Ar mākslu, kas uzrunā

Valmierietis Andris Vārpa Rīgas galerijā “Daugava” sarīkojis tēlniecības darbu un zīmējumu izstādi “Maizes dalīšana”.
Dzimis Rīgā, Andris Vārpa tūliņ pēc studijām 1980. gadā apmeties uz dzīvi Valmierā. Te viņš Lietišķās mākslas vidusskolā māca veidošanu un pats aizrautīgi strādā savā darbnīcā, kas atrodas bijušās mācītājmuižas stallī. Pilsētā ļoti aktīvi darbojas galerija “Laipa”, ir sava mākslas dzīve, tomēr vienota mākslinieku kopa nav izveidojusies. Andris Vārpa to gan neuzskata par trūkumu: “Mana mākslas vide ir darbnīca un galerijas, kur rīkot izstādes.” Viņš labprāt sadarbojas ar mākslas zinātnieces Andas Treijas vadīto galeriju “Daugava”, kas mājo speciāli pielāgotā senlaicīgā namā Alksnāja ielā.
Anda Treija atceras Andra Vārpas pirmo izstādi: “Viņš pārsteidza uzreiz, piemēram, vienā skulptūrā savienojot it kā pavisam nesaderīgus materiālus – pulētu bronzu un marmoru. Varētu būt par daudz spožuma, bet izskatījās fantastiski. Arī zīmējumi labi saderēja ar tēlniecību. Tāpat kā šajā izstādē. Mākslinieks pats diktē noteikumus. Viņš ģenerē idejas, viņam ir sekotāji, viņš rosina citus. Arī Gļebs Panteļejevs izteicies, ka būtu citādāks, ja nebūtu sastapis Andri Vārpu.”
Savos darbos Andris Vārpa spēj atklāt gan granīta un bronzas, gan marmora un koka spēku un savdabību. Materiāli dažādi, vienīgi plastmasu mākslinieks neizmanto. Stili arī dažādi – no tīri reālistiska līdz vismodernākajai izteiksmei. Jautāts par vienojošo šajā daudzveidībā, mākslinieks atbild: “Tā ir daba ar visu, kas tajā ir, arī cilvēks ir dabas daļa. Dzīvās dabas norises mani aizrauj kopš bērnu dienām. Nu jau vairs nav speciāli dabā jāiet, tā jau ir manī.” Šajā izstādē izmantots koks, ilgi ūdenī nogulējis ozols, kas kļuvis jau gandrīz par melnozolu. Darbiem ir abstraktas formas, bet ierosme gūta dabā. Tā ir dabas motīvu radoša pārveide.
Anda Treija uzskata, ka līdzās dziļajai dabas izjūtai jāatzīst tēlniecības mantojuma labā pārzināšana: “Andris Vārpa pamatojas uz latviešu tēlniecības tradīcijām, ar cieņu vienmēr min Teodoru Zaļkalnu, Kārli Zāli, Kārli Zemdegu un Emīlu Melderi. Viņš ir pamatīgi studējis arī Mikelandželo un citus lielmeistarus, iedziļinājies modernās mākslas pamatos, tā saukto primitīvo tautu, piemēram, Āfrikas nēģeru, totēmiskajā mākslā.
Bet, liekas, visvairāk viņš runā pats ar sevi. To var atļauties tikai lieli meistari.”
Rīdzinieki iemīļojuši Andra Vārpas veidotās Kārļa Padega un Voldemāra Irbes skulptūras, ko bieži rotā ar ziediem. Autors par šiem darbiem nemēdz vairs runāt, viņam svarīgas ir jaunās ieceres, viņš domā par nākamajām izstādēm Rīgā un citur. Monumentāliem darbiem pasūtījumu nav. Andris Vārpa iesniedzis metu arī Kārļa Ulmaņa pieminekļu konkursam, taču pēkšņā ņirgāšanās par šo tēmu laupījusi jebkuru vēlmi darbu turpināt.
Par iecerēm mākslinieks nerunā jau tāpēc vien, ka tad tās bieži nepiepildās. Bet ir tēma, ko viņš bieži cilā – kā tas nākas, ka tik maz ir pieminekļu vai skulpturālu tēlu, kas būtu veltīti slavenām Latvijas sievietēm? Anda Treija atgādina, ka Andris Vārpa kādreiz veidojis marmorā brīnišķīgus, ļoti plastiskus sieviešu tēlus, un domā, ka viņš varētu izveidot arī kādu pieminekli. Varbūt varam gaidīt veiksmīgus sievietes tēmas risinājumus nākamajās Andra Vārpas izstādēs.

Foto: Andris Kļaviņš