Gunāra Priedes dzimumdienā atkal smaržo sēnes

Tieši tagad
un tieši par to

Lielvārdes teātra režisore Dzidra Bļodone bija viens no tiem nedaudzajiem cilvēkiem, kam Gunārs parādīja katru jauno darbu. Izlasījusi šo lugu, viņa savai mātei teikusi: “Šausmas! Gunārs uzrakstījis tādu lugu, par kuru var izsūtīt uz Sibīriju!”
Ko tad tik briesmīgu viņš rakstīja? Lugā tēlotas kāda vadoša funkcionāra jubilejas svinības, kurās atklājas viņa augsti situētajā namā

valdošā divkosība un cietsirdība. Ir revolucionāri nopelni, ordeņi un drošības sargi, bet pietrūkst ģimenes siltuma, elementāras cieņas pret līdzcilvēkiem. It kā tieši tas, par ko tika aicināta vēstīt padomju literatūra: rādīt aktīvu, paškritisku attieksmi pret dzīvi, vērsties pret karjerismu, iekārtošanās kāri.
Tiklīdz vadošās aprindas atģidās – “luga ir par mums!”, sākās uzbrukumi. Tika pieprasīts šo lugu iznīcināt, un turpmākos piecus gadus teātru repertuāros netika uzņemta arī neviena cita Gunāra Priedes luga.
Literatūras zinātniece Ieva Zole, kas pašlaik sastāda Gunāra Priedes Kopotus rakstus, atgādināja, ka “Smaržo sēnes” tapa vistumšākajos laikos, ko iezīmēja kultūras revolūcija Ķīnā, notikumi Čehoslovākijā un visur valdošās “dubultdomas, meliem vienmēr ejot soli pa priekšu patiesībai”. Skopie ieraksti dienasgrāmatā liecina, ka autors kopš pirmās rindas skaidri apzinājies, ka ar šo lugu viņš sev sagādās lielas nepatikšanas. Taču viņš ir pārliecināts, ka jāraksta “tieši tagad un tieši par to”. 1967.gada ieraksts: “Es atkal jūtos kā cilvēks. Nerakstīt es vairs nevaru!” Kaut gan raksta viņš ar skumju atziņu: “Vienmēr starp mani un skatītāju tiek nolikta stikla siena.”

Katram jādara savs

Par to, kādu trādirīdi luga sacēla padomju varas gaiteņos, varētu sacerēt īstu likteņdrāmu absurda teātrim. Autors labi apzinās bīstamo situāciju un 1967.gada nogalē dienasgrāmatā parādās ieraksti: “Par to, ka tāda luga ir, zina tikai brālis un Harijs Gulbis”, “Nu jau visi draugi lasījuši”, “Rast tādu atbalstu draugos ir liela laime”. Apzinoties, ka lielajos teātros lugu nevarēs rādīt, dramaturgs manuskriptu nodeva Jelgavas teātra režisorēm Lūcijai Ņefedovai un Intai Aleksei. Ziņotāji tomēr nebija snauduši, un drīz vien sekoja lugas apspriešana Rakstnieku savienības dramaturģijas sekcijā un “galvas mazgāšana” dažādās instancēs, arī vienīgās partijas centrālkomitejā, Ministru padomē un čekā. Lūciju Ņefedovu padzina no teātra un pasniedzējas darba Konservatorijā. Viņa īpaši dzīvi atcerējās sēdi Kultūras ministrijas kolēģijā: “Lidijai Freimanei mirdz lielās acis, un viņa no visas sirds saka – Priede nevar būt ienaidnieks, tas nevar būt! Vera Baļuna strupi teic – neesmu lasījusi! Kaupužs nikns, kliedz, ka mani vajag padzīt no Jelgavas un nelaist vairs iekšā Konservatorijā. Beigās jau it kā nekas slikts ar mani un ar mums visiem nenotika, bet tādas dīvainas bailes tas viss uzdzina. “
Par godu rakstnieka 60 gadu jubilejai 1988.gadā iznāca viņa darbu izlase “Sēnes un siens”, kurā ietverta arī ilgi vajātā luga. Saulcerītei Viesei grāmata uzdāvināta ar ierakstu: “Pasaulē nav nemaz tik pārāk daudz cilvēku, ja tā padomā, kas saprot valodu, kurā mēs sarunājamies.” Intai Aleksei dāvinātajā savukārt ierakstīts: “... jādara savs. Kas šodien atcerētos Arhimēdu, ja viņš, Sirakūzās klaigādams, būtu risinājis Jāņu problēmu?”
Arī Gunārs Priede darīja savu. Tāpēc arī sakām viņam paldies par godīgu darbu apstākļos, kad nebija viegli godīgi darīt savu darbu.
Jaunieši, kas šai vakarā risināja lugas darbības pavedienu, vēl nebija dzimuši tai laikā, kad tā lauza ceļu pie skatītājiem. Bija daudz atklājumu, daudz vielas pārdomām.