sliņķiem, mūsu darba grupa turpina strādāt, lai nāktu klajā ar likumdošanas iniciatīvām, par pērnās zāles dedzināšanu paredzot ievērojami nopietnākas konsekvences. Piemēram, šobrīd tiek diskutēts par īpašuma nodokļa dubultošanu vai pat pieckāršošanu bezatbildīgiem degošo lauku īpašniekiem. Jau tagad tie, kas pārkāpuši ugunsdrošības noteikumus, likumos noteiktā kārtībā var tikt saukti pie kriminālās, administratīvās vai disciplinārās atbildības. Tomēr joprojām likumdošanā palikušas novēršamas nepilnības.
Kūlas dedzināšanā liela daļa atbildības jāuzņemas arī dažādām valsts organizācijām, arī VAS “Latvijas dzelzceļš”, kas nevis kopj uzbērumus un citas savas teritorijas, bet aizaugušās pļavas atstāj nesakoptas vai arī ļoti bieži vienkārši nodedzina. Lai arī publiski izplatītie paziņojumi, aicinot iedzīvotājus atturēties no nekontrolējamu ugunsnelaimju izraisīšanas, kļūtu par realitāti, varbūt pašiem laiks rādīt priekšzīmi un, kā teikts “Latvijas dzelzceļš” izplatītajā aicinājumā, sērkociņu vietā labāk izvēlēties “grābekļus, slotas un veselīgu strādātgribu”.

Lielu daļu kūlas ugunsgrēku izraisa bezdarbībā klīstošie bērni un jaunieši, kam pavasara brīvdienās nav ko darīt un kuri, nemeklējot kādu lietderīgu nodarbi, bez īpaša iemesla eksperimentē ar savu un apkārtējo dzīvību. Šo mērķa auditoriju uzrunā arī Latvijas Ornitologu biedrības izveidotais videoklips – Pirms dedzini kūlu, padomā, vai Tev visi mājās! Klips radies darba grupas un Ornitologu biedrības sadarbībā, veiksmīgi startējot Eiropas Savienības PHARE grandu iegūšanā. Paldies ES PHARE programmai un Sabiedrības integrācijas fondam! Tikai kopīgiem spēkiem un pārdomāti, neatlaidīgi iedarbojoties uz sabiedrības apziņu, iespējams to mainīt un panākt, ka apzinātā kaitniecība dabai, videi un cilvēkam tiek izskausta pat vēlmes līmenī. Rīkojoties tā, kā līdz šim, nav iespējams runāt par jebkādu ilgtspēju.
Prieks, ka labo gribu rīkoties parādījusi arī Iekšlietu ministrija, labāk vēlāk nekā nekad izveidojot videoklipu: Latvieši, nededziniet savu zemi! Vēlams gan, lai nededzinātu arī cittautieši.
Šajā darbā nevar būt par daudz izdarītā. Lai mainītu sabiedrības attieksmi pret kūlas grēkiem, vajadzīgs visu mediju kopīga darba spēks.

deputātiem bija grūti aptvert, ko nozīmē kūlas dedzināšana. Lielākajā daļā Eiropas valstu vārdam kūla nav pat tieša tulkojuma, jo tur zāle tiek nopļauta. Latvijai ir svarīgi veidot starptautiski pievilcīgu valsts tēlu, tomēr šis ir jautājums, kurā Eiropa mūs tiešām nesapratīs.
Šogad, pēc VUGD sniegtās informācijas, pirmais pērnās zāles ugunsgrēks notika 13.martā Jūrmalā. Līdz 30.martam bija reģistrēti jau 129 kūlas dedzināšanas gadījumi. Savukārt līdz 19.aprīlim kūlas ugunsgrēki dzēsti 2058 reizes 6430 hektāru platībā, degušas 118 ēkas. Lai arī skaitļi sabiedrībai lielākoties neko neizsaka, tomēr, ja tos hektāru tūkstošus pārvērstu saprotamā lielumā, tad jau būtu nodegusi puse Rīgas un katrās trīs dienās pievienotos pa vienam mikrorajonam. Uz kūlasgrēku sirdsapziņas pagājušajā gadā bija piecas dzīvības, šogad – trīs cilvēku upuri, vairāki cietušie ievietoti Valsts apdegumu centrā.

Aldis Kušķis, kūlas dedzināšanas apkarošanas darba grupas koordinators