Vai sastrēgumstunda Tieslietu ministrijā?

– Kādi ir jūsu pirmie secinājumi un atziņas, sākot darbu kā tieslietu ministrei?
– Droši vien pagaidām es pat vēl neesmu apzinājusi pilnīgi visu risināmo problēmu loku, jo tas patiesi ir ļoti plašs. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pašlaik esam koncentrējušies uz tiem nepaveiktajiem darbiem, kas palikuši mantojumā no iepriekšējās valdības. Līdz ar to visu ministru, tajā skaitā arī tieslietu, darba ritms ir ārkārtīgi intensīvs, jo, kā zināms, tieši Tieslietu ministrija sniedz atzinumus par tiem normatīvajiem dokumentiem, kas tiek izskatīti Ministru kabinetā, bet pašlaik mēs jo īpaši esam iesaistīti ES tiesību pārņemšanas jautājumu koordinācijā. Piedevām, tā kā Tieslietu ministrija ir ļoti prasīga attiecībā uz šo dokumentu kvalitāti, tad nereti, kaut arī dokumenti jāpieņem steidzīgi, speciālisti saskaņošanu turpina arī vēl pēc politiskā lēmuma pieņemšanas.
– Vai tas nozīmē, ka, koncentrējoties problēmām, kas saistītas ar ES, citu jautājumu risināšana pagaidām tiek atlikta vai novirzīta otrajā plānā?
– Nē, tā gan nevar teikt. Nekādā gadījumā! Ir pietiekami daudz arī citu svarīgu lietu, ka tās atlikt nemaz nav iespējams. Piemēram, jautājumi, kas saistīti ar valsts tiesību politikas attīstību principā…, bet tajā pašā laikā ES tiesību pārņemšana, bez šaubām, ir vissvarīgākā aktualitāte, jo laiks negaida. Pirmais maijs jau tepat pie durvīm. Tas tad arī diktē ritmu un nosaka papildu slodzi. Lai gan galvenā prioritāte nenoliedzami ir valdības deklarācijas izpilde. Arī Tieslietu ministrijai. Konkrēti – tie jautājumi, kas minēti sadaļā “Tieslietas”. Un tur, kā zināms, fiksētas ļoti daudzas un ļoti svarīgas lietas.
– Tomēr reāli pašlaik pirmajā vietā izvirzās problēmas, kas saistītas ar gaidāmo iestāšanos ES. Kāpēc to risināšana tā iekavējusies?
– Acīmredzot par iemeslu tam ir nepietiekamā tiesību pārņemšanas, plānošanas un koordinācijas darba nesakārtotība. Kā zināms, tika likvidēts Eiropas integrācijas birojs, kas pirms tam bija galvenais koordinators, bet tā vietā neradīja jaunu sistēmu. Līdz ar to izveidojās gandrīz pusgadu ilgs pārrāvums. Pašlaik koordinācija ir sadalīta gan starp pavisam nesen darbu uzsākušo Eiropas lietu biroju, kas atrodas Valsts kancelejā, gan starp Tieslietu ministriju, kurā ir īpašs departaments. Bet, kamēr minētās struktūras sāka darbu, radās pašreizējais sastrēgums. Tiesa, zināma atbildība te jāuzņemas arī attiecīgo nozaru ministrijām, kurām darāmie darbi bija zināmi, tomēr tie netika paveikti iecerētājā laikā.
– Kura joma vai nozare pašlaik ir visvairāk apdraudēta?
– Tās ir regulācijas, kas saistītas ar eksportu, iekšējo tirgu un Zemkopības ministrijas sagatavotajiem dokumentiem. Tieši šajā nozarē ir vislielākās problēmas, tajā skaitā arī dokumentu sagatavošanas kvalitātes problēmas.
– Kāpēc?
– Tāpēc, ka Zemkopības mi-nistrija vēlas izmantot citādu metodiku, atsaucoties tieši uz direktīvām. Bet te uzreiz rodas nākamā problēma – ikvienam dokumentam, kas ir saistošs valsts pilsonim un viņam jāievēro, noteikti jābūt pieejamam valsts valodā. Tātad jābūt oficiālam tulkojumam. Diemžēl, lai visus nepieciešamos dokumentus pārtulkotu, slodze ir ļoti liela, bet tulkošanas temps nav apmierinošs. Acīmredzot radušos situāciju organizācijām, kas iesaistītas tulkošanā, vajadzētu nopietni pārdomāt, vienlaikus izvirzot arī ES struktūrām pamatotas prasības, lai visi dokumenti, kas attiecas uz Latvijas pilsoņiem, tiktu saņemti laikus, tiktu pārtulkoti latviešu valodā un visiem arī pieejami. Jo ikviena juridiska norma pilnvērtīgi var darboties tikai tad, ja visi, uz kuriem tā attiecas, var ar to iepazīties.
– Vai reāli mēneša laikā var atgūt iekavēto?
– Valdība pašlaik dara visu iespējamo, tāpēc ir pamats cerēt, ka viss beigsies labi. Es esmu gatava strādāt tik, cik tas nepieciešams. Arī ministrijas darbinieki strādā tik, cik tas nepieciešams. Un valdības sēdes tagad notiek divreiz nedēļā. Bet par mūsu darbu visuzskatāmāk liecina to dokumentu skaits, ko pieņem valdības sēdēs, un to projektu skaits, ko nosūtām uz Saeimu. Jāsaka, ļoti labi, ka arī deputāti beidzot sapratuši – jā-strādā tik, cik to pieprasa pašreizējā situācija, jo tāds dokumentu apjoms, kāds tas ir pašlaik, nav izskatāms, strādājot kaut kādā atslābinātā režīmā. Galu galā mēs ne tuvu neesam tā bagātākā Eiropas valsts ar augstāko labklājības līmeni un kā tāda arī ieiesim ES. Tāpēc ikvienam ir skaidrs – jebkuras sankcijas pret mūsu valsti būtu tai milzīgs kaitējums. Bet, atgriežoties vēlreiz pie zemkopības, iekšējā tirgus un eksporta, jāņem vērā, ka šajā nozarē nav vairāku nacionālo tiesību aktu, kas pašlaik top. Un steiga, protams, nekādi nenāk par labu kvalitātei. Tāpēc Tieslietu ministrijas speciālistiem pašlaik ir ne tikai ļoti daudz darba, bet arī milzīga atbildība, lai saglabātu šos kvalitātes standartus. Te arī ir tā lielākā problēma – milzīgs darba apjoms un nepieciešamība pēc augsti kvalitatīva darba rezultāta. Diemžēl godīgi jāatzīst, ka to ne vienmēr izdodas nodrošināt un atsevišķu dokumentu kvalitāte nav pietiekama. To konstatē arī Ministru kabinets katrā savā sēdē.
– Kāds ir šo nepilnīgo dokumentu tālākais liktenis?
– Jautājumu izskatīšana tiek atlikta, bet ikvienam skaidrs, ka atlikšana nevar būt uz ilgu laiku. Tiek panākts protokola ieraksts par nepieciešamajiem precizējumiem. Tomēr es vēlreiz gribu uzsvērt, ka šis darbs ir komplicēts un grūts. Bez šaubām, tagad apgalvot, ka nebūs nevienas nepilnības, ka vēlāk iztiksim bez labojumiem… Tas izklausītos vienkārši nenopietni. Bet fakts ir tāds, ka strādāts tiek ar milzīgu atbildību, un es varu vien uzslavēt tos ministrijas speciālistus, kas dara šo darbu.
– Cik dokumentu vidēji tiek nosūtīts uz valdības sēdēm, un cik normatīvo aktu vēl jāpieņem līdz 1. maijam?
– Piemēram, šodien vien esmu parakstījusi čet-rus projektus. (Intervija notika 26. martā.) Savukārt atzinumu katrā sēdē vien ir vairāki desmiti. Līdz ar to diezgan dinamiski, burtiski ar katru nedēļu, pēc katras sēdes mainās to dokumentu skaits, kas jau pieņemti un kas vēl jāpieņem. Pašlaik vēl jāpieņem apmēram 190 Ministru kabineta noteikumi. Ap četrdesmit likumprojektu jau atrodas Saeimā, bet Ministru kabinetā vēl iesniedzami un izskatāmi gandrīz trīsdesmit. Lai gan, visticamāk, brīdī, kad jūsu laikraksts nonāks pie lasītājiem, šie skaitļi jau būs mainījušies.
– Normatīvo aktu sagatavošana ir tikai viens no aspektiem. Nākotnē ar šiem dokumentiem vajadzēs strādāt, tos vajadzēs apgūt, un tas jau ir jautājums par juristu, valsts pārvaldes darbinieku kvalifikāciju. Kā jūs to vērtējat?
– Jā, tas ir ļoti nopietns jautājums. Jautājums par ES tiesību apguvi. Te jāsaka – no vienas puses, tiesnešu izglītošana ir uzsākta laikus, un tas darbs notiek. No otras, simtprocentīgi visi vēl nav apmācīti, nav pietiekami sagatavoti, un arī pats mācību kurss ir diezgan īss, tāpēc daudz kas atkarīgs no katras amatpersonas prasmes un spējām strādāt patstāvīgi. Runājot par ierēdņiem, kas nodarbojas un nākotnē nodarbosies ar Eiropas tiesībām, var teikt, ka viņu izglītošanai veltīta liela uzmanība. Šie speciālisti tikuši īpaši gatavoti. Un ne tikai viņi. Arī daļa Saeimas deputātu diezgan cītīgi gatavojušies jaunajai situācijai. Tātad skaidrs, ka izglītības, kvalifikācijas jautājumi tiek risināti visās jomās, bet tieši tāpat arī skaidrs, ka tas ir tikai sākums, tāpēc darāmā vēl ļoti daudz. Jo katra jauna diena arī pēc 1. maija uzliks arvien jaunus un jaunus mūsu kompetences pārbaudījumus. Tāpēc atslābināties diezin vai būs iespējams un savas kvalifikācijas pilnveidošana būs nopietns ikviena speciālista uzdevums.
– Viens no tādiem diezgan bēdīgiem mūsu juristu un daļēji arī valsts pārvaldes ierēdņu kvalifikācijas indikatoriem ir Latvijas bezcerīgie zaudējumi starptautiskajās tiesu prāvās? Kas tiek darīts, lai šo skumjo praksi pārtrauktu?
– Vispirms gan jāuzsver, ka cēloņi tam meklējami krietni senā pagātnē. Šo lietu pirmsākumi meklējami pirms sešiem, desmit un pat vairāk gadiem. Tātad jautājums ir, cik apzināti, neapzināti vai vienkārši pieredzes trūkuma dēļ tikušas pieļautas kļūdas. Diemžēl maksa par šīm kļūdām valstij ir ārkārtīgi dārga, un maksājam mēs visi šodien. Kā izvairīties no tamlīdzīgām kļūdām nākotnē? Pirmkārt, jānodrošina kvalitatīvs un precīzs darbs līgumu slēgšanas laikā. Jāpanāk, lai tiktu izslēgta jebkura iespēja attiecīgos dokumentus dažādi interpretēt. Otrkārt, pašlaik tiek izstrādāta jauna koncepcija par Latvijas interešu aizstāvību, kad lietas nonāk starptautiskajās tiesās, un domāju, ka risinājums tiks atrasts pavisam drīz. Valsts kancelejā izveidota darba grupa, pamazām arvien skaidrāk iezīmējas arī pati koncepcija.
– Kādas prioritātes jūs izvirzāt sev kā ministrei, un kuri ir tie pamatdarbi, ko gribētos izdarīt, atrodoties šajā amatā?
– Vispirms man noteikti gribētos panākt Administratīvā procesa pilnvērtīgu ieviešanu. Manuprāt, tas pat vēl tā īsti nav novērtēts vai arī nav attiecīgi izskanējis, ka tiesas uzņēmušās kontroli pār valsts pārvaldes darbu. Vienlaikus tam ir arī ļoti liela nozīme korupcijas novēršanā. Tagad iespējams ikvienu administratīvo lēmumu ne tikai pārsūdzēt konkrētā iestādē, kā tas bija agrāk, bet arī pārsūdzēt tiesā. Pašas tiesas gan darbu sāka pirmajā februārī, bet jauno Tiesu namu varējām atklāt tikai marta vidū. Turklāt viss liecina, ka darba tur netrūks, tāpēc Administratīvo tiesu tiesnešiem nāksies strādāt ļoti intensīvi. To apstiprina kaut vai tāds viens vienīgs fakts… Ja toreiz, kad Administratīvais process vēl nebija stājies spēkā, par ierēdņu darbu tika saņemts apmēram divarpus tūkstoši sūdzību gadā, tad šobrīd nepilnos divos mēnešos jau ir vairāk par sešiem simtiem sūdzību.
Nākamā lieta, ko man gribētos paveikt, ir sagatavot nepārprotamu tiesu sistēmas attīstību, kas būtu saistīta ar jauno Tiesu iekārtas likumu. Kā zināms, valdība jau savā pirmajā darba nedēļā atsauca iepriekšējās valdības pēdējā brīdī lielā steigā pieņemto Tiesu iekārtas likumu. Tas bija pilnīgi nepieciešams kaut vai tāpēc, ka šis likums, kas paredz būtiskas izmaiņas tiesu iekārtā, prasa iepriekš arī adekvāti tam sagatavot gan sabiedrību, gan politiķus, kuriem par likumu būs jābalso, gan pašu tiesu varu, lai tā varētu uztvert pārmaiņas. Vienlaikus jānodrošina likuma realizācijai nepieciešamais finansējums, jo nav jēgas deklaratīviem paziņojumiem, ja nezinām, kā tos realizēsim. Pret atsevišķām atsauktā likuma normām iebilda arī Tiesnešu biedrība. Tātad, apzinoties, ka tiesu iekārtai jāattīstās, mums vienlaikus arī jāapzinās, ka šīm izmaiņām jābūt sabiedrībai saprotamām. Tāpēc šeit neder nekāda steiga vai pārsteidzība, toties jābūt iezīmētai pilnīgi skaidrai sistēmai, kā mēs attīstīsimies turpmāko piecu, desmit gadu laikā, nonākot līdz vienotai un eiropeiskai tiesu iekārtai, nevis daļēji kompilētai no atšķirīgām sistēmām, kāda tā, savulaik ar reformu uzsākta, ir pašlaik.

Aivars Kļavis, “LV”
aivars.klavis@vestnesis.lv