Māksla garīguma vertikālē

Rīgas Svētā Pētera baznīcā iekārtota gleznotājas Skaidrītes Elksnītes piemiņas izstāde. Ir vajadzīga spēka pilna māksla, lai to nenomāktu lielās baznīcas velves, lai tā saskanētu ar dievnama garīgo strāvojumu. Skaidrītes Elksnītes gleznas te iederas tik ļoti, ka šķiet tieši Pēterbaznīcai radītas. Kā izstādes ievadījumā raksta mākslas zinātniece Ingrīda Burāne: “Viņa bija un mākslā joprojām ir vertikalitātes personība. Gan savu gleznu sižetos, to risinājumā, gan iekšējā uzstādījumā, principos. Garīgumā. Vertikalitāte ir Ticības zīme, Ticības apliecinājums.”

Durbes muzikanti. 1974. Audekls, eļļa Foto: Andris Kļaviņš

Māksliniece dzimusi 1929. gada 5. martā Ventspilī, un tagad viņai būtu 75. Strādājusi par zīmēšanas un gleznošanas pedagoģi Liepājas lietišķās mākslas vidusskolā un Pedagoģijas akadēmijā. Gleznojusi vai visās Kurzemes mazpilsētās. Mūžībā aizgājusi 2002. gadā.
Par Kurzemes baznīcām māksliniece savā laikā teikusi: “Tās ir fantastiski skaistas. Jo iemieso skaistu, svētu ideju. Man patīk gotika. Katedrāles, kur viss kopā, – mūzika, krāsa, vitrāžas. Un vidū esi tu – cilvēks, mazs, bet tiec it kā augšup, pret debesīm celts.”
Tēlnieks, arī no Kurzemes nākušais Imants Lukažs, izstādes atklāšanā sacīja: “Te viss ceļ augšup. Te acis nav pat jāpaceļ, tās pašas ceļas augšup lielā pateicībā Radītājam. Viņš stāvējis klāt māksliniecei, kas bija fiziski vāja, bet garā apbrīnojami stipra.”
Arī mācītājs Guntis Dišlers runāja par Skaidrītes Elksnītes gleznotajām baznīcām: “Šie dievnami nav apgaismoti no ārpuses, bet tajos saules daudzums un siltums ir ieņemts iekšā, un tad tas iekšējais mirdzums sāk starot uz āru. Šajās gleznās ir kustība, gaisma un uguns.”
Liepājas mākslinieks un pilsētas domes pārstāvis Aldis Kļaviņš teica, ka Skaidrītes Elksnītes personību un veikumu vislabāk raksturo Annas Brigaderes vārdi: “Dievs, Daba, Darbs”. Ticība viņai bija pirmajā vietā, daba elpo visās gleznās, un neatlaidīgs darbs ildzis visu mūžu.
Gleznotājs Juris Ģērmanis raksturoja Skaidrīti Elksnīti kā patiesu, patriotisku un latvisku mākslinieci, kas lēni un godīgi pildījusi savu sūtību. Mākslā viņa orientējās uz pasaules vērtībām. Viens no tuvākajiem viņai bija Pols Sezāns, kam glezniecībā krāsa bija svarīgāka par visu jebkurā situācijā. Viņai nepiemita latviešiem bieži raksturīgā pazemība, viņa apzinājās, ka ir tikpat nozīmīga kā visi pārējie.
Daudzās Skaidrītes Elksnītes gleznās dominē spēcīgās sarkanās un brūnās, Kurzemes atveidei īsti piemērotās krāsas dažādās gradācijās. Ir arī gaišāki, mierīgāki toņi, īpaši gleznās, kuras rosinājusi liriskāka mūzika. Māksliniece pati spēlēja klavieres un bieži apmeklēja koncertus. Un arī visas viņas gleznas it kā skan.
Padomju laikā Skaidrītes Elksnītes darbus bieži vien nepieņēma izstādēm gan tematikas, gan vizuālās deformācijas dēļ, kaut arī tā mākslinieciski bija pilnīgi pamatota. Žūrijās viņu īpaši aizstāvēja Edgars Iltners bieži vien pēc apspriešanas un noraidīšanas aicinādams tos vēlreiz apskatīt un novērtēt. Valsts pasūtījumu viņa saņēma tikai vienreiz. 1905. gada revolūcijas notikumiem veltītā glezna ir arī šajā ekspozīcijā, un tā atstāj ļoti spēcīgu iespaidu. Liesmo Liepājas ostas Sarkanie spīķeri, saules atspulgi un karogs virs demonstrantu galvām. Zirgu nemierīgās pozas vieš traģiska notikuma priekšnojautu.
Zirgus māksliniece gleznoja labprāt un ar iedvesmu. Un cilvēkus, protams. Izstādē ir Liepājas mākslinieku, dzejnieku, komponistu un citu kultūras cilvēku portreti, ir pašportreti. Un piecās izstādes gleznās ir iejūtīgi tēloti Kurzemei tik raksturīgie čigāni jeb romi. Tur drāžas pajūgs pa meža celiņu, tur viņi pavada vasaru Krotē, tur viņi, veci un jauni, un mazi, gleznā “Es un mani modeļi” sapulcināti ap mākslinieci. Imantam Lukažam ir iecere sarīkot vienas dienas akciju ar Skaidrītes Elksnītes gleznu izstādi un tikšanos ar čigāniem Sabilē. Varbūt arī Dzintars Čīča tur varētu uzdziedāt.
Gleznotājas mūža laikā viņas māksla nav atbilstoši novērtēta. Vienīgais apbalvojums ir Kultūrkapitāla fonda 1999. gadā piešķirtā mūža stipendija, kas mākslinieci ļoti iepriecinājusi. Izstādes sarīkošanā lieli nopelni ir mākslinieces māsīcai un mantiniecei Ainai Audzei. Liepājas darbnīca ar visām atstātajām gleznām ir viņas rūpīgajā pārziņā. Aldis Kļaviņš viņas darbību salīdzināja pat ar Vinsenta van Goga brāļa Teo veikumu.
Izstādes kopnoskaņu labi izteica Skaidrītes Elksnītes draugs dzejnieks Olafs Gūtmanis: “Cik patiesas ir krāsas, kas liecina, ka mēs vēl visi esam kopā, gan tu, kas mūžībā, gan mēs, kas šinī saulē vēl. Kāds krāsu spēks un pārliecība dveš no audekliem, kur arī mēs kā laikabiedri esam klāt, kur piesaukts viss, kas tev gan viena triepiena, gan visa mūža vērts. Cik patiesas ir krāsas, cik piepildītas sveicieniem no tevis!”

Jānis Akmentiņš