Vispārīgi jautājumi

Jaunā ES komisāre Sandra Kalniete ES mītnē Briselē 16.martā Foto: EPA/A.F.I..

Kuras jomas no jūsu profesionālās pieredzes, jūsuprāt, būs īpaši nozīmīgas, pildot komisāres amata pienākumus?
Kā vienu no svarīgākajiem manas profesionālās pieredzes aspektiem es gribētu minēt manu rūpīgo un radošo pieeju darbam. Man piemīt spēja strādāt mērķtiecīgi un strukturēti, kā arī spēja motivēt darbiniekus. Par savām stiprajām pusēm uzskatu arī spēju risināt negaidītas situācijas un sarežģītus jautājumus. Mana unikālā pēdējo 15 gadu pieredze skaidri apliecina šīs spējas. 1988.gadā kopā ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem es nodibināju un vadīju Latvijas Tautas fronti, nacionālās atbrīvošanās kustību. Divos gados mums izdevās mierīgā ceļā atjaunot Latvijas neatkarību. Kad pildīju ārlietu ministra vietnieces pienākumus atjaunotajā Ārlietu ministrijā, manā kompetencē bija diplomātiskā korpusa izveide un ministrijas darbinieku vadīšana. 1993.gadā es kļuvu par Latvijas pirmās diplomātiskās pārstāvniecības vadītāju Apvienoto Nāciju Organizācijā. Ženēvā es apguvu praktiskas zināšanas, pieredzi diplomātijā un ārlietās, kā arī uzlaboju savas angļu un franču valodas zināšanas. 2002.gada beigās, kad Latvijas sarunas par pievienošanos Eiropas Savienībai tuvojās beigām, man tika uzticēts ārlietu ministres amats. Pieredze, strādājot savas valsts labā, rada manī pārliecību par gatavību strādāt visas Eiropas labā.

Ko, jūsuprāt, nozīmē pildīt pienākumus neatkarīgi, un kā jūs praktiski īstenosit šo principu?
Es pilnībā atbalstu šos principus, kas noteikti Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 213.panta 2.punktā. Es darīšu visu, lai novērstu iespējamo interešu konfliktu, pildot savus pienākumus. Nosakot Eiropas Savienības vispārējās intereses kādā īpašā jomā, es ņemšu vērā visas saistītās intereses neatkarīgi no tā, kādas tās ir (valsts, reģionālas, profesionālas utt.).

Kopienas vispārējas intereses nevar pilnībā nodalīt no Savienības dalībvalstu interesēm, tādēļ tās pilnībā jāņem vērā. Es rūpēšos, lai labāk tiktu izprastas manas valsts īpašās iezīmes, bet kā Komisijas locekle es vienmēr rīkošos Kopienas vispārējās interesēs un būšu pilnīgi neatkarīga, pildot savus pienākumus. Es neprasīšu un nepieņemšu norādījumus ne no vienas valdības.

Es neesmu nevienas politiskās partijas biedre.

Man nav un nav bijušas nekādas saistības, kas varētu izraisīt interešu konfliktu, pildot komisāres amata pienākumus.

Lūdzu, sniedziet savu redzējumu par Eiropas integrāciju! Vai jūs uzskatāt, ka Konventa par Eiropas nākotni izstrādātais konstitūcijas projekts ļaus paplašinātajai Eiropas Savienībai darboties efektīvi?
Mana pārliecība ir, ka Eiropas Savienībai jāattīstās kā stiprai un integrētai nacionālo valstu savienībai. Mums būtu jātiecas uz vēl ciešāku savienību. Šis formulējums – vēl ciešāka savienība – manuprāt, iemieso Eiropas Savienības ilgtermiņa mērķi. Šāds Eiropas Savienības turpmākās attīstības modelis ļaus saglabāt un nostiprināt tās lomu jaunajā 21.gadsimta pasaules kārtībā, kurā līdzās visietekmīgākās varas – Amerikas Savienoto Valstu - varenībai pieaug arī Ķīnas, Krievijas un Indijas varenība. Tas ir uzskatāms par lielāko izaicinājumu Eiropai, un mums ir kopīgi jāstrādā, lai to pieņemtu. Eiropas Savienībai vajadzētu iet tālāk par tautsaimniecību un monetāro sistēmu saskaņošanu. Jau ir veikti svarīgi sagatavošanas darbi kopējai ārpolitikai un drošības politikai, likti pamati kopējai aizsardzības politikai, par ko liecina Eiropas miera uzturēšanas operācijas. “Divu ātrumu” Eiropas vai Eiropas kodola ideja, par ko atsākušās diskusijas pēc Starpvaldību konferences darba pārtraukuma, ir pretrunā ar integrētas un vienotas Eiropas ideju. Esmu pārliecināta, ka “divu ātrumu” modelis vājinātu Eiropas Savienības lomu pasaulē. Mūsu spēks ir dalībvalstu resursu apvienošanā. Stipras valstis kopīgi veido vienotu un stipru Eiropu. Ir svarīgi, lai šajā procesā pilnībā piedalītos visi partneri. “Divu ātrumu” Eiropa nozīmētu solidaritātes idejas noraidīšanu un vājāko valstu atstāšanu, lai stiprākās varētu turpināt ceļu. Šāds scenārijs ir bīstams Eiropas attīstībai. Tas viss atgādina 20.gadsimta ģeopolitiku un to, ka šodien mēs joprojām cīnāmies ar tās sekām. Tomēr līdzīgi domājošu dalībvalstu grupa, veidojot pastiprinātu sadarbību saskaņā ar līgumu noteikumiem, varētu radīt vienādu visu dalībvalstu padziļinātas integrācijas līmeni. Esmu pārliecināta, ka konstitucionālā līguma projekts, ko izstrādāja Eiropas Konvents un par ko tika runāts Starpvaldību konferencē, aptver visu, kas ir vajadzīgs, lai nodrošinātu saskaņotu un efektīvu paplašinātās Eiropas Savienības darbību. Paplašināšanās sniegs eiropiešiem milzīgas iespējas nostiprināt Eiropu politiski un ekonomiski un palielināt tās kultūras daudzveidību. Uzskatu, ka paplašinātajā Eiropas Savienībā mums ir jāpierāda, ka 25 valstu savienība spēj darboties veiksmīgi, saglabājot pašreizējo integrācijas dinamiku. Tādēļ Eiropas Savienības dalībvalstīm būtu jābeidz Starpvaldību konference pēc iespējas drīzāk.

Mums ir nepieciešama Eiropas konstitūcija. Tādēļ pēc iespējas drīzāk ir jāpanāk vienošanās par konstitūcijas projektu, lai konstitucionālo līgumu varētu parakstīt tūlīt pēc paplašināšanās, vēl Īrijas prezidentūras laikā. Tā būtu labākā izdevība, ja gribam ievērot grafiku, ko Eiropadome noteica Salonikos 2003.gada 19. un 20.jūnijā. Ja līdz jūnijam tomēr neizdosies panākt vienošanos, līgums būtu jāparaksta līdz gada beigām. Ir jānovērš sarežģījumi, kas rastos, ja sarunas par konstitūcijas projektu tiktu sasaistītas ar lēmumu pieņemšanu par citiem problemātiskiem jautājumiem, piemēram, par jauno finanšu plānu.

Eiropas Komisijas mērķis ir definēt un veicināt Eiropas vispārējās intereses. Tādējādi Komisijai ir plašs uzdevumu un pienākumu loks: tā ir ES tiesību aktu iniciatore, tā izstrādā ES politikas un tās ievieš, tā seko līdzi, lai tiktu ievērotas kopienu tiesības un zināmā mērā pārstāv ES pasaulē. Paplašinātajā Eiropas Savienībā būs vajadzīga stipra Komisija, jo palielināsies sociālās, ekonomiskās un ģeogrāfiskās atšķirības starp dalībvalstīm. Būs vajadzīgi papildu centieni, lai mazinātu šīs atšķirības. Vispārējās Eiropas intereses tiks definētas, ņemot vērā plašāku viedokļu un likumīgu interešu kopumu. Komisijai ir jārod veids, kā labāk izskaidrot tās pilsoņiem Eiropas Savienības mērķus un darbības. Tai pašā laikā ir jāpieliek lielākas pūles, lai atsauktos uz iedzīvotāju vajadzībām un piepildītu viņu cerības.

ES iestādes ir īstenojušas vairākas iniciatīvas, lai palielinātu pārskatāmību un atklātību, un tādēļ šī piekļuves politika ir jāattīsta arī

turpmāk. Vienota interneta piekļuves punkta – Eiropas tiesību aktu portāla Eur-lex izveide visās ES valodās ir svarīgs solis, lai sekmētu viedokļu apmaiņu starp Eiropas valsts sektora pārstāvjiem un Eiropas iedzīvotājiem. Mums ir jāturpina šis ceļš. Komisija ir apņēmusies īstenot daudzvalodības principu un tai jāturpina uzlabot ikviena Eiropas pilsoņa iespējas sekot līdzi politikas projektiem ES lēmumu pieņemšanas procesā. Eiropas Parlamentam un Padomei ir jāpilnveido iespējas ātri piekļūt informācijai par visiem koplēmuma procesa posmiem. Vispārīgi vai īpaši saziņas politikas līdzekļi, tādi kā tīmekļa vietnes Europe Direct; “Futurum”, “Your voice in Europe” un “Governance”, kā arī “Citizens Signpost Service” utt., ievērojami un efektīvi veicina ES vispārējās informācijas politikas uzlabošanu un Eiropas Savienības darba atklātību. Kopīgi ar ieinteresētajām pusēm ES iestādēm ir jāturpina meklēt jaunus veidus, kā pietuvināt Eiropu tās pilsoņiem, veidojot citus informācijas piekļuves un apmaiņas līdzekļus, kas ir ērti lietojami un vērsti uz konkrētiem mērķiem.

Jauno dalībvalstu un visas Savienības interesēs ir nodrošināt pilnīgu gatavību dalībai Eiropas Savienībā. Pārraudzības ziņojums, ko Komisija apstiprināja 2003.gada 5.novembrī, apliecināja, ka visas pievienošanās valstis ir sasniegušas ļoti augstu līmeni tiesību aktu saskaņošanā ar acquis. Kopš tā laika ir panākta būtiska virzība, un darbs joprojām turpinās. Esmu pārliecināta, ka līdz pievienošanās dienai tiks panākta pilnīga tiesību aktu saskaņošana un tā būs vislabāk sagatavotā Eiropas Savienības paplašināšanās kārta. Gadījumā, ja kāda jaunā dalībvalsts neīstenos acquis, Komisijai būs jārīkojas, lai panāktu šīs dalībvalsts saistību izpildi.

Ir svarīgi nodrošināt kopienas likumdošanas labāku ievērošanu dalībvalstīs. Sadarbība un dialogs starp Komisiju un dalībvalstīm palīdzētu novērst likumdošanas pārņemšanas problēmas un kavēšanos direktīvu īstenošanā. Lai to panāktu, Komisijai jāuzņemas aktīva loma saziņā ar dalībvalstīm. Būtu lietderīgi izveidot dalībvalstīs vienotus koordinācijas punktus, kas būtu atbildīgi par kopienu tiesību piemērošanu. Nepieciešamības gadījumā Komisijas dienestiem sadarbībā ar valstu varas iestādēm būtu jāizstrādā likumdošanas pārņemšanas grafiki. Būtu lietderīgi arī uzlabot informācijas sniegšanu Komisijai par dalībvalstu pieņemtajiem pasākumiem direktīvu īstenošanā. Šis darbs, iespējams, sekmētos ātrāk, ja direktīvās būtu iekļauta norāde uz Komisijas ģenerālsekretariātu kā centrālo saziņas punktu informācijai par valstu pasākumiem direktīvu īstenošanā. Viens no Komisijas prioritārajiem uzdevumiem ir pārraudzīt direktīvu pārņemšanu dalībvalstu tiesību aktos. Ir svarīgi nepārtraukti un aktīvi uzraudzīt dalībvalstu saistību izpildi. Arī dalībvalstīm būtu jācenšas atvieglot šo pārraudzību. Regulāra datu publicēšana par pārņemtās likumdošanas apjomiem arī varētu labvēlīgi ietekmēt šo procesu.

Kāda, pēc jūsu domām, ir jūsu atbildība Eiropas Parlamenta priekšā?
Eiropas Parlaments pārstāv dalībvalstu iedzīvotājus. Tā ir vienīgā iestāde, kas tiek ievēlēta tieši, un tas apstiprina Komisijas sastāvu kopumā, tādēļ komisāra un visas Komisijas sastāva atbildībai Eiropas Parlamenta priekšā ir fundamentāla politiska nozīme. Konstruktīva politiska dialoga pamatā jābūt augstam sadarbības līmenim starp šīm iestādēm. Sadarbībai jābalstās uz pamatnolīgumu par attiecībām starp Eiropas Parlamentu un Komisiju, kurš tika parakstīts 2000.gada 5.jūlijā un kurā tika noteiktas attiecības starp šīm iestādēm.

Ja Parlaments izsaka neuzticību, es pieņemu principu, ka Komisijas priekšsēdētājs varētu lūgt mani atkāpties. Komisijas darbs nevar būt auglīgs, ja Eiropas Parlaments tai neuzticas pilnībā.

Savstarpēja sadarbība ir svarīga Eiropas institūciju sistēmas darbībai, jo īpaši lai īstenotu labas pārvaldības principu. Es pilnībā atbalstu saistības, ko institūcijas ir uzņēmušās pamatnolīgumā: – darīt zināmu Parlamentam jaunās Komisijas politisko programmu, kurā iekļautas ierosinātās pamatnostādnes tās pilnvaru termiņam; – uzturēt strukturētu dialogu par Komisijas ikgadējas darba programmas sagatavošanu, ņemot vērā Parlamenta pamatnostādnes un regulāri ziņojot Parlamentam par Komisijas ikgadējas darba programmas izpildi; – atbildēt uz Parlamenta pieprasījumiem atbilstoši Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 192.pantam; – likumdošanas procesā:
• ņemt vērā Parlamenta pieņemtos grozījumus,
• aizstāvēt Padomē tos Eiropas Parlamenta grozījumus, ko atbalsta Komisija,
• informēt Parlamentu par notikumiem Padomē, jo īpaši attiecībā uz Padomes pieņemto kopējo nostāju;
• regulāri ziņot par pasākumiem, kas veikti, atbildot uz Parlamenta rezolūcijām;
• laikus un pilnībā informēt Parlamentu par tiesību aktu projektiem un ierosinājumiem (un pirms informācijas sniegšanas žurnālistiem);
• pilnībā informēt Parlamentu par starptautisku nolīgumu sagatavošanu, sarunām par tiem un to noslēgšanu;
• regulāri apmainīties ar informāciju ar Parlamenta komitejām, jo īpaši lai nodrošinātu vajadzīgo informāciju saistībā ar budžeta un tā izpildes apstiprinājuma procedūru;
• nodrošināt komisāru apmeklējumu Parlamenta sesijās, jo īpaši kad notiek debates par komisāra kompetencē esošajiem jautājumiem un, pēc uzaicinājuma, komiteju sanāksmēs.
Ir svarīgi, lai Parlaments efektīvi izmantotu savas pārbaudes tiesības attiecībā uz Komisijai piešķirto izpildes pilnvaru realizēšanu (komitoloģija).

Es apņemos pienācīgi pildīt saistības, kas jau ir iekļautas pamatnolīgumā:
• nodrošināt komisāru apmeklējumu komiteju sanāksmēs pēc uzaicinājuma un cik regulāri vien iespējams. Gadījumos, kad komisāra klātbūtne nav nepieciešama, nodrošināt vecāka ierēdņa dalību;
• uzturēt strukturētu dialogu starp komisāru un attiecīgajām parlamenta komitejām attiecībā uz Komisijas ikgadējas darba programmas sagatavošanu, ņemot vērā Parlamenta pamatnostādnes, un nodrošinot regulārus Komisijas ziņojumus par tās ikgadējas darba programmas izpildi;
• likumdošanas procesā informēt Parlamenta komitejas par notikumiem Padomē, jo īpaši attiecībā uz Padomes pieņemto kopējo nostāju;
• sniegt informāciju par to, kā Komisija pilda Eiropas Parlamenta pieprasījumus atbilstīgi Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 192. pantam;
• regulāri apmainīties ar informāciju ar Parlamenta komitejām, jo īpaši nodrošinot vajadzīgo informāciju saistībā ar budžeta un tā izpildes apstiprinājuma procedūru;
• pilnībā informēt Parlamenta komitejas par starptautisku nolīgumu sagatavošanu, sarunām un noslēgšanu.
Domāju, ka pamatnolīgums līdz šim ir nodrošinājis nozīmīgu informācijas plūsmu starp Eiropas Parlamentu un Eiropas Komisiju. Tā ir būtiska šo iestāžu politiskās sadarbības sastāvdaļa.

Kuras būs jūsu prioritātes sešus mēnešus ilgajā jūsu pilnvaru laikā?
Tā kā komisāri no jaunajām dalībvalstīm būs pilntiesīgi kolēģijas locekļi, mana galvenā prioritāte būs pilnībā piedalīties Komisijas koleģiālajā lēmumu pieņemšanas procesā. Es popularizēšu Eiropas vērtības un skaidrošu kopienas politikas vecajās un jaunajās dalībvalstīs.

Lai palīdzētu jauno dalībvalstu komisāriem iekļauties Komisijas darbā, Komisijas priekšsēdētājs ir nolēmis tos iesaistīt esošo komisāru darbā. Es iesaistīšos komisāra Fišlera darbā. Es pilnībā apzinos, ka komisāram Fišleram ir visa politiskā atbildība par šo jomu. Tomēr es mācīšos no viņa pieredzes un piedalīšos viņa darbībā.

Nākamo sešu mēnešu laikā, kad strādāšu ar komisāru Fišleru, es gribētu rūpīgi apgūt Komisijas darba metodes. Tas ļautu man pienācīgi sagatavoties nākamajam darbam, jo vēlos turpināt strādāt komisāres amatā arī pēc sešu mēnešu perioda.

Pienākums izskaust nevienlīdzību un veicināt līdztiesību starp dzimumiem visās Kopienas darbībās ir iekļauts Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā. Vienādu iespēju nodrošināšana abiem dzimumiem nozīmē iekļaut dzimumu līdztiesības perspektīvu visās politikas jomās un visos politikas veidošanas posmos. Lai pārvērstu mērķus un noteikumus konkrētos darbos, ir jāpieliek lielākas pūles. Ir jāturpina uzlabot dzimumu līdztiesības rādītājus. Mums ir jāseko situācijas attīstībai, regulāri gatavojot ziņojumus par to un vērtējot rezultātus. Dzimumu līdztiesības veicināšanai piešķirto līdzekļu iekļaušana budžetā ir svarīga, lai praksē nodrošinātu vienādas iespējas abiem dzimumiem. Ideja ir daudz plašāka: kā budžeta izdevumi kopumā ietekmē mērķi nodrošināt dzimumu līdztiesību? Šajā jomā jau ir panākti uzlabojumi. Daudzās programmās, kas tiek finansētas no ES budžeta, piemēram, struktūrfondos, izglītības un pētniecības programmās, attīstības sadarbībā u.c., ir skaidri norādīta nepieciešamība veicināt dzimumu līdztiesību.

Specifiskie jautājumi

1. Sadarbība ar Fišlera kungu un pienākumu sadale
Gatavojos darbam ciešā sadarbībā ar komisāru Franci Fišleru. Lauksaimniecībā kopienai ir risināmi nozīmīgāki uzdevumi, un tā man būs lieliska iespēja dziļāk iepazīties ar ES politikām. Tā kā man nav dots kāds īpašs uzdevums, ideja par darbu tandēmā tiešām ir laba, – tādējādi varēšu iepazīt Komisijas kolēģiju, pati tajā strādājot. Sākumā koncentrēšos uz kopējo kolēģijas darbu un īpašu uzmanību pievērsīšu Eiropas Savienības saiknei ar iedzīvotājiem. Ir svarīgi, lai cilvēki izprastu ES iestāžu līdzsvaru – Komisija pārstāv kopienas intereses, Padome pārstāv dalībvalstis, un Eiropas Parlaments pārstāv ES iedzīvotājus. Mans uzdevums tāpēc būs izskaidrot, kā šis trīsstūris darbojas un kā šā trīsstūra pieņemtie lēmumi ietekmēs Eiropas, tostarp Latvijas iedzīvotāju, dzīvi.

2. Kopējā lauksaimniecības politika un paplašināšanās

Ir vairāki iemesli, kas man ļaus aizstāvēt Pievienošanās līgumu un tajā atrunātās vienošanās par lauksaimniecību. Pirmkārt, varu uzskatīt, ka šis līgums ir arī mans līgums. Tā tas ir, jo es to parakstīju kā savas valsts ārlietu ministre. Es to nebūtu varējusi parakstīt, ja pilnā mērā tam nepiekristu. Otrkārt, esmu jau aizstāvējusi līgumu un skaidrojusi iemeslus, kas ir pamatā sarunu rezultātiem. To darīju laikā pirms referenduma savā valstī. Kad būšu uzņēmusies savas jaunās saistības, man nebūs grūti turpināt iesākto, aizstāvot un izskaidrojot šo līgumu. Treškārt, es atbalstu lauksaimniecības jomā sasniegto. Es piekrītu, ka dažos aspektos rezultāti pilnībā neatbilst tam, ko būtu gaidījusi mana valsts. Taču sarunu process ir došanas un saņemšanas process. Galu galā svarīgs ir kopējais rezultāts, un tas ir pieņemams kompromiss. Jaunajām dalībvalstīm rezultāti īpaši apmierinoši ir trijos svarīgos aspektos:
• lauku apvidu attīstība – ir radīti jauni pasākumi, lai respektētu īpašos apstākļus mūsu lauku apvidos. Turklāt ES līdzekļu sadalījums norāda uz to, ka manā valstī lielāks uzsvars liekams uz lauku apvidu attīstību;
• kaut arī tiešie maksājumi tiks ieviesti pakāpeniski, par ko daudzu jauno dalībvalstu valdības acīmredzami nav sajūsmā, vienkāršotā shēma ienākuma atbalsta piešķiršanai ļaus mums labāk sagatavoties KLP īstenošanai. Turklāt tā arī ļaus mūsu lauksaimniekiem saņemt tiešos maksājumus;
• visbeidzot, un tas ir ļoti svarīgi, lai gan dažkārt, iespējams, par to aizmirstam, kopējā lauksaimniecības politika un tās pārdomātā plānošana nodrošina stabilu nākotnes pamatu lauksaimniecības sektoram gan Latvijā, gan citās jaunajās dalībvalstīs.

3. Kopējā lauksaimniecības politika un KLP reforma
Kā jūs vērtējat KLP reformu?

A. 2003.gada KLP reforma
Reforma, kuru 2003.gadā pieņēma Luksemburgā, ir nozīmīgs solis kopējās lauksaimniecības politikas attīstībā (KLP), un tai ir vairākas priekšrocības. Tā:
• nodrošina ilgtermiņa perspektīvu Eiropas lauksaimniecības nozares attīstībai un tādējādi atbilst galvenajiem principiem, kas iekļauti ES stratēģijā par ilgtspējīgu attīstību, kas 2001.gada jūnijā tika apstiprināta Gēteborgas Eiropadomē. KLP reforma ir saskaņota arī ar jauno 25 dalībvalstu ES lauksaimniecības izdevumu budžetu, kuru 2002.gada oktobrī pieņēma Briseles Eiropadome;
• vienkāršo likumdošanas un administratīvo sistēmu, aizstājot daudzos lauksaimnieku ienākuma atbalsta maksājumus ar Vienoto lauksaimniecības maksājumu. Turpmāk uz visiem maksājumiem tiks attiecināta prasība ievērot ES standartus vides, pārtikas drošības un dzīvnieku labturības jomā, kā respektēt jaunos noteikumus par labu lauksaimniecības praksi un apkārtējās vides stāvokli. KLP ar to tiks ciešāk sasaistīta ar citām ES iedzīvotājiem nozīmīgām politikām;
• padara lauksaimniecību konkurētspējīgāku un daudz lielākā mērā to orientē uz tirgu efektīvākiem atbalsta veidiem. Kopš 1992. gada KLP no cenu un ražošanas atbalsta politikas ir virzījusies uz lauksaimnieku ienākuma atbalsta politiku. 2003.gada reforma pabeidz šo virzību, būtiski samazinot atlikušā tirgus atbalsta līmeni un lielu daļu pašreizējo ar ražošanu saistīto tiešo maksājumu apvienojot Vienotā lauksaimniecības maksājuma shēmā. Lauksaimniecība atkal tiek pakļauta tirgus likumiem: tiks ražots tas, kas dod lielākus ienākumus tirgū, nevis tas, par ko var saņemt lielākus atbalsta maksājumus. Paredzēts gādāt arī par to, lai pāreja no iepriekš piemērotajiem tiešajiem maksājumiem uz jauno sistēmu notiktu raiti. Vairāki pētījumi par reformas ietekmi uz 25 dalībvalstu tirgus un lauksaimnieku ienākumiem ir pierādījuši, ka kopumā KLP reforma uzlabos lauksaimniecības situāciju dalībvalstīs, jo īpaši jaunajās;
• dalībvalstīm dod lielākas iespējas rīkoties elastīgi un KLP pielāgot savām vajadzībām. Vienotais lauksaimniecības maksājums turpmāk kļūs par KLP pamatelementu, taču tiek respektētas dalībvalstu bažas par iespējamo lauksaimnieku atteikšanos no ražošanas, tādēļ dalībvalstis atbilstoši vietējai situācijai un ražošanas specifikai var saglabāt daļu līdzšinējā atbalsta;
• pilnveido lauku attīstības politiku, ieviešot jaunus pasākumus vides aizsardzības, pārtikas kvalitātes un dzīvnieku labturības situācijas uzlabošanai un palīdzot lauksaimniekiem izpildīt ES ražošanas standartus;
• atvēl vairāk naudas lauku attīstības pasākumiem, ieviešot obligātu visas ES modulācijas mehānismu, ar kuru līdz 2007. gadam no tiešo maksājumu budžeta uz lauku attīstības pīlāru tiks pārskaitīti līdz pat 5%;
• rada stingrāku finanšu disciplīnu. Jaunais finanšu mehānisms ļaus nodrošināt lauksaimnieku tiešā ienākuma atbalsta maksājumu finansējuma iekļaušanos KLP finanšu perspektīvā.

B. Problēmas nākotnē

ES joprojām ir vairāki ar KLP saistīti jautājumi, kam ir jārod sekmīgs un pieņemams risinājums.
• Reformas attiecināšana uz citām nozīmīgām lauksaimniecības nozarēm. Komisija ir iesniegusi savu priekšlikumu, lai arī tabakas, olīveļļas un kokvilnas nozares turpmāk iekļautu vienotajā lauksaimniecības maksājumā. Vasarā Komisija publiskos savus priekšlikumus par cukura nozari.
• Grozījumi KLP reformas juridiskajos tekstos tā, lai tos varētu piemērot jaunajām dalībvalstīm. 2002. gada decembrī Kopenhāgenā ES un desmit kandidātvalstu valstu un valdību vadītāji vienojās par formulu KLP pielāgošanai jauno dalībvalstu vajadzībām. Šo vienošanos galvenie ieguvumi raksturojami trijos punktos.
• Īpašs uzsvars likts uz lauku attīstību atbilstoši tiesību aktu kopumam un īpašiem papildu pasākumiem un nosacījumiem, kas ir labvēlīgāki par tiem, kurus piemēro esošajām ES dalībvalstīm.
• Pārejas periods noteikts tiešā atbalsta pasākumu ieviešanai, lai izvairītos no lauksaimniecības nozares izkropļošanas un dotu iespēju veikt papildu maksājumus vajadzības gadījumā.
• Tiešos maksājumus ir iespēja izmaksāt pēc vienkāršotās shēmas, piemērojot vienotā platībmaksājuma shēmu (SAPS), kas savukārt ir saistīta ar vienotā lauksaimniecības maksājuma shēmu, ko ievieš KLP reforma. KLP reforma sekmēs jauno dalībvalstu integrēšanos, nodrošinot vienmērīgāku cenu konverģenci, sekmējot lauku attīstību un veicinot lauksaimniecības attīstību tirgus virzienā. Lai palīdzētu jauno dalībvalstu lauksaimniekiem pilnībā izmantot reformas dotās priekšrocības un nodrošinātu vienlīdzību ar vecajām dalībvalstīm, Komisija ierosinājusi virkni grozījumu KLP reformas juridiskajos dokumentos, kuri tagad vēl jāapstiprina Padomē un Parlamentā.
• Jaunās dalībvalstis arī varēs piemērot vienotā lauksaimniecības maksājuma shēmas reģionālās piemērojamības principu, ko KLP reforma piedāvā 15 dalībvalstu ES.
• Vispārēja atbilstība attieksies uz lauksaimniekiem jaunajās dalībvalstīs, sākot ar 2005. gadu, izņemot gadījumus, kad ir vienošanās par papildu pārejas periodiem vai kad jaunās dalībvalstis piemēro vienkāršoto shēmu (SAPS).
• 2003. gada 26. jūnija KLP reformas politiskajā kompromisā Komisija paziņoja, ka finanšu disciplīna un modulācija nav piemērojama jaunajām dalībvalstīm līdz brīdim, kamēr tiešie maksājumi šajās valstīs nav sasnieguši ES līmeni.

Jaunās dalībvalstis ir aicinātas pilnā mērā izmantot lauku attīstības acquis dotās iespējas, ieskaitot KLP reformas ieviestos pasākumus, lai izstrādātu sev pielāgotas programmas. Tām būtu jāsekmē lauku attīstības mērķu sasniegšana, jābūt pietiekami vienkāršām (jo programmu izstrādei atvēlētais periods ir īss - 2004.-2006.g.) un jākoncentrējas uz nelielu skaitu prioritāro pasākumu (pārstrukturēšanu, standartu izpildi u.c.). Lauku attīstības, arī ELVGF finansēto pasākumu realizēšanā nākotnē komisija iesaka maksimāli izmantot no SAPARD, jo īpaši SAPARD aģentūras, gūto pieredzi. Kipra un Malta izmanto pārējos pirmspievienošanās atbalsta līdzekļus, lai attīstītu vajadzīgo administratīvo kapacitāti pēcpievienošanās programmu īstenošanai. Jauno dalībvalstu īpašā lauku attīstības politikas režīma pamatā galvenokārt ir Pagaidu lauku attīstības instruments (TRDI), ko ELVGF garantiju nodaļa finansē, lai atbalstītu Pievienošanās līgumā paredzētos lauku attīstības pasākumus:
• daļēji naturālas saimniecības, kurās īsteno pārstrukturēšanos,
• ražotāju grupas,
• tehniskais atbalsts,
Komisija ir aicinājusi izņēmuma kārtā jaunajām dalībvalstīm ļaut atbalstīt investīcijas, kas ir nepieciešamas Kopienai saistošo standartu ieviešanai. Šajā mēnesī to apstiprinās Padome.Papildus 10 ELVGF garantiju nodaļas finansētajām programmām lauku attīstības projektus finansēs arī 9 pirmā mērķa programmas.

4. Lauksaimniecības politika un PTO

Kā jūs vērtējat neveiksmi Kankunā? Kādus risinājumus jūs piedāvājat, lai panāktu vienošanos lauksaimniecības jomā?
PTO ministru konferences neveiksme Kankunā ir smaga neveiksme visiem Dohas plāniem. Tam ir dažādi iemesli, bet ir arī skaidri riski pasaules ekonomikai. Kas vainojams šajā neveiksmē? Visi. Tomēr lauksaimniecības jomā Eiropas Savienības ieguldījums, pateicoties Kopējās lauksaimniecības politikas reformai, vērtējams pozitīvi. Turklāt Kankunā ministru konferences priekšvakarā noslēgtais ES un Amerikas Savienoto Valstu līgums arī bija būtisks ieguldījums. Tomēr attiecībā uz Amerikas Savienotajām Valstīm tas, ka tika liegta plašāka pieeja lauksaimniecības un rūpniecības tirgiem pretēji to sākotnējiem mērķiem, kuri bija plaši, kā arī sarunas par politiski ļoti jutīgo produktu kokvilnu, vājināja trauslo līdzsvaru. Par 21 valsts grupu sauktās valstis – Brazīlija, Indija, Ķīna, Dienvidāfrika un 13 Latīņamerikas valstis – izteica ļoti striktu politisku vēlmi šķietamā Amerikas–Eiropas monopola sakarā. Tās pauda vēlmi izteikt jaunattīstības valstu viedokli, kā arī nelokāmi iebilda pret attīstīto valstu lauksaimniecības atbalsta sistēmām, īpaši nešķirojot lauksaimniecības atbalstu pēc principa, vai tas kavē vai nekavē tirdzniecību. Runājot par mazāk attīstītajām valstīm un Āfriku, manuprāt, negatīvās sekas to tirdzniecības preferenču erozijai mūsu tirgos, kas ir viennozīmīgas, ja vēl vairāk tiktu samazināta mūsu daudzpusējā aizsardzība, ir lielākas nekā ieguvumi citās nozarēs. Eiropa bija ļoti ieinteresēta Kankunas konferences sekmīgā noslēgumā. Tās nesenā KLP reforma ļāva doties uz Kankunas konferenci ar pilnu enerģiju un pārliecību. Eiropas pozīcijas vājināšanās ieguldījumu un konkurences jautājumos nemudināja pārējos dalībniekus rīkoties. Jo īpaši esmu vīlusies par to, ka Kankunas sanāksme beidzās bez nekādas vienošanās un pietiekami dziļi nevarēja tikt apspriestas tik nozīmīgas tēmas kā lauksaimniecība un kokvilna. Kādi ir nepieciešamie nosacījumi, lai panāktu vienošanos lauksaimniecības jomā? Vispirms, manuprāt, būtu jāapzinās, ka viena iespēja ir zaudēta, jo šķiet, ka šobrīd tā jūtas vairums PTO dalībvalstu. Lielai daļai dalībvalstu jāatsakās no pārmērīgās nepiekāpības, kas valdīja vēl pirms pāris nedēļām. Joprojām neskaidra ir Indijas nostāja, un man šķiet, ka šī valsts par savu pozīciju vēl nav pārliecināta. Šādos apstākļos, manuprāt, ir svarīgi izmantot nelielo atelpas brīdi (aprīlis–jūlijs) pirms gada nogalē gaidāmajiem lielajiem politiskajiem notikumiem – Amerikas vēlēšanām un Eiropas Komisijas sastāva maiņu. Šo brīdi varētu izmantot, lai pārliecinātos, vai PTO dalībvalstis būtu gatavas vienoties kaut vai par līguma principiem, nevis par pilnīgu līguma tekstu, kas ir daudz grūtāk sasniedzams mērķis, ņemot vērā lauksaimniecības jautājuma sarežģītīibu. Problēmjautājumus, manuprāt, varētu risināt intensīvās divpusējās sarunās ar galvenajiem partneriem un censties pilnīgāk izprast katras puses ierobežojumus. Ja nepieciešams, būtu plānojama PTO ģenerālpadomes sanāksme Ženēvā ar ministru piedalīšanos, lai atrisinātu problēmas, kas netika atrisinātas galveno partnervalstu divpusējās sarunās. Šī būtu optimāla rīcība, lai 2004. gads nebūtu pilnībā jāzaudē.

5. KZP reformas turpināšana

Kādi ir jūsu priekšlikumi, lai saglabātu resursus, vienlaikus aizsargājot zvejnieku intereses? Kādi, jūsuprāt, būtu vēlamie uzlabojumi zivju krājumu ilgtspējīgas atjaunošanas plānā?
Galvenais instruments, lai uzlabotu resursu saglabāšanu un apsaimniekošanu, ir Kopējās zivsaimniecības politikas (KZP) reformā paredzētais apsaimniekošanas (vai vajadzības gadījumā atjaunošanas) plāns. Sākotnējie Komisijas priekšlikumi attiecās uz Atlantijas mencu un ziemeļu heka krājumiem, kurus Padome apstiprināja 2003. gada decembrī. Zivsaimniecības situācijas uzlabošanai ilgtermiņā ir svarīgi atjaunot arī citus krājumus, jo īpaši dienvidu heka, Norvēģijas krabju un vairāku sugu jūrasmēļu sugu krājumus, kas šobrīd vairs nespēj sevi atražot. Šos priekšlikumus Komisija iesniedza 2003. gada beigās, un šobrīd kopā ar attiecīgajām dalībvalstīm tie tiek izvērtēti. Jāskatās, kādus rezultātus zivju resursu atjaunošanā dos dažādām sugām noteiktie nozvejas ierobežojumi ar vienu trali. Šie plāni būtu attiecīgi jāpielāgo. Piemēram, mencu krājumu apsaimniekošana Bretaņas piekrastes ūdeņos, plikšas krājumu apsaimniekošana Ziemeļjūrā, jūrasmēles krājumu apsaimniekošana Biskajas līcī un Lamanša kanāla rietumu daļā, kā arī butes jeb jūras zeltplekstes krājumu apsaimniekošana Ziemeļjūrā un Bretaņas piekrastes ūdeņos jāintegrē bentālo zivju sugu

pārdomātas apsaimniekošanas shēmā. Tāpat ir jāņem vērā zvejniecības īpatnības Vidusjūrā, kur pārvaldība pēc kopējās pieļaujamās nozvejas (TAC) un kvotām principā nav pielāgota un kur labāk būtu piemērot tehniskus pasākumus un zvejas darbību pārvaldību. Acīmredzama ir arī vajadzība pēc jauna tehnisko pasākumu izvērtējuma (tīklu acu izmēri, aizsardzības zonas), lai vienkāršotu regulas atbilstīgi pārdomātas resursu pārvaldības tiesību aktu kopumam. Iepriekš sacītais attiecās uz tehnisko plānu. Attiecībā uz metodi uzskatu, ka Komisijas priekšlikumi par apsaimniekošanas plāniem un krājumu atjaunošanu izstrādājami sadarbībā ar nozares speciālistiem un citām ieinteresētajām personām. Šajā sakarā domāju, ka būtiska ir reģionālo konsultatīvo padomju (CCR) ieviešana, kas KZP dod jaunu dimensiju. Bez strukturēta un atvērta dialoga starp nozarēm, zinātniekiem un rīkotājiem būs grūti rast līdzsvarotu kompromisu, kurā tiktu respektēti gan ilgtspējīgas resursu apsaimniekošanas, gan nozares ienesīgumu principi, gan zvejniecības sektorā nodarbināto labklājība. Struktūrpolitikas kontekstā KZP reforma tiks papildināta atbilstīgi paredzētajam zivsaimniecības finanšu instrumentam un piekrastes zonu attīstībai. Šim jaunajam instrumentam būtu jāsekmē Regulas (EK) Nr. 2371/2002 noteikumu ieviešana. Šajā regulā izvirzīti mērķi un sīki izstrādātas procedūras, lai garantētu ilgtspējīgu zivsaimniecības resursu izmantošanu atbilstīgi ilgtspējīgas attīstības principam un lai vērā tiktu ņemti vides, ekonomikas un sociālie aspekti. Finansiāli arī būtu jāatbalsta vienas vai vairāku dalībvalstu ierosinātie pasākumi, lai pārorientētu zvejas grūtībās (Kopienas zivsaimniecības līguma ar kādu no trešām valstīm neatjaunošana, resursu izsīkums) nonākušos kuģus, zvejniekus un/vai piekrastes zonas.

6. Uzraudzība, kontrole un īstenošana

Kā jūs uzlabotu kontroles un īstenošanas pasākumus?
A. KZP ieviešana dalībvalstīs
Efektīvai KZP īstenošanai ir nepieciešama tās pareiza piemērošana dalībvalstīs. Tām ir jānodrošina spēkā esošo kopienas tiesību aktu ievērošana visās zivsaimniecības nozares darbībās. Tām jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu pienācīgu kontroli pār minētajām zvejas darbībām savā teritorijā un savos jūras ūdeņos. Turklāt dalībvalstīm jānodrošina, lai tiktu veikti pienācīgi pasākumi, tostarp arī sākti tiesas procesi un piemērotas preventīvas sankcijas pret personām, kuras atbildīgas par KZP noteikumu pārkāpumiem. Visbeidzot, dalībvalstīm savstarpēji jāsadarbojas, lai garantētu piemērojamo KZP noteikumu ievērošanu, sniedzot citām dalībvalstīm attiecīgu palīdzību, jo īpaši attiecībā uz pārrobežu zvejas darbību kontroli, kā arī veicot inspekcijas uz zvejas kuģiem (kad Komisija ir pieņēmusi īpašu kontroles programmu).

B. Komisijas veiktie pasākumi

Atbilstīgi tās līgumā noteiktajiem pienākumiem Komisijai savukārt ir jānovērtē un jākontrolē, kā dalībvalstis piemēro KZP noteikumus. Šim nolūkam papildus tās dienestu rīcībā esošās informācijas izskatīšanai un apstrādei Komisija organizē inspekcijas dalībvalstīs un starptautiskajos ūdeņos. Ja tiek konstatēta kopienas noteikumu neievērošana, Komisijai ir diskrecionāra vara sākt pārkāpumu procedūras pret attiecīgajām dalībvalstīm. Šobrīd notiek 76 šādas procedūras. Turklāt Regula Nr. 2371/2002, kas tika pieņemta KZP reformas ietvaros 2002. gadā, nosaka jaunus pasākumus, lai uzlabotu KZP piemērošanu, piemēram,
• (16. panta 2. punkts) finanšu palīdzības, kura bija paredzēta ar Regulu Nr. 2792/1999, apturēšana;
• (23. panta 4. punkts) atskaitījums no dalībvalsts nākotnes kvotām, ja tā ir pārkāpusi tai piešķirtās zvejas iespējas;
• (26. panta 3. punkts) preventīvu pasākumu piemērošana pret kādu dalībvalsti, kas nav izpildījusi saistības, kontroles, inspekcijas un KZP īstenošanas pasākumu jomā, ja atklājas, ka tās veiktās zvejas darbības varētu nozīmīgi ietekmēt zvejas resursu saglabāšanu.
2003. gadā tika sāktas divas procedūras – pret Apvienoto Karalisti un pret Spāniju: – par pienācīgas kontroles trūkumu pār zvejas darbībām visā nozarē, kā arī par nespēju saukt pie atbildības par KZP noteikumu pārkāpumiem, kā arī lai piemērotu preventīvus pasākumus atbilstīgi minētajam 26. panta 3. punktam. Vēl vienu līdzīgu procedūru Komisija 2004. gadā sākusi pret Portugāli. Turklāt, lai darītu atklātāku informēšanu par KZP piemērošanu, Komisija katru gadu publicē progresa ziņojumu ar informāciju par spēkā esošo noteikumu neievērošanu un notiekošo pārkāpumu tiesvedību. Tādējādi Komisijas pienākums ir periodiski pievērst dalībvalstu uzmanību tam, cik ļoti svarīga ir «uzraudzības un kontroles» sadaļa, lai garantētu vienlīdzīgu attieksmi pret visiem Eiropas Savienības zvejniekiem un tādējādi stiprinātu KZP efektivitāti. Visbeidzot, Komisija drīz iesniegs priekšlikumu izveidot Kopienas Zvejniecības kontroles aģentūru (Community Fisheries Control Agency), kas organizēs sadarbību un operatīvo koordināciju dalībvalstu veikto zvejas darbību kontrolē un inspekcijā, lai labāk nodrošinātu KZP noteikumu ievērošanu. Visi šie pasākumi tiek veikti, lai efektīvāk īstenotu KZP noteikumus, tomēr šo noteikumu pareiza piemērošana vienmēr būs atkarīga no dalībvalstu sadarbības līmeņa.

7. Ārējie aspekti

Kādas problēmas būtu jāizvirza kā prioritāras sarunās par zvejas nolīgumiem?
Lai gan neesmu speciāliste zivsaimniecības jautājumos, ir zināms skaits politiskās darbības pamatprincipu, kas man ir īpaši svarīgi un kas būtu jāievēro Eiropas Savienības ārējā darbībā zivsaimniecības jomā. Viens no šiem pamatprincipiem ir noturīgas attīstības princips, un tas ir īpaši svarīgs mūsu sadarbībā ar trešām valstīm un jo īpaši jaunattīstības valstīm. Tāpat kā citas kopējās zivsaimniecības politikas daļas, arī šī nupat ir pārskatīta, un pat tad, ja Padome šobrīd vēl nav apstiprinājusi galīgos secinājumus, ar kuriem nosaka galvenos mērķus, prioritātes un kārtību Eiropas Savienības darbībai attiecībā uz zvejas nolīgumiem ar finanšu kompensāciju, Parlaments ir skaidri izteicis savu nostāju un atbalstījis Komisijas analīzi un tās priekšlikumus. Tādēļ uzskatu, ka ceļš jau ir norādīts un turpmāk Eiropas Savienībai, vienlaikus aizstāvot Kopienas intereses visā nozarē, vajadzēs strādāt, lai panāktu noturīgu zivsaimniecību visur, kur vien ir tās intereses. Esmu arī pārliecināta, ka šo divkāršo mērķi var sasniegt, ja savās divpusējās attiecībās nākotnē Kopiena koncentrē savu rīcību uz 4 galvenajām jomām:
(1) uzlabot zinātniskās un tehniskās zināšanas par attiecīgajām zvejas zonām;
(2) stiprināt visus pasākumus, kas ļauj efektīvi cīnīties ar nelikumīgo, neregulēto un neatrunāto nozveju;
(3) īstenot atbildīgu zvejas politiku visos līmeņos, tostarp reģionālā vai apakšreģionālā līmenī;
(4) attīstīt privāto sektoru, kas būtu ekonomiski un sociāli dzīvotspējīgs un efektīvs. Papildus šiem 4 virzieniem Kopienai arī jāpievērš uzmanība, lai tās iniciatīvas:
• būtu saskaņotas ar visām pārējām – tirdzniecības, vides un sociālo politiku attiecībās ar trešajām valstīm un jo īpaši attīstības sadarbībā ar ĀKK valstīm,
• ievērotu principu, ka zivsaimniecības sektoriālās politikas nododamas attiecīgo piekrastes valstu pārvaldībā.
Šie divi elementi ir būtiski svarīgi Eiropas Savienības dialogam un tās rīcības efektivitātei. Šķiet, ka Komisijas ierosinātajām vadlīnijām, kuras, kā jau minēju, atbalsta arī Eiropas Parlaments – gan tā Attīstības komisija, gan Zivsaimniecības komisija, būtu jāsniedz atbilde uz šo jauno izaicinājumu, piedāvājot pakāpeniskus pārveidojumus iepriekšējās komerciālās vienošanās par partnerības nolīgumiem.

Zinu, ka šis jautājums bieži atkārtojas, un tā atkārtošanās nozīmē, ka Eiropas Parlaments uzskata, ka tas nav pietiekami iesaistīts sarunās par zvejas nolīgumiem. Neskaršu ne līgumu noteikumus un pašreizējo konstitūcijas projektu, ne esošo institucionālo struktūru. Tā kā Komisija pārstāvēs Eiropas Savienību starptautiskajās attiecībās zivsaimniecības jomā, neesmu pārliecināta, vai pareizi tiek izprasta katras iestādes loma un uzdevumi. Operatīvajā līmenī un jo īpaši zivsaimniecības jomā Romāno Prodi un Nikola Fontēna 2000. gada decembrī kopīgi uzņēmās saistības un precīzi noteica kārtību, kā Eiropas Parlamentam tiks nosūtīta informācija par starptautiskiem nolīgumiem un kā Eiropas Parlaments tiks iesaistīts. Kopš tā laika Fišlera kungs un Komisijas dienesti ir rīkojušies atbilstoši šīm saistībām, vienlaikus saglabājot starptautisku sarunu veiksmīgai risināšanai nepieciešamo enerģiju un dinamiku. Informācija ir bijusi plaša, dažkārt par lieliem nolīgumiem pat ļoti detalizēta. Ticiet man, vienīgais ierobežojums ir bijis tāds, ka nedrīkst skart Komisijas un tādējādi ES spēju veikt sarunas tai piešķirtā mandāta robežās. Esmu pārliecināta, ka šo sadarbību jāturpina attīstīt uz pašreizējiem nosacījumiem, ņemot vērā arī jaunus ieteikumus. Es pievērsīšu īpašu uzmanību tam, lai mūsu attiecības tiktu stiprinātas un, netraucējot pašu sarunu procesu, jūsu iestāde pilnībā būtu informēta par darba gaitu divpusējās un daudzpusējās sarunās nākotnē zivsaimniecības jomā.

8. Budžets un finanšu plāns

mērķi sasniegtu paplašināšanās kontekstā?
Kopiena 2002. gada decembrī ir pieņēmusi tālejošu kopējās zivsaimniecības politikas reformu, kura būs jāīsteno vienlīdz stingri un ar tādām pašām prasībām arī jaunajās dalībvalstīs pēc to pievienošanās. No otras puses, paplašināta Eiropa nozīmē Kopienas ūdeņu paplašināšanos un tādējādi vēl lielāku Eiropas Savienības atbildību par zivsaimniecības resursu pārvaldību gan Eiropā, gan ārpus tās robežām. Tas nozīmē arī vēl plašāku zivsaimniecības nozari, kur Kopienai atbilstīgi līgumam ir pienākums nodrošināt pienācīgu dzīves līmeni, ievērojot resursu noturīgu izmantošanu. Tas ir nozīmīgs izaicinājums, un pirmo divdesmit kopējās zivsaimniecības politikas īstenošanas gadu pieredze liecina, ka nav viegli uz to atbildēt un ka vēl ir daudz darāmā. Šeit arī slēpjas visa 2002. gada decembra reformas būtība. Eiropas Parlamenta Zivsaimniecības komisija vienmēr ir atbalstījusi šo politiku, iespēju robežās aicinot Budžeta komisiju piešķirt vajadzīgos finanšu un cilvēkresursus. Pēdējais pierādījums tam ir nesenie Langenhāgenas kundzes sagatavotie atzinumi par ikgadējo politisko stratēģiju 2005. gadam un finanšu plānu pēc 2006. gada. Es lielā mērā piekrītu šajos divos atzinumos izteiktajiem apsvērumiem. Politiskā prioritāte pati par sevi nav nekas, ja tai neseko tās īstenotāju reāla apņemšanās un ja netiek piešķirti pienācīgi finanšu resursi. Kopumā, man šķiet, jo īpaši ņemot vērā paplašināšanos, budžeta prioritātes, ko Komisija ierosinājusi gan 2005. gadam, gan laika posmam pēc 2006. gada, ir orientētas pareizajā virzienā. Tās paredz:
• atbalstu jauno dalībvalstu zivsaimniecības nozares strukturāliem pielāgojumiem, lai tās varētu pakāpeniski panākt konkurētspēju un pilnīgi un ātri ieviest Kopienas acquis. Šajā sakarā arī es vēlētos, lai nākotnē vispirms tiktu ņemtas vērā reformas sociāli ekonomiskās sekas, jo īpaši sugu atjaunošanas plānu ieviešanas sekas. Zivsaimniecības Vadības finanšu instrumenta pārskatīšana laika posmam no 2007. līdz 2013. gadam varētu būt tam laba iespēja, ļaujot paplašināt sociāli ekonomiskos pasākumus un labāk ņemt vērā dažādošanas vajadzības;
• pastiprinātu atbalstu KZP pamatuzdevumu – resursu saglabāšanai un zinātniskās informācijas uzlabošanai, dialoga stiprināšanai starp visiem dalībniekiem šajā nozarē un taisnīgas un efektīvas kontroles sistēmas ieviešanai. Īpaši svarīgi tas ir jaunajām dalībvalstīm pie jūras, kurām steidzami jāsasniedz vēlamais līmenis;
• vairākās jaunajās dalībvalstīs ir nozīmīga akvakultūras nozare un pārstrādes rūpniecība, kam būs vajadzīgs atbalsts, jo īpaši lai panāktu atbilstību sanitāro un vides normu līmenim;
• visbeidzot, man šķiet svarīgi, lai 25 dalībvalstu Eiropai būtu tās vēlmēm atbilstoši līdzekļi starptautiskajā līmenī – gan reģionālās zivsaimniecības organizācijās, lielos starptautiskos diskusiju forumos par noturīgas attīstības jautājumiem, gan kā jaunattīstības valstu privileģētam partnerim to resursu noturīgā izmantošanā saskaņā ar zvejas nolīgumiem.