Notiek profesionālās izglītības degradācija

– Ar profesionālās izglītības jautājumiem nodarbojas daudzas institūcijas. Kāpēc tomēr situācija šajā jomā ir neapmierinoša – profesionālās izglītības prestižs zems, darba devēji sūdzas par kvalitāti?
– Ja ar kaut ko nodarbojas daudzi, tad par rezultātu galu galā neatbild neviens. Kopš 80. gadu beigās likvidēja Profesionāli tehniskās izglītības valsts komiteju un profesionālās skolas nonāca dažādu ministriju pakļautībā, vienotas sistēmas nav. Piespiedu kārtā adoptētajām skolām viegli neklājas. Jau daudzus gadus profesionālā izglītība cieš no finanšu bada. Pagājušajā gadā, kad visām ministrijām bija jāsamazina savi izdevumi, Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) to izdarīja pārsvarā uz profesionālo skolu rēķina, tāpat rīkojās arī Zemkopības ministrija. Nākamajā mācību gadā (sākot ar 1. septembri) ir paredzēts samazināt uzņemamo audzēkņu skaitu, tajā skaitā specialitātēs, uz kurām ir konkursi. Manuprāt, notiek pilnīgi neloģiskas lietas, kas vērstas uz profesionālās izglītības degradāciju.
– Kā jūs to skaidrojat?
– Tā nu ir sanācis, ka profesionālā izglītība ir visneaizsargātākā, tāpēc tai visvieglāk noņemt naudu. Piemēram, augstākā izglītība kā sistēma ir daudz vienotāka, ir Augstākās izglītības padome. Galu galā augstskolu vadība ir vēlēta un administratīvi grūtāk ietekmējama. Bet profesionālo skolu direktoriem, maniem bijušajiem kolēģiem, ir sarežģīti vērsties ar prasībām pie sava tiešā darba devēja – IZM. Profesionālā izglītība šobrīd ir uz izdzīvošanas robežas, ko arī apliecina skaitļi. Rīgā ir aptuveni tikpat skolu, cik profesionālās izglītības iestāžu visā Latvijā. Pilsēta pēdējos piecos gados savās skolās investējusi 35 miljonus latu. Profesionālās izglītības iestādēs abas atbildīgās ministrijas – Izglītības un zinātnes un Zemkopības ministrija – šajos gados ir ieguldījušas 5 miljonus latu, tātad septiņas reizes mazāk. Divām trešdaļām skolu pašlaik ir komunālo maksājumu parādi. Ja no skolu budžeta atrēķina iestādes uzturēšanas izdevumus, mācību procesa nodrošināšanai vienam audzēknim paliek pāri daži desmiti santīmu mēnesī, citās skolās nepaliek pāri nekas…
– Kādas sekas tas var radīt mūsu tautsaimniecībai?
– Jau rada. Nesen, piemēram, bija tikšanās ar Metālapstrādes un mašīnbūves asociācijas pārstāvjiem, kuri ar satraukumu teica, ka rūpnīcām draud dīkstāve, jo trūkst strādājošo. Profesionālās izglītības saikne ar darba tirgu ir vāja, sektorpolitika ir tikai uz papīra. Latvijai tūlīt būs pieejami Eiropas Sociālā fonda līdzekļi, kas paredzēti arī profesionālās izglītības attīstībai. Taču valstij nav plāna, kā šo naudu visefektīvāk apgūt. Ir izstrādāts Attīstības plāna jeb Vienotā programmdokumenta papildinājums, kurā noteiktas vadlīnijas ES struktūrfondu apguvē. Taču nav redzējuma, kā savietot valsts politiku profesionālajā izglītībā ar ES struktūrfondu sniegtajām iespējām. Jo ES fondi nevar aizvietot valsts politiku – tas ir tikai viens no instrumentiem. Ir risks, ka šī nauda – trijos gados 116 miljoni latu – tiks godprātīgi izmantota, bet nenesīs maksimāli iespējamo labumu.

Nekad visi nebūs
ar augstāko izglītību

– Kādi, jūsuprāt, ir galvenie profesionālās izglītības uzdevumi?
– Pirmkārt, ja runājam par IZM uzdevumiem, ir jānodrošina vienota sistēmas vadība un jārealizē vienota valsts politika (kā tas, starp citu, ir paredzēts gan IZM, gan attiecīgā departamenta nolikumā).
Otrkārt, jānodrošina profesionālās izglītības sasaiste ar darba tirgu. Ir jāveic nozaru izpēte. Tad būs iespējams noteikt nepieciešamo kvalifikāciju struktūru un prognozēt pieprasījumu. Atbilstoši tam ir jāizstrādā profesiju standarti, pēc kuriem vadoties jāveido mācību programmas. Ir jāsakārto tālākizglītības sistēma, jo šobrīd 95% līdzekļu aiziet bezdarbnieku pārkvalifikācijai, nevis jau strādājošo darbinieku profesionalitātes celšanai.
– Profesionālajai izglītībai sabiedrībā ir zems prestižs. Visi, kas kaut ko dzīvē grib sasniegt, orientējas uz augstāko izglītību.
– Nekad sabiedrībā nebūs tikai augstāko izglītību ieguvušie. Profesionālā izglītība ir neatņemama izglītības sistēmas sastāvdaļa, un tās kvalitātei jābūt līdzvērtīgai vispārējai izglītībai. Tas, starp citu, ir arī Kopenhāgenas deklarācijas noteikts mērķis, ko saistībā ar Briges konferencē formulētajiem 13 galvenajiem uzdevumiem profesionālajā izglītībā tagad sauc par Kopenhāgenas–Briges procesu (līdzīgi kā Boloņas process attiecībā uz augstāko izglītību).
Žēl un, manuprāt, principiāli nepareizi ir tas, ka apstājusies koledžu attīstība. Ja darba devējiem jautā, kādu speciālistu trūkst visvairāk, atbilde ir – vidējā posma speciālistu, kas atbilst ceturtajam profesionālās kvalifikācijas līmenim un ir koledžu darbības lauciņš. Šobrīd tās neattīstās, jo ir divu kungu pakļautībā. Par koledžām it kā ir atbildīgs Augstākās izglītības departaments, taču finansējumu tās saņem no profesionālās izglītības budžeta. Augstskolas nav ieinteresētas koledžu attīstībā, jo tās zināmā mērā ir konkurentes.
– Latvijā pēc pamatskolas vairāk skolēnu aiziet mācīties uz vidusskolu, nevis arodskolām. Eiropā šī proporcija ir citāda. Kā jūs to skaidrojat?
– Proporcijai vajadzētu būt aptuveni 50:50%. Taču stereotipi ir ļoti dzīvīgi. Padomju laika “profeni” daudzi arī šobrīd asociē ar mūsdienu profesionālās izglītības iestādēm. Lai gan patiesībā ir skolas, kurās konkurss ir līdz pat pieciem cilvēkiem uz vietu (tie gan ir pozitīvi izņēmumi, nevis kopēja tendence).
– Kā, jūsuprāt, profesionālu izglītību varētu padarīt tikpat pievilcīgu kā vispārējo izglītību?
– Bez līdzvērtīga finansējuma un vienādas attieksmes nebūs līdzvērtīgu iespēju.
– Ko jūs, būdams Izglītības un zinātnes ministrs trijās dažādās valdībās, savulaik šajā sakarā esat izdarījis?
– Pirmkārt un galvenokārt nācās rūpēties, lai profesionālo izglītību vienmēr un visur ņemtu vērā kā neatņemamu un līdzvērtīgu izglītības sistēmas sastāvdaļu. Traģikomiski, bet fakts paliek fakts – par profesionālajām skolām regulāri aizmirsa. Tas attiecās gan uz skolu informatizācijas programmu (LIIS), gan Pasaules bankas finansējumu skolu renovācijai, gan vienkārši sadalot kādas izdevniecības grāmatu dāvinājumu.
Otrkārt, tika izstrādāta visa likumdošana. Par neveiksmi jāatzīst mēģinājums apvienot Zemkopības un Izglītības ministrijas profesionālās skolas zem viena jumta.

Nav profesionālo izglītības iestāžu attīstības plāna

Eiropas nauda jāsavieno ar valsts politiku

– Kas profesionālajā izglītībā administrēs Eiropas struktūrfondu līdzekļus?
– Vistiešāk profesionālajām skolām būs iespējams pretendēt uz Eiropas Sociālā fonda līdzekļiem, un tos pārzinās gan Izglītības un zinātnes ministrijas, gan Labklājības ministrijas attiecīgās aģentūras. Viens no nepamatotiem stereotipiem ir tas, ka profesionālās skolas varēs pretendēt vienīgi uz tiem līdzekļiem, kurus apsaimniekos Izglītības un zinātnes ministrija. Tas ir principiāli nepareizi. Izglītības komponenti faktiski ir rodami visos ES fondos un visos ESF paredzētajos pasākumos – gan saistībā ar nodarbinātības veicināšanu, gan tālākizglītību un bezdarbnieku pārkvalifikāciju, gan sociālās atstumtības mazināšanu.
Jāatceras, ka ESF tiešā veidā nav paredzēts profesionālās izglītības sistēmas atbalstam un attīstībai (tas ir valsts uzdevums), bet gan instruments cilvēkresursu attīstībai un nodarbinātības veicināšanai. Tātad profesionālajai izglītībai būs jāmāca nevis tas, ko pašlaik māk mācīt, bet gan tas, kas konkrēti nepieciešams darba tirgum.