21.gadsimta sākumu pasaules iedzīvotāji sagaidīja ar cerībām un ilūzijām, ka civilizācijas jaunais gadsimts nesīs pārticību un mieru virs zemes. Diemžēl lielai daļai pasaules iedzīvotāju ir jāaizmirst ilūzijas par gaišo nākotni un jārēķinās ar faktisko situāciju. Gandrīz katram piektajam jārēķinās ar reāliem kara draudiem. Turpat katram trešajam pasaules iedzīvotājam nav iespējams normāli paēst, bet katram piektajam vai ceturtajam jādzīvo badā. Kaut arī iekšzemes kopprodukts (IKP) kopumā pasaulē pieaug, tā pieaugums tomēr nav liels – tikai 1 – 4% gadā. Turklāt liela IKP daļa tiek patērēta nelietderīgiem izdevumiem: cīņai pret noziedzību, narkomāniju, armijas potenciāla vairošanai un izmantošanai.
Diemžēl ne īpaši veiksmīgi ar jaunradītās vērtības ražošanu un izmantošanu sokas arī Latvijai. Vairāk nekā divas trešdaļas IKP tiek it kā radīts neražojošā sfērā – bankās, tirdzniecībā un citos pakalpojumos, bet IKP patēriņā liels īpatsvars ir pārvaldes nodrošināšanai. Salīdzinot IKP pieaugumu Latvijā ar pasaules attīstītām valstīm, varam konstatēt, ka reālais IKP pieaugums salīdzinājumā ar ASV, Kanādu un pat Krieviju un Baltkrieviju nav īpaši liels. Reālais IKP pieaugums Latvijā uz iedzīvotāju pēdējos gados vēl vairāk atpaliek no ASV. Arī IKP ieguve uz vienu cilvēku 21.gadsimta pirmajos gados Latvijā jūtami atpaliek no situācijas 1990.gadā.
Vēl viena būtiska Latvijas problēma ir vidusšķiras trūkums. Mums ir vairāki simti iedzīvotāju, kuriem piederošie īpašumi, tīrās naudas uzkrājumi un naudas vērtība lēšama vairākos miljonos latu. Tajā pašā laikā ir turpat miljons iedzīvotāju, kuru ienākums nav lielāks par krīzes iztikas minimumu. Vairums turīgo iedzīvotāju ir saistīti ar bankām. Savukārt nabadzīgākā daļa dzīvo laukos vai arī pilsētu vecajās mājās.
Tiesa, uz situāciju Latvijā var paraudzīties arī no cita aspekta. Latvijas iedzīvotāju dzīves līmenis ir augstāks nekā divām trešdaļām pasaules iedzīvotāju, tātad neesam pašā pēdējā vietā. Tomēr var raudzīties arī citādi. Pagājušā gadsimta 30. gados Latvija dzīves līmeņa ziņā bija ap 10.vietu pasaulē, 80.gados – ap 30. Savukārt tagad ierindojamies vien aptuveni 60.vietā.

Lielās nevienlīdzības

Salīdzinot IKP ieguves apjomu starp pasaules reģioniem un valstīm, varam konstatēt būtiskas atšķirības gan pēc absolūtā apjoma valstīs, gan arī rēķinot uz vienu iedzīvotāju. Aptuveni 20% visas pasaules kopējā IKP iegūst ASV, tikpat daudz arī ES. Tajā pašā laikā šajās valstīs dzīvo mazāk nekā 10% pasaules iedzīvotāju. Savukārt Ķīna, kurā dzīvo gandrīz katrs piektais pasaules iedzīvotājs, iegūst tikai ap 1/20 daļu no pasaulē iegūtā IKP. Atsevišķās valstīs IKP uz iedzīvotāju nepārsniedz 500 ASV dolāru, taču atsevišķās valstis būtiski atšķiras. Piemēram, Luksemburgā IKP uz iedzīvotāju ir 43 tūkstoši ASV dolāru, ASV – 32 tūkstoši dolāru un ES – 24 tūkstoši ASV dolāru. Diemžēl Latvijā IKP ir tikai mazliet vairāk nekā 4 tūkstoši ASV dolāru uz vienu iedzīvotāju.

Mūsu valsts noteikusi sev mērķi iekļauties ES sistēmā un sasniegt tās līmeni. Bijušais premjerministrs Einars Repše izteicās, ka Latvija ES līmeņa IKP sasniegs tuvākajos desmit gados. Šādu utopisku prognozi politiķi smēlās no ekonomista Ulda Oša publikācijām. Tiesa, tas notika pirms referenduma par iestāšanos ES, kad ES tika slavināta. Pēc U.Oša prognozes, Latvijas IKP jāpieaug ilgstoši vismaz 8% gadā, t.i., jānotiek superfenomenam, kāds pasaulē vēl nav sasniegts. Bet laikam pirms referenduma vajadzēja solīt. Diemžēl pēc referenduma E.Repšes valdības pārstāvji pieticīgi paziņoja, ka ES līmeni sasniegs tikai aptuveni 25 gadus ilgā periodā, precīzi nenorādot, kāds ir vai būs IKP līmenis pašā Savienībā.

Esam nabadzīgākie

Latvijā ir vismazākais IKP apjoms ES kandidātvalstu vidū. Vai tam ir objektīvi vai subjektīvi iemesli? Jā, ir arī objektīvi iemesli, bet diemžēl vēl vairāk subjektīvu. Kāpēc? Tāpēc, ka politiķu varas dalīšanas rezultātā Latvijā ir viszemākais IKP uz iedzīvotāju, salīdzinot ar kaimiņvalstīm (Latvijā - 3810, Lietuvā – 4229, Igaunijā – 5082 eiro gadā), viszemākā minimālā alga (Latvijā – 118, Lietuvā – 130, Igaunijā – 159 eiro mēnesī), viszemākā bruto alga (Latvijā – 302, Lietuvā – 340, Igaunijā – 411 eiro mēnesī). Tāpat mums ir viena no zemākajām pensijām, zems rūpniecības pieaugums, toties – viens no lielākiem kredītu procentiem un citiem tautsaimniecību bremzējošiem faktoriem.

“Dārgā” nauda

Viens no attīstību sekmējošiem faktoriem ir valsts bankas naudas cena. Latvijā tā bija 4%, tad pazeminājās līdz 3%, bet 2004.gadā atkal pacelta līdz 3,5%. Interesanti, ka ASV to pazemina pat līdz 1%, ES – 2%, bet Japāna reizēm pat vēl zemāk.

Tāpat interesants ir fakts, ka daudzās valstīs attīstības sekmēšanai palielina budžeta deficītu, piemēram, bagātajā Vācijā pat līdz 4%, Īrijā attīstības paātrināšanai kādreiz pat vēl vairāk. Bet Latvijā 2003.gadā ieplānoto budžeta deficītu iepriekšējā valdība pat mākslīgi samazināja.

Savukārt izsniegto kredītu apjoms Latvijā augsto kredītlikmju dēļ un augstās banku obligāto rezervju normas iespaidā, rēķinot pret iekšzemes kopproduktu, ir vairākas reizes mazāks nekā ES, bet, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, pat vairāk nekā desmit reizes niecīgāks. Tai pašā laikā var secināt, ka Latvijas Bankas “dārgās” naudas un komercbanku mazo izsniegto kredītu dēļ tautsaimniecība Latvijā ir tik zemā līmenī, ka šķiet – Latvijas Banka ir bremzējusi Latvijas tautsaimniecības attīstību.

Fondus izmantosim
neefektīvi

Attīstītās valstīs IKP pieaugums svārstās no 1 līdz 3% gadā (t.i., 0,2–0,9 tūkstoši eiro gadā uz iedzīvotāju). Savukārt mazāk attīstītās valstīs pieaugums vidēji procentuāli ir lielāks. Ap 3–5% gadā (t.i., 0,05–0,25 tūkstoši eiro gadā uz iedzīvotāju). ASV 2004.gadā prognozē fenomenālu IKP pieaugumu – 4% gadā, t.i., vairāk nekā 1,2 tūkstoši eiro gadā uz iedzīvotāju. Diemžēl šāds pieaugums nav ilgstošs, jo visā pasaulē novērojama tendence – jo augstāka attīstīta valsts, jo IKP pieaugums procentuāli samazinās, kaut arī abolūtā apmērā var pat palielināties.

Šo situāciju piedzīvos arī Latvija. Šodienas zemajā attīstības līmenī pieaugums procentuāli ir liels, bet, palielinoties IKP, pieauguma temps samazinās. Tāpēc, arī pēc ārvalstu prognozēm, Latvija ES līmeni varētu sasniegt apmēram pēc pusgadsimta.
Jā, Eiropā ir bijuši arī izņēmumi. Īrija, 75% ES fondus investējot ražošanas attīstībā, īsā laikā spēja pacelties virs Savienības vidējā līmeņa. Diemžēl Latvijā ES fondus perspektīvā novirzīs neražojošā sfērā, bez reālas tālākas atdeves. Lūk, viens no Latvijas vājās atdzimšanas iemesliem – iespējamā ES fondu neefektīvā izmantošana. Piedevām jāatzīmē fakts, ka ES pieļauj finansēt dalībvalstis ne vairāk kā 4% apmērā no šīs valsts IKP. Latvijai kā ES dalībvalstij būs jāmaksā skaidrā naudā 1,27% no IKP, savukārt saņemsim ne vairāk kā 4%. Tātad faktiski Latvija var saņemt ne vairāk kā tikai 2,73% no IKP. Piedevām tā nebūs skaidra nauda, jo tehnika, izejvielas par šo naudu jāpērk ES. Netiek pieļauta izejmateriālu vai iekārtu iepirkšana ārpus ES, kur varbūt varētu iegādāties lētāk. Tātad nelielais finanšu pabalsts, kas nonāks ražošanas sfērā, Latvijas attīstības klimatu iespaidos maz.

Pieaugs cenas

ES prasību dēļ Latvijā būs jāslēdz daudzas lauksaimniecības ražotnes. Reizē celsies cenas, bet likvidētajos uzņēmumos un lauksaimniecībā nodarbinātie zaudēs pašreizējo darbu. ES un arī pašmāju lielražotāju spiediena dēļ normālās subsīdijas laukos varēs saņemt tikai lielsaimniecības, un arī tās būs mazākas nekā vecajās ES valstīs.

Viens no piemēriem, kas parāda, kā ES negatīvi ietekmē mūsu nodokļu politiku, ir paaugstinātais akcīzes nodoklis dīzeļdegvielai par 4,8 santīmiem litrā (kopā ar PVN tas palielinās cenu vismaz par 5,7 santīmiem litrā) un svinu nesaturošam benzīnam par 1,4 santīmiem litrā (jeb kopā 1,65 santīmiem litrā).
Latvijai pēc ES nostājas draud arī enerģijas nodoklis. Bez tam jāņem vērā, ka imports no ārpus ES esošām valstīm tiks aplikts ar ievedmuitas nodokli. Reizē ar to naftas produkti un citas no Krievijas vai citām valstīm ievestās preces kļūs aptuveni par 10% dārgākas.
Jau 2003.gadā inflācija bija ap 3,7%. 2004.gadā tā varētu sasniegt pat 5% un vairāk, neraugoties uz Latvijas Bankas pūlēm un naudas refinansēšanas likmes celšanu, t.i., naudas cenas celšanu un pieejamības samazināšanu. Jau februārī un martā sācies “sāls bums”. Aprīlī tieši tas pats var notikt arī ar citām precēm, jo daudzos jautājumos iedzīvotājiem nav skaidrs, kas notiks pēc 1. maija.

Iestāšanās sasteigta

Uz Latvijas iedzīvotāju labklājības palielināšanos var atsaukties arī prasības pēc produkcijas kvalitātes (Latvijā šīs prasības nereti ir ievērojami pārspīlētas), likumdošanas normu pieskaņošana ES, prasības palielināt nodokļus, iemaksas ES budžetā un vienlaikus ierobežotā valsts rīcībspēja. Latvija diemžēl nav pieprasījusi tik daudz pārejas periodus vai atbrīvošanu no normu ieviešanas kā citas kandidātvalstis. Tādēļ mūsu pāreja un pielāgošanās izmaksās dārgāk.

Dārgais (un arī birokratizētais) valsts pārvaldes aparāts kļūs vēl darbietilpīgāks, jo lauksaimniekiem būs jārēķina kvotas, jādarbojas ES pārvaldē utt. Tas neļaus Latvijā palielināt algas, pensijas, pabalstus līdz normālai robežai.
Tātad jautājums – vai 1. maijs atrisinās Latvijas iedzīvotāju nabadzības problēmas? Visā pasaulē valstis apvienojas savienībās, kooperācijās un sadarbojas, kā Dienvidamerika, Āfrika un arī NVS valstis. Nu arī mums jāiestājas Savienībā. Tikai jautājums – kā esam tam sagatavojušies, un cik saskaņotie noteikumi Latvijai labvēlīgi vai nelabvēlīgi. Šodienas situācija liecina, ka Latvijā iestāšanās ES ir sasteigta un ne visos jautājumos panākta līdztiesīga situācija ar ES vecajām valstīm. Piemēram, Vācija pieļauj lielu budžeta deficītu, Latvija to nedrīkst atļauties, vecās valstis saņem lielas subsīdijas, bet Latvijas zemnieki – mazas un novēloti utt.
Diemžēl vilciens ir aizgājis un jāglābj, kas vēl glābjams. ES jau arī nav vienmēr nepielūdzama, vēl var panākt dažus atvieglojumus un termiņu pagarinājumus. Tomēr, galvenais, Latvijas valdībai jārīkojas Latvijas iedzīvotāju interesēs un nekavējoties jāievieš progresīvā nodokļu sistēma, jāpalielina reālā minimālā alga līdz iztikas minimumam, jāatbrīvo no nodokļiem ienākumi vismaz līdz krīzes iztikas minimumam, kā tas ir ES valstīs, kā arī jāpalielina finansējums medicīnai, izglītībai, sociālajai nodrošināšanai. Nauda jātaupa uz lielā birokrātiskā pārvaldes aparāta rēķina, jāievieš normāla nodokļu politika, samazinot ēnu ekonomiku un veicinot tautsaimniecības ražošanas sfēras attīstību, lai Latvijas iedzīvotāju dzīves līmenis nepasliktinātos un pēc 20–30 gadiem reāli tuvotos attīstīto valstu līmenim pēc visiem dzīves standartiem (ilgs mūžs, veselība un pārticība visas dzīves ciklā).

Mag. Ilze Sproģe,

Dr. oec. Andris Sproģis

Sociālekonomisko rādītāju salīdzinājums
Baltijas valstīs