Dvēseliskie meklējumi arvien paliek tie paši

Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags intervijā “Latvijas Vēstnesim”

“Manuprāt, mūsu sabiedrība kļūst par tādu, kur katram viss ir savs,” saka Jānis Vanags Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

– Kā jūs raksturotu mūsdienu sabiedrību, tās vērtības, kādu redzat tās attīstību?
– Manuprāt, mūsu sabiedrība kļūst par tādu, kur katram viss ir savs. Kādā svētdienas rītā es braucu uz dievkalpojumu un klausījos Latvijas Radio un sapratu, ka arī Lieldienas un augšāmcelšanās ir katram sava. Kristietim tās saistās ar Kristu, dabas mīļotājiem – ar dabas atmodu. Man šķiet, mēs pamazām attīstāmies par sabiedrību, kurai ir ļoti maz kā kopīga. Latvijā šī sēkla tikai dīgst, Rietumeiropā jau mēs redzam augļus. Es runāju ar saviem Vācijas draugiem, kuri man pastāstīja kādu tipisku gadījumu. Spēļu laukumā vairāki turku zēni, kas ir kopā, padzen vācu puikas, jo viņi ir katrs par sevi, atsevišķi. Cilvēki izstājas no arodbiedrībām, no cita veida kopienām. Kādi būs tam rezultāti, to varam tikai minēt.
– Bet varbūt tas nemaz nav tik slikti, ka pazūd kolektīvais pūļa cilvēks un tā vietā rodas individuālā atbildība, individuālais pienākums?
– Ne jau viss kolektīvais, komunālais (no franču val. – commune – kopiena – R.K.) ir saistāms ar pūli. Man liekas, te vajadzētu runāt par kopējām vērtībām. Kopējais – tautas, nācijas – aspekts ir bijis sabiedrību veidojošais visas vēstures garumā. Akcents uz izolētību un vienpatību, manuprāt, ir būtiskākā mūsu laika un sabiedrības zīme.
– Kā jūs to skaidrojat?
– Tam ir senas vēsturiskas saknes. Savu artavu tam ir devis protestantisms, uzsverot cilvēka individuālo esību Dieva priekšā. Tas bija labi domāts, bet to visu eskalēja apgaismības laikmets un, protams, eksistenciālisms. Šodien ļoti spilgti iezīmējas iepriekšējo vērtību, iepriekšējo paaudžu noraidījums. Vairs nav neviena, kas man varētu pateikt, kas labs, kas slikts, tikai es pats. Līdz ar to, zūdot kopējai ētiskajai izpratnei, nav nekā, kas varētu strukturēt sabiedrību. Es to saredzu kā diezgan riskantu ceļu ar ārkārtīgi palielinātu personīgo atbildību. Man ir bail, ka pieaugs personīgā brīvība bez atbildības. No vienas puses, brīvība ir tas, pēc kā katrs cilvēks ilgojas. No otras puses, man atmiņā nāk kāds zīmējums. Tajā bija muca, no kuras izlijis vīns. Un zem šā zīmējuma bija paraksts – “Caur brīvību aizgājis bojā”.
– Vai jūs redzat iespēju, ka sabiedrība varētu atkal sākt meklēt kādas kopējas vērtības?
– Rietumos jau ir vērojama novēršanās no individuālisma kulta. Cilvēki kļūst noguruši no postmodernisma, vērtību relativitātes, no patiesības neesamības. Var jaust trauslus meklējumus pēc labi pārbaudītajām klasiskajām, ja gribat, konservatīvajām vērtībām. Taču es nedomāju, ka iespējama atgriešanās pie bijušā. Veidosies kaut kas pavisam jauns. Es neesmu futurologs, bet domāju, ka reliģijas loma pieaugs. Taču arī ne tradicionālā veidā. Iespējams ka cilvēki meklēs ne tik daudz ar prātu uztveramas zināšanas par Dievu, bet gan personīgo pieredzi, individuālo sastapšanos ar Viņu.
– Un tomēr – vai jūs redzat kādas kopējas vērtības, kas varētu vienot tik dažādo sabiedrību? Vai var būt kas kopējs nosalušai prostitūtai Čaka ielā un bagāta vīra sievai, kas “Privātajā Dzīvē” izrāda savu drēbju skapi?
– Kopīgais ir tas, ka viņas abas ir vienlīdz vērtīgas Dieva priekšā. Kristus ir atdevis dzīvību par vienu un otru. Vēsturē agrīnajā kristietībā šo dažādo cilvēku kopībai ir lielisks piemērs – viņi sastapās draudzēs. Protams, draudzē prostitūtai bija jāmainās, bet tādēļ bija šie bagātie cilvēki, kuru uzdevums bija viņai palīdzēt pārtapt. Turklāt ļoti būtiska ir mariju magdalēnu vēlme pārtapt. Es, protams, uzskatu, ka pievēršanās Dievam var ļoti daudz ko cilvēka dzīvē sakārtot. Grūti prognozēt, vai notiks Lielā Atmoda. Es varu tikai cerēt. Vēsturē tāds piemērs ir bijis – 18.gadsimta hernhūtisma kustība, kad krogi bija tukši.
– Cilvēce savā garīgajā attīstībā ir piedzīvojusi krasus pavērsienus. No viduslaiku dogmatiskās ticības un inkvizīcijas sārtiem līdz Nīčes postulējumam “Dievs ir miris”. Un tomēr cilvēki visos laikos meklējuši Dievu vai vismaz tā aizstājēju. Kas, jūsuprāt, ir tie lielie jautājumi, uz kuriem cilvēki meklē atbildes, bet jūt, ka vieni paši viņi tās nevar rast.
– Nevienam to nav izdevies pateikt skaistāk par Augustīnu: “Dievs cilvēku ir radījis ar tukšumu sirdī, un cilvēks nenomierinās, kamēr nav šo tukšumu aizpildījis ar Dievu.” Cilvēka ilgas un tiekšanās pēc kaut kā augstāka, pārpasaulīga ir viņa būtības neatņemama sastāvdaļa, viņš tāds ir radīts. Es domāju, ka darvinisms plīst pa visām vīlēm, tikai ideoloģiski ļoti motivēti cilvēki to var uztvert kā patiesību. Modernās dabaszinātnes arī norāda uz Dieva klātesamību. Viens no klasiskajiem jautājumiem, uz kuru cilvēki meklē atbildi, ir par ciešanām un to jēgu. Lai gan es zinu teoloģijas studentu, kurš par tādu kļuva, meklējot atbildi uz jautājumu, kādēļ viņam viss tik labi veicas. Un galu galā mēs, atšķirībā no dzīvniekiem, apzināmies savu laicīgumu, mirstību, un mums ar to ir jāsadzīvo. Es atceros, mēs bērnībā ar klasi aizbraucām ekskursijā uz Siguldu. Tur bija Sapņu trepes, pa kurām, kāpjot augšā, varēja iedomāties kādu vēlēšanos un ticēt, ka tā piepildīsies. Es toreiz biju piektajā klasē un vēlējos, kaut es un mani tuvākie cilvēki varētu būt nemirstīgi. Pēc tam gan sev pārmetu, kāpēc es izniekoju savu iespēju, vēloties kaut ko neiespējamu. Es taču varēju iekārot maisu naudas. Bet nu, lūk, mana vēlēšanās ir piepildījusies, es ceļu uz to esmu atradis.
– Kā jūs skaidrojat – kādēļ daudzi cilvēki uz jautājumu: vai tu tici Dievam, atbild: jā, protams, kaut kas augstāks ir, bet es nedomāju, ka tas ir Dievs.
– Klaivs Seipls Lūiss, ievērojams 20.gadsimta angļu rakstnieks, apoloģēts, aprakstīja šādu gadījumu. Kādā auditorijā, kurā viņš runājis par kristīgiem jautājumiem, piecēlies kāds vecs aviācijas virsnieks un teicis: es neticu visām jūsu papīra dogmām. Bet to, ka Dievs ir, savu lidojumu laikā debesīs esmu jutis. K.S.Lūiss uz to ir devis ļoti skaistu atbildi. Ja jūs stāvat okeāna krastā, jūs izjūtat neaprakstāmi skaistas, saviļņojošas sajūtas. Un nav nekādas nepieciešamības pievērsties okeāna kartei, kas ir krāsains papīrs. Savā ziņā pievēršanās ticībai ar tās dogmām ir aiziešana no personīgā, varbūt pat mistiskā saviļņojuma. Taču tas ir jautājums, vai mēs esam ar mieru apstāties pie trīsām, nojautām, vai gribam iet tālāk. Un, ja mēs negribam tikai stāvēt okeāna krastā, bet vēlamies arī kuģot tajā, mums ir vajadzīga karte. Cilvēki, atzīstoties ticībā kaut kam augstākam, bet neuzdrīkstoties to nosaukt par Dievu, vienkārši baidās no kuģošanas grūtībām un no sava “augstākā” neko nevēlas. Arī mani, ieejot tukšā baznīcā, pārņem svētuma trīsas, taču, ja tas būtu viss, ko baznīca spēj dot, es justos ļoti aplaupīts.
– Kādu jūs redzat Baznīcas lomu mūsdienu sabiedrībā? Kāpēc šodien nevar runāt par Baznīcu kā par visai sabiedrībai būtisku garīgu autoritāti? Par to raksta arī itāļu rakstnieks un kultūrfilozofs Umberto Eko, norādot, ka savu autoritāti zaudējušas arī universitātes.
– Parādiet man vispār kādu garīgu autoritāti šodienas sabiedrībā. Umberto Eko jau ļoti precīzi ir pateicis, ka pirmsmodernajā laikā visas sabiedrības atskaites punkts bija katedrāles, modernismā par tādu kļuva universitātes. Mūsdienās cilvēkiem ir divas autoritātes. Vienai viņi klausa, otrai seko. Autoritāte, kam cilvēks klausa, ir viņš pats, bet seko tirgum un mārketingam. Latvijā tirgus nosaka, kas ir ētiski un kas nav. Visamizantāko postmoderno apgalvojumu man nācās dzirdēt kādā diskusijā par to, vai masu medijos jāatļauj alkoholisko dzērienu reklāma. Kāds mediju pārstāvis, to aizstāvot, teica, ka neviens jau neesot pierādījis, ka reklāma ietekmētu pirkšanas un patērēšanas apjomu. Interesanti, kāpēc tad par telereklāmas laiku maksā desmit latus sekundē?
Bet Baznīcas loma mūsdienu sabiedrībā ir diezgan daudzslāņaina. Pirmkārt, tai vienīgajai ir uzticēta Kristus atklāsme. Baznīcas uzdevums ir šo atklāsmi neviltotā veidā saglabāt un nodot tālāk nākamajām paaudzēm. Turklāt tas ir jādara tādā izteiksmes veidā, kas ir saprotams mūsdienu cilvēkam.

– Kā jūs vērtējat: vai Latvijā Baznīcas tiek galā ar šo uzdevumu?
– To var novērtēt ļoti vienkārši – pēc baznīcu apmeklētības. Ir baznīcas, kurās dievkalpojuma laikā visi soli ir aizpildīti. Taču ir arī pustukši dievnami. Ļoti daudz kas ir atkarīgs no mācītāja personības, viņa izglītotības un spējas reflektēt par Svētajiem Rakstiem. Mācītājam nav jāsaka vārdi, kas ir skaisti un pareizi, bet gan tādi, kas ir būtiski un nozīmīgi šodienas cilvēkam. Ļoti būtisks ir garīdznieka personīgais svētums.
– Daudzi cilvēki kristīgo ticību asociē tikai ar ciešanām. Vai tā nav arī mācītāju vaina?
– Mācītājiem vienmēr ir jāuzņemas daļa atbildības, ja par kristietību rodas greizs priekšstats, bet kristīgā ticība caur un cauri ir prieka vēsts. Cilvēki bieži nomokās ar pagātnes grēkiem, nožēlo neizdarīto. Taču kristīgā ticība piedāvā unikālu iespēju sākt visu no jauna, pat cietumniekam, narkomānam un alkoholiķim.
– Cik tālu Baznīcai ir jāmainās līdzi laikam, reaģējot uz vēsturiski sabiedriskajām aktualitātēm?
– Cilvēki Baznīcā meklē stabilitāti. Domāju, Baznīca maz ko iegūtu, ja mēģinātu pielāgoties mainīgajai pasaulei. Jo ar ko tad Baznīca atšķirtos, piemēram, no Sarkanā Krusta? Manuprāt, Baznīcas uzdevums ir piedāvāt alternatīvu domas un ētisko telpu tai, kas šobrīd valda pasaulē. Baznīcai ir jāliek kaut kas pretī mārketinga un patērētāju kultūrai.
– Kādām jābūt valsts un Baznīcas attiecībām?
– Mani mazliet kaitina tas, kā tiek traktēta valsts un Baznīcas šķirtība. Viduslaikos Baznīca bija arī valsts. Mūsdienās šīs lietas ir nošķirtas. Un es piekrītu, ka Baznīcai strukturāli nav jābūt saistītai ar valsti. Taču tas nenozīmē to, ka Baznīca ar valsti nevar sadarboties. Manuprāt, nepareizi ir tas, ka mūsu valsts ir sekulāra, kas arī ir viens no reliģijas paveidiem. Valstij būtu jābūt neitrālai. Valsts gan ir Baznīcai deleģējusi kaut ko no saviem uzdevumiem, piemēram, laulību slēgšanu. Mēs būtu gatavi sadarboties gan ar valsti, gan pašvaldībām kā izglītības, tā sociālajā jomā. Baznīcas diakonijas centri strādā gan ar ielu bērniem, gan ar vardarbībā cietušajiem bērniem un sievietēm. Mums ir bijusi arī programma, kuras ietvaros esam palīdzējuši jaunajām māmiņām sagatavoties darba tirgum. Palīdzam ieslodzītajiem pēc atbrīvošanas. Diemžēl ilgus gadus nebija jūtama atsaucība ne no valsts, ne pašvaldību puses, taču pavisam nesen kaut kas sāk mainīties. Nupat noslēdzām līgumu ar Rīgas domi par sadarbību ielu bērnu centra izveidē un tiek gatavots vēl viens līgums. Piemēram Vācija baznīca ir valsts galvena partnere sociālajā sfērā. Tāpat diezgan bieži nākas dzirdēt, ka Eiropas Savienības līdzekļi nav paredzēti reliģiskām organizācijām. Kad es par to jautāju Briselē budžeta komisijas vadītājam, viņa atbilde bija: ja jums liek šķēršļus, ziņojiet. Protams, Eiropas līdzekļi netiek piešķirti sludināšanai. Taču reliģiskās organizācijas, gluži tāpat kā citas sabiedriskās organizācijas, arī veic kādu sabiedriski labu darbu. Te nedrīkstētu būt nekādas diskriminācijas.
– Pēc trim dienām jau 2004.reizi kristīgā pasaule atzīmēs Lieldienas. Ar ko un vai tās varētu būt iezīmīgas mūsdienu postmodernajam cilvēkam?
– Manuprāt, Lieldienu vēsts ir viena no būtiskākajām arī postmodernajā informācijas laikmetā. Jo mainīties mainās cilvēku domāšanas struktūras, bet eksistenciālie un dvēseliskie meklējumi jau paliek tie paši. Lieldienas tik svarīgas padara augšāmcelšanās koncepts. Grūti būtu atrast mūsu sabiedrībā cilvēku, kam atdzimšana nebūtu nepieciešama, turklāt es šeit nedomāju par dzīves laicīgajām beigām. Savā dzīves laikā mēs piedzīvojam vairākas mazas nāves – kāds mūs pieviļ, nodod, mēs kādu zaudējam. Un ir labi zināt, ka tās tomēr nav beigas. Lieldienas mums piedāvā jaunas dzīves iespējas. Turklāt tā ir tepat, tā tikai ir jāatrod.