Muzicēja Māris Villerušs un Andris Vecumnieks, dziedāja Māra Skride kopā ar saviem “Arāja” vīriem un visu zāli, pieminot izcilā aktiera strēlnieka gaitas un godinot viņa māmuļu, kas dēlam jau agrīnajā bērnībā radījusi apjausmu, ka darbs jādara ne vien ļoti labi, bet arī daiļi, un mums visiem atstājusi mantojumā dziesmu “Nāks rudentiņis”. Gaviļnieks svētku viesus uzlūkoja no Pāvila Šēnhofa gleznas un bija klātesošs atmiņu ainās, kopīgos smieklos un asarās.

“Jūtieties brīvi, priecājietis!” – savās goda dienās allaž aicināja Ēvalds Valters. Tālab Venta Vecumniece arī šī sarīkojuma viesus mudināja uz atraisītām sarunām, kādas tās varētu būt ciemos pie jubilāra.
Visi atceras Ēvalda Valtera runu Tautas frontes dibināšanas kongresā, kad gluži kā tam brīdim sacerēta šķita viņa skandētā daina: “Man pieder tēvuzeme/ ar visiem līdumiem./ Man pašam kungam būt,/ man pašam arājam.” Atmiņā tika saukta viņa sacerētā “Rusiāde”, kas ar pseidonīmu Ints Baltarājs jau krietni pirms Atmodas un pat pirms Atkušņa (1955. gadā) slepeni tika izsūtīta uz Zviedriju un tur publicēta grāmatā. Un vēl pirms Mavrika Vulfsona viņš 1984.gadā atļāvās Lafontēna fabulu vakarā izteiksmīgi izrāt Zebieksti, kura “kā tāds okupants” ieņēmusi Trusīša alu.
Jānis Streičs, kuru Ēvalds Valters mēdza saukt par savu labāko režisoru, atcerējās viņa daudzās dzīves gudrības: “Kad filmējām “Mans draugs nenopietns cilvēks”, izrādījās, ka visas fotogrāfijas no streļķu laikiem bargajā 1937.gadā tikušas iznīcinātas, bet viņš sacīja – labi vien ir, cilvēkam tik daudz nemaz nevajag, kā liekas. Labi var iztikt ar pašu nepieciešamāko. Viņš lieliski mācīja neļauties slimībām. Mēdza teikt – slims es biju vakar, šodien es ārstējos. Un – tā nav slimnīca, tā ir dziedinātava.”
To, kā viņam izdevās ik lomā katrreiz būt citādam, tomēr vienmēr paliekot Ēvaldam Valteram, režisors skaidroja tā: “Parasti aktieris cenšas ieiet tēlā, bet viņš prata to tēlu dabūt sevī. Tāpēc tas iznāca tik spilgti un reizē dabiski.”
Gunārs Placēns un citi kolēģi atcerējās, kā viņiem 90 gadu jubilejas izrādē nācies atgādināt: “Ko tu lēkā pa to skatuvi, tev taču jāspēlē vecs cilvēks!”
“Esiet vīri!” – tā bija Jukuma Vācieša ceļavārdi latviešu strēlniekiem, kam Ēvalds Valters palika uzticīgs visu mūžu.

Lappusi sagatavoja
Aina Rozeniece, “LV”