Vēsturnieku jubilejas kopdarbs

Šo rindu autors ir biežs viesis grāmatu pārdotavās un var apliecināt, ka tur netrūkst latviešu autoru darbu par Latvijas vēsturi, nemaz nerunājot par tulkojumiem. Nupat tiem pievienojies mūsu zemes Vēsturnieku komisijas jau 10., var teikt, jubilejas sējums “Okupācijas režīmi Latvijā 1940.–1959.gadā”, kuru izdevis Vēstures institūta apgāds (atbildīgais red. Dr.habil.hist., prof. Andris Caune). Vairāk nekā 600 lappuses biezā grāmata ir akadēmisks izdevums. Tātad domāta speciālistiem, vēstures pasniedzējiem jau nu katrā ziņā, gribētos sacīt, pat pirmām kārtām. Tiesa, nopērkams ne katrā grāmatnīcā, bet visu laiku Vēstures institūtā Akadēmijas laukumā 1, 1202.ist. (tā nav apmaksāta reklāma).
Pirmā padomju okupācija jaunizdevumā ir pārstāvēta pieticīgi – tikai ar diviem rakstiem. Īpaši uzteicama ir latviešu historiogrāfijas vecmeistara H.Stroda publikācija “Latvijas okupācijas pirmais posms (1939.gada 23.augusts – 1940.gada sākums)”. Vispirms tālab, ka tās pamatā ir jauni, galvenokārt Krievijas arhīvos iegūtie materiāli, kuri tiek augstā profesionālā līmenī analizēti, komentēti un vērtēti, iekams autors nonāk līdz secinājumiem, kuri savu reizi ir arī diskutabli (kas, protams, nav slikti). Īpašu interesi izraisa divu jautājumu apgaismojums. Profesors ar neapstrīdamiem faktiem un skaitļiem pierāda, ka PSRS jau pirms 1939.gada rudens savstarpējās palīdzības paktu parakstīšanas ar Baltijas valstīm bija sakoncentrējusi pie to robežām milzu karaspēku, lai, atsakoties noslēgt t.s. bāzu līgumus, okupētu Latviju, Igauniju un Lietuvu. Kā liecina trīs grāmatā ievietotās tabulas, kaujas gatavībā atradās gandrīz pusmiljons sarkanarmiešu (vienā tabulā 499 342, otrā tabulā bez komentāriem 437 255), vairāk nekā 4 tūkstoši lielgabalu, pāri par 3 tūkstošiem tanku un gandrīz pustūkstotis bruņumašīnu. Baltieši varēja pretstatīt šai armādai tikai 73 tūkstošus karavīru, 1200 lielgabalu un 147 bruņumašīnas (tekstā kļūdaini – “bruņu mīnas”). Ja viņi zināja (bet vai zināja?) šo spēku samēru, tad var saprast kapitulāciju padomju priekšā 1939.gada septembrī un oktobrī. Otrs jautājums, kura apskatā H.Strods ievieš zinātniskā apritē līdz šim maz vai pilnīgi nepazīstamus dokumentus, ir starpvalstu vienošanās, kuras Staļina impērija uzspieda Latvijai jau pēc karaspēka ievešanas. Šim aspektam veltītā iedaļa tā arī saucas – “PSRS piecu militāro komisiju 13 militārie diktāti Latvijai”.
“Izskaņā” raksta autors vēsta, ka 1939.gada oktobrī Latvijā ieradās vairāk nekā 35 tūkstoši krievu kareivju, lai gan iepriekš vairākkārt teikts, ka pakts paredzēja tikai 25 tūkstošu “draugu” ievešanu. Kam ticēt? H.Strods uzskata (74.lpp.), ka Latvija šajā laikā “nonākusi vismaz PSRS protektorātā”. Un turpat tālāk: “1939.gada oktobrī Latvija faktiski bija okupēta valsts.” Recenzentam šķiet, ka tuvāk patiesībai ir pirmais slēdziens. Vienlaikus viņam šķiet, ka cienījamais zinātnieks joko, rakstot, ka 1939.gada rudenī Latvijas vadošie darbinieki “savos kabinetos ievietoja Staļina un Molotova portretus” (66.lpp.). Vai Ulmaņa un ģenerāļa Baloža bildes noņēma? Taču apskatnieks nevar pievienoties H.Stroda apgalvojumam (32.–33.lpp.), ka Lielbritānija, Francija un ASV “faktiski piekrita Baltijas valstu okupācijai 1939.–1940.gadā, uzskatot PSRS okupāciju par mazāko ļaunumu”. Nav arī skaidrs, kas paziņoja, ka Baltijas jūra ir slēgta jūra.
Liekas, no trimdas amata brāļiem visciešāk ar Latvijas kolēģiem sadarbojas Stokholmas universitātes Baltijas studiju katedras pētnieks Dr. hist. Kārlis Kangeris, kas ir arī iepriekš minētās Vēsturnieku komisijas loceklis. Viņa rakstā aplūkota latviešu policijas bataljonu veidošanas otrā fāze – “lielvervēšanas” akcija (1942.gada februāris–septembris). Pētnieks, lai gan dzīvo aiz jūras, cītīgi jo cītīgi izskatījis tādu nepietiekami izmantotu vēstures avotu kā Latvijas vietējo presi vācu okupācijas laikā, tādējādi parādot apskatāmā procesa norisi ne tikai Rīgā, bet arī provincē. Viņš sauc lietas īstajos vārdos, pasvītrojot, ka okupantu pirmie palīgi bataljonu organizēšanā bija latviešu kolaboracionisti: t.s. Latviešu zemes pašpārvaldes un personāllietu ģenerāldirektors ģen. O.Dankers, iekšējās drošības galvenais direktors pulkvežleitnants V.Veiss un kārtības dienesta priekšnieks pulkvežleitnants R.Osis. K.Kangeris spiests konstatēt, ka atšķirībā no leģiona policijas bataljonos brīvprātīgo diemžēl netrūka. Pieteicās ap 12 tūkstoš vīru, kas deva iespēju saformēt 16 policijas bataljonus, kurus, tāpat kā iepriekšējā gadā izveidotos, izmantoja no cīņas austrumos līdz Varšavas geto apsargāšanai.
Viena no sarežģītākajām vēstures zinātnes sastāvdaļām ir historiogrāfija. Šo apakšnozari krājumā reprezentē A.Zundas un E.Evarta publikācijas. Pirmajā no tām analizēta pretošanās kustībai veltītā vēstures literatūra. Zinātnieks norāda, ka padomju historiogrāfija galvenokārt akcentē komunistu vadīto rezistenci, bet trimdas un pēc neatkarības atjaunošanas perioda vēsturnieki – nacionālo pretestības kustību. Viņa secinājums par nozari ir minors: “Latvijas un arī ārvalstu historiogrāfijā līdz šim nav parādījies kāds komplekss, visaptverošs pētījums par pretošanās kustību mūsu valstī” (234.lpp.).
Mūsdienu Latvijā nereti skeptiski vērtē ārzemju profesora Arnolda Aizsilnieka (1898–1982) grāmatu “Latvijas saimniecības vēsture”. Turpretim E.Evarts, kas apskata nacistu ekonomisko politiku okupētajā Latvijā, norāda, ka par šo problēmu nav nevienas monogrāfijas. “Visplašāk vācu okupācijas saimnieciskā politika iztirzāta A.Aizsilnieka darbā” (366.lpp.).
J.Pavloviča un Ē.Jēkabsona pētījumi – okupācijas varu maiņa Ziemeļkurzemē 1941.gada vasarā un poļu nacionālā pretošanās kustība nacistu laikā – ir veltīti, ja tā var teikt, lokālai tematikai. Bet šādi sižeti arī ir vajadzīgi, jo vēsture veidojas ne tikai Rīgā, bet gandrīz vienlaikus visā zemē. Gribas cerēt, ka turpmāk parādīsies raksti arī par citu Latvijas minoritāšu piedalīšanos pretestības kustībā. Vajadzētu papētīt arī krievu vlasoviešu darbību Latvijā.
Šķiet, vietējā jautājuma aplūkošanai ir domāts arī Z.Turčinska raksts par nacionālajiem partizāniem. Taču faktiski tā amplitūda ir plašāka – runa ir ne tikai par slaveno Stampaku kauju 1945.gada martā, bet arī par vecākās latviešu mežabrāļu organizācijas – Latvijas Nacionālo partizānu apvienības – izveidošanos un darbību no 1944.gada rudens līdz 1945.gada pavasarim valsts ziemeļaustrumu novadā.
Gan šajā, gan citās publikācijās lielākoties ar jaunu materiālu starpniecību tajā vai citā redzesleņķī parādīta VDK kopējā un atsevišķu čekistu antilatviskā darbība, sevišķi 1949.gada lielās izsūtīšanas sagatavošanas un norises laikā. Nav vienīgi skaidrs, kāpēc erudītais deportāciju pētnieks J.Riekstiņš nesen “Latvijas Avīzē” ievietotajā rakstā konsekventi runā par 33 aizvedamo ešeloniem, bet R.Jansons šajā grāmatā vairākkārt min skaitli 32. Kam taisnība? Nepārprotama kļūda ir M.Plūdoņa nodēvēšana J.Riekstiņa rakstā (592.lpp.) par LPSR Ministru Padomes priekšsēdētāju. Jādomā, ka drukas velniņš ir padarījis saziņas līdzekļus par sakaru līdzekļiem (18.lpp.), 5.oktobra līgumu – par 5.decembra līgumu (70.lpp.) u.tml. Nav jau labi, bet no tādiem misēkļiem grūti izvairīties. Cerēsim, ka Latvijas vēsturnieku kopdarba 11. un nākamie laidieni ne tikai satura, bet arī valodas ziņā būs perfektāki.

Prof., Dr.habil.hist.
Rihards Treijs