Liesmas sausā zālē un dedzinātāja domāšana

Pirmais kūlas ugunsgrēks šogad reģistrēts 25.martā Jūrmalā, kur zāle dega divu hektāru platībā. 30.martā jau bija reģistrēti 129 kūlas ugunsgrēki. Visvairāk dedzis 4.aprīlī – 256 vietās 1002 hektāru kopplatībā. Līdz 19.aprīlim ugunsdzēsēji kūlu dzēsuši 2058 reizes 6430 hektāru kopplatībā, degušas 118 ēkas. Bojā gājuši trīs cilvēki – 1960.gadā dzimis vīrietis 4.aprīlī kādā dārzā Kuldīgas rajona Rudbāržu pagastā, 64 gadus vecs vīrietis 11.aprīlī mira Valsts apdegumu centrā pēc kūlas dedzināšanas Cēsu rajona Mārsnēnu pagastā nedēļu pirms tam, bet 13.aprīlī turpat miris 1933.gadā dzimis vīrietis, kurš 3.aprīlī cieta zāles ugunsgrēkā Preiļu rajona Sīļukalna pagastā. Valsts apdegumu centrā nokļuvuši vēl vairāki kūlas ugunsgrēkos cietušie.
Visvairāk zāles dedzināšanas gadījumu – 205 (225 ha) – reģistrēts Rīgas rajonā, Liepājā un tās rajonā – 87 (209 ha), Daugavpils rajonā – 75 (225 ha). Cēsu rajonā – 66 (291 ha), Tukuma rajonā – 51 (149 ha), Rīgā – 156 ugunsgrēki, Jūrmalā – 35. Lielākā platība vienuviet – 150 ha – degusi Madonas rajonā.
Līdz vakardienai, kad izsludināts meža ugunsbīstamais periods, valstī izcēlušies ap 50 meža ugunsgrēku, gandrīz visi no tiem – kūlas dedzināšanas dēļ. Visvairāk – ap 20 – meža ugunsgrēku šogad bijis Rīgas rajonā un Jēkabpils rajonā, kur mežs dedzis sešas reizes.

Kūlas ugunsgrēkam mežu un lauku robežas ir nosacītas – liesmas ieiet pamežā, un pēc brīža jau deg koku audzes. No pussimta šogad reģistrēto meža ugunsgrēku visi izcēlušies no kūlas dedzināšanas Foto: Māris Kaparkalējs

Sabiedrībā ir kopēji priekšstati par kopējo labumu, skaidro antropologs Roberts Ķīlis, taču kūlas dedzināšana ar to ir pretrunā. “Kad 70. gados Lielbritāniju piemeklēja liels sausums, valdība iedzīvotājus aicināja maksimāli taupīt ūdeni. Taču tieši tad notika pretējais – cilvēki ūdeni sāka tērēt vēl vairāk. Ja kaut kā ir tik maz, tad jāgrābj, cik var. Ja kāds cits tā dara, bet es nedaru, tad esmu sliktākā situācijā,” šo fenomenu pielīdzinot kūlas dedzināšanai Latvijā un norādot uz dažādu kampaņu reizēm pretēji cerētajam radīto efektu, skaidro R. Ķīlis. “Nenostrādā arī tas, ka redz postu, kuru zāles svilināšana nesusi citiem, jo bieži vien cilvēki šīs nelaimes neattiecina uz sevi.”
Kūlas dedzināšana nav Latvijā tradicionāla lauksaimnieku nodarbe, atzīst antropologs, kurš savulaik pētījis to latviešu sadzīvi, kuri jau daudzās paaudzēs mīt un saimnieko Sibīrijas ciemos un zāli pavasaros nesvilina arī tagad. “Latvijā, iespējams, zuduši zināmi morālie foni. Līdz ar kolhozu praksi zuduši vienoti priekšstati par to, kas ir pareizi. Nav vienota kodeksa attiecībā pret savu zemi, katrs rīkojas pats par sevi,” skaidro R. Ķīlis.
Kā rīkoties, lai kūlas dedzināšanas fenomenu tomēr mazinātu? “Visus vainīgos sodīt vienkārši nav iespējams. Varbūt sodi ar kaut ko jākombinē? Neregulējama situācija, kurā grūti iedomāties instrumentu, ar kuru dedzinātājus apturēt. Jāstrādā ar cilvēkiem nosacījuma refleksa līmenī. Diemžēl,” atzīst R. Ķīlis.

Daļa pērnās zāles dedzinātāju, taču procentos neaprēķināma, ir ļaudis ar psihiskām novirzēm, atzīst Latvijas Psihiatru asociācijas prezidente Biruta Kupče, lūgta komentēt, vai kūlas svilināšanā saskatāmi arī kādi no psihiatrijas viedokļa vērtējami aspekti. Plašsaziņas līdzekļiem nemitīgi ziņojot par kūlas ugunsgrēkiem, tas ieinteresē vienu daļu cilvēku, kuriem tas jāizmēģina pašiem, vēl daļa tā rīkojas alkohola reibumā vai nespējot aprēķināt savas rīcības sekas vientiesības dēļ, skaidro B. Kupče.
Kopējais zāles svilināšanas bums un pret to vērstās kampaņas presē un televīzijā aktivizē arī piromānus jeb cilvēkus, kuriem piemīt nepārvarama tieksme dedzināt. Ne vienmēr tas notiekot klajas ļaunprātības dēļ. “Nav tā, ka piromāni nesaprot, ko dara, viņi vienkārši nespēj sevi kontrolēt. Pēc tam šie cilvēki nereti mokās pašpārmetumos, bailēs, nelaimes sajūtā, taču pēc kāda laika vienalga atkal iet dedzināt,” stāsta B. Kupče.
Vai ir iespējams piromāniju izārstēt vai vismaz apslāpēt? B. Kupče skaidro, ka tas, ņemot talkā gan psihoterapiju, gan medikamentus, ir iespējams. Taču pacientam šajā procesā ļoti aktīvi jādarbojas kopā ar ārstu, psihologu, psihiatru.