Ieva Jaunzema, Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore

Ieva Jaunzema Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Pašlaik pasaulē darbojas vairākas starptautiskas darba devēju un darba ņēmēju organizācijas. Kāda ir to sākotne, kas ir kopējs, piemēram, Spānijas un Norvēģijas darba devējiem?
1918.gadā līdz ar Versaļas miera līguma noslēgšanu tika izveidota Starptautiskā darba organizācija, kuras dibināšanas ideja pieder nevis darbiniekiem, bet gan tieši deviņu valstu darba devējiem rūpniekiem. Un jau 1919.gadā tika pieņemta pirmā konvencija, kas regulē bērnu darbu. Arī Latvija Pirmās republikas laikā bija šīs organizācijas biedre, un tūlīt pēc neatkarības atgūšanas dalība tajā tika atjaunota. Pašlaik Latviju Starptautiskajā darba organizācijā, kas jau sākotnēji darbojās kā trīspusēja institūcija, pārstāv gan valsts, gan Latvijas Darba devēju konfederācijas, gan Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības pārstāvji. Līdztekus ir arī starptautiskās arodbiedrību un darba devēju organizācijas, kas atrodas Ženēvā. Starptautiskajā darba devēju organizācijā šobrīd apvienojušās 180 valstis. Kādēļ darba devēji apvienojās? Es domāju, ka 1917.gada notikumiem Krievijā bija būtiska loma un darba devēji citur pasaulē saprata: ja viņi negrib “pasaules revolūciju”, darba tiesiskajām attiecībām ir jāmainās. Darba devēji vienojās, ka nedrīkst izmantot sociālo dempingu peļņas gūšanas nolūkos. Diemžēl Latvijā tā vēl ir aktuāla problēma. Mūsu valstī darba devējiem bieži dominējošais princips ir peļņas gūšana par jebkuru cenu, bieži vien arī uz darbinieku veselības un pat dzīvības rēķina.
Taču tālredzīgi domājoši darba devēji gan toreiz, 19.gadsimtā, gan tagad, 21.gadsimtā, saprot, ka viņu lielākā vērtība ir darbinieki, bez kuriem nebūs ne uzņēmuma, ne peļņas.

Vai jaunās profesijas
mainīs darba tiesiskās attiecības

Kā ir mainījusies starptautiskā darba devēju organizācija, tās mērķi un uzdevumi?
Gadsimtu mijā vienīgais starptautiskais ekonomiskais un politiskais spēks bija Tautu savienība. Pēc Otrā pasaules kara izveidojās Eiropas Savienība, radās spēcīgi ekonomiskie bloki Amerikā, Āzijā, kā arī Āfrikas valstīs. Un tagad, aizbraucot uz Ženēvu, jūtama spēcīga katras ekonomiskās valstu grupas savu interešu lobēšana. Šobrīd Starptautiskajā darba organizācijā galvenās domstarpības gan ir nevis valstu, bet darba devēju un arodbiedrību starpā.
Kādēļ? Kas ir tie jautājumi, kuros jūs nevarat vienoties?
Arodbiedrības vēlas konvencijas par visu un visur. Savukārt darba devēji uzskata, ka jāraugās visaptverošāk un nav jārada dokumenti par katru risku. Galu galā ir arī rekomendācijas un citi dokumenti. Taču tas, kas pēdējā gadsimta laikā ir ļoti mainījies, ir arodbiedrību loma, kas Eiropā mazinās.
Kā jūs to skaidrojat?
Pirmkārt, ar sociālā nodrošinājuma pieaugumu, otrkārt, ar spēcīgu jauno profesiju ienākšanu darba tirgū. Mūsdienās, ienākot jaunajām tehnoloģijām, jaunajiem biznesa veidiem, rodas pavisam citas attiecības. Latvijā gan pagaidām es neprognozēju arodbiedrību lomas mazināšanos, jo mums ir pietiekami daudz veco industriju, kurās darba ņēmēju beztiesiskums joprojām pietiekami izteikts. Jaunajās profesijās, uz zināšanām balstītajā ekonomikā, cilvēku darbs kļūst aizvien individualizētāks, kas prasa atšķirīgu pieeju katram. Mūsdienu birojos strādājošie vairs nav liela masa ar kopējām interesēm, kuras aizstāv arodbiedrības.

Vai darbaholisms ir
21.gadsimta slimība

Kas šobrīd ir aktuāls Eiropas darba devējiem un ņēmējiem?
Arvien vairāk runā par stresu darba vietā. Diemžēl arī Latvijā nāve darba vietā nav retums. Turklāt tā piemeklē nevis rūpnīcu strādniekus, bet biroju darbiniekus. Stresam visvairāk pakļauti ir tieši vidējā līmeņa darbinieki. Jāatzīst, Eiropā darbaholismu un stresu uzskata par problēmu, taču neviens neredz īstu risinājumu. Valstis pārorientē tautsaimniecību uz zināšanās balstītu ekonomiku, taču cilvēkresursu ziņā sabiedrība nav tam gatava. Piemēram, jautājums par virsstundām. Tās, protams, nenāk par labu ne garīgajai, ne fiziskajai veselībai. Taču tās atbalsta 95% darba devēju un tikpat daudz darba ņēmēju. Dienvideiropas valstīs gan darbaholisms ir daudz mazāka problēma nekā Skandināvijā. Viens no veidiem, kā mazināt stresu darba vietā, būtu ieviest kvalificēta personāla menedžera amatu uzņēmumā. Viņam būtu jāspēj identificēt, ja kādam darbiniekam ir psiholoģiskas problēmas. Taču ļoti šaubos, vai Latvijā kāds darba devējs būtu ar mieru savam stresa pārņemtajam darbiniekam apmaksāt kursu pie psihoterapeita vai psihologa. Es gan esmu dzirdējusi, ka Latvijā ir uzņēmumi, kuros darbiniekiem ir iespēja apmeklēt stresa vadīšanas kursus.

Vai Eiropa mainīs
darba likumdošanu

Kā Latvijas darba tirgus izskatās Eiropas kontekstā?
Mūsu problēma ir nenormāli lielais lauksaimniecībā nodarbināto skaits. Eiropā tie ir tikai 4% ekonomiski aktīvo iedzīvotāju. Arī pakalpojumu sfēra mums joprojām ir par mazu. Valdība gan ir deklarējusi par virzību uz zināšanās balstītu ekonomiku un produktu ar augstu pievienoto vērtību radīšanu, taču mēs uz to neejam. Kura nozare mums attīstās visstraujāk, kur ir vislielākais iekšzemes kopprodukta pieaugums? Tirdzniecībā...
Cik vērā ņemama būs Latvijas darba devēju balss Eiropā?
Vispirms mani novērojumi liecina, ka abu pušu (Latvijas un Eiropas) gatavība 1.maijam ir vienāda. Jāsaka, attieksme pret mums ir ļoti dažāda. No mums noteikti var mācīties, kā pārstrukturēt ekonomiku. Eiropā šobrīd viena no lielākajām problēmām ir ārkārtīgi augstais sociālais nodrošinājums un ļoti nefleksiblās darba attiecības, kas bremzē ekonomikas attīstību kopumā un nākotnē, protams, neļaus sasniegt Lisabonas stratēģijas mērķus. Visas Eiropas darba devēju organizācijas ar cerībām raugās uz jaunajām dalībvalstīm. Patiesībā darba devēji vēlas mazliet brīvākas rokas. Šobrīd pārstrukturēt uzņēmumu, samazināt darbinieku skaitu milzīgo izmaksājamo kompensāciju dēļ faktiski ir neiespējami. Patiesībā esošo darba likumdošanu Eiropa jau sen grib mainīt. Šobrīd Eiropā uzņēmējdarbības gars lielā mērā ir miris. To veicina arī tas, ka cilvēku sociālās garantijas bremzē viņu vēlmi mācīties un strādāt.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv