Grēkāži

Cits jautājums, vai diskusijas paaugstinās agresīvo autovadītāju intelektuālo koeficientu. Jo vairāk ieklausos, ko cilvēki saka, jo skaudrāk pārņem sajūta, ka runa nav tik daudz par agresīvo braukšanas stilu, cik par likuma lomu un vietu mūsu sabiedrībā. Vai precīzāk – par sabiedrības, tātad mūsu visu, attieksmi pret likumu. Turklāk nevis individuālo attieksmi, bet gan kolektīvo. Individuāli ikviens gatavs sist pie krūts un apgalvot, ka likums ir svēta lieta, kas jāievēro ikvienam. Kolektīvi tas pats pie krūts sitējs paskatās pa labi, paskatās pa kreisi un secina: ja reiz citi brauc ātrāk, nekā atļauts, tad kāpēc arī pats nevarētu pārkāpt noteikumus. Un pārkāpj. Un nekas, ka Ceļu satiksmes noteikumi tas pats likums vien ir. Gan jau sabiedrisko attiecību speciālisti kaut ko izdomās, lai tos, kurus patiesībā vajadzētu saukt par huligāniem pie stūres vai likumpārkāpējiem uz šosejām, nosauktu citādi. Nosauktu tā, lai likuma vārdā netraumētu nabaga cilvēku trauslo psihi. Nu, piemēram, par agresīviem šoferiem ar mazu IQ.

Bet, kā sauc, tā atskan. Vai arī – jebkura nekonsekvence rada nākamo. It sevišķi ja IQ tik tiešām ir maziņš. Tāpēc pilnīgi likumsakarīgi publiskajās diskusijās, kurās pārsvarā piedalās tie, kas uzskata, ka izbraukt cauri Rīgai ar ātrumu, kas mazāks par 70 km stundā, nemaz nav iespējams, sāk dominēt pilnīgi absurdi viedokļi. Konkrēti – pie tās jezgas, kas valda uz mūsu ceļiem, visvairāk esot vainojami visvisādi nemākuļi un šaubīgi tipiņi, kas pilsētās velkas ar 50 km stundā, bet ārpus tām mēģinot braukt uz deviņdesmit. Tieši viņi ar savu iracionālo un grūti izskaidrojamo rīcību tik ļoti traumējot pārējos satiksmes dalībniekus, ka tiem no bailēm par pašu drošību neatliekot nekas cits, kā kļūt agresīviem. Jā, un vēl vainīgi policisti. Kāpēc? Tāpēc, ka sodot pārkāpējus, nevis gādājot par braucēju drošību. Tātad diskusijās, kurās it kā vajadzētu dzimt patiesībai, patiesībā izkristalizējas, ka pie visa vainīgi tie, kas mēģina, dažbrīd pat izmisīgi mēģina, ievērot noteikumus, un tie, kuriem vajadzētu garantēt šo noteikumu ievērošanu.
Ja tas būtu joks, varētu pasmieties. Diemžēl tā ir patiesība, kas uzskatāmi demonstrē visas mūsu sabiedrības kolektīvo izpratni par tiesiskumu un attieksmi pret likumu. Turklāt ne jau tikai attiecībā uz Ceļu satiksmes noteikumiem.
Pirms gadiem desmit, kad mašīnu skaits sāka strauji pieaugt, bet paši spēkrati kļuva jaudīgāki, nespējot garantēt toreizējo minimālo ātrumu apdzīvotās vietās, tika nolemts to samazināt no 60 līdz 50 km stundā. Tā rezultātā panāca, ka pašlaik šo noteikuma normu pārkāpj gandrīz vai visi, izņemot tos, kuri nu, pateicoties akcijai, nokļuvuši grēkāžu lomā.
Tagad sabiedrības attieksmi pret likumu cer mainīt ar jauniem, daudz bargākiem sodiem. Vai vēsture neatkārtosies un cerētā vietā atkal netiks panākts pilnīgi pretējais? Kāds jauns absurds, kad atkal visvairāk cietīs tie, kurus likumam visvairāk vajadzētu sargāt.