Lai tālsaziņa lētāka un labāka

Telekomunikāciju pakalpojumu iespējas kļūst arvien daudzveidīgākas, arvien noderīgākas sabiedrībai. Tāpēc saprotamas ir valsts institūciju rūpes šās tautsaimniecības nozares attīstības veicināšanā. Bet vai Latvijā tas ir noticis pietiekami veiksmīgi? Izdevīgi vai neizdevīgi?

Kā zināms, 1993.gada 21.decembrī Ministru kabinets pieņēma lēmumu Nr.68 “Par starptautiskā konkursa rezultātiem valsts telekomunikāciju infrastruktūras modernizācijai”, kuru parakstīja Ministru prezidents V. Birkavs un Ministru prezidenta biedrs, ekonomikas ministrs O. Kehris. Ar šo rīkojumu tika dots arī pilnvarojums O.Kehrim un satiksmes ministram A. Gūtmanim Latvijas Republikas vārdā parakstīt līgumu ar konsorciju a/s “Tilts Communication”. 1994.gada 11.janvārī tika noslēgts jumta līgums starp Latvijas Republiku, SIA “Lattelekom” un a/s “Tilts Communication” un tā pielikumi. Jau tā sagatavošanas laikā 1992.gadā pret jumta līguma nosacījumiem kā nepamatotiem un neatbilstošiem Latvijas Republikas interesēm iebilda Ekonomisko reformu ministrija. Taču tas netika ņemts vērā.
Līgumā tika paredzētas ekskluzīvas tiesības šo telekomunikāciju pakalpojumu sniegšanā līdz 2013.gadam, būtībā notika atteikšanās no valsts kontroles pār “Lattelekom”, kā arī lielas daļas peļņas un dividenžu. Turpmākajos gados konsekventi netika prasīta arī visu līgumā uzņemto saistību izpilde, it sevišķi par lauku telefona tīklu modernizāciju.
Nav šaubu – telekomunikācijas bija jāmodernizē. Taču šajā darba lauciņā vajadzēja iesaistīt arī Latvijas uzņēmējsabiedrības ar atbilstošu prasmi un kvalitāti.
Vēlāk Likumā par telekomunikācijām līguma termiņš tika saīsināts par 10 gadiem, un tādēļ tika sākta tiesvedība “Lattelekom” akcionāra “Tilts Communications” prāvā pret Latvijas valsti. Tiesvedības procesu starp “Lattelekom” līdzīpašniekiem 2000.gada augustā sāka “Lattelekom” līdzīpašnieka kompānijas “Tilts Communications” (TC) īpašniece Somijas “Sonera”, kas vēlāk apvienojās ar citu skandināvu telekomunikācijas uzņēmumu “Telia” un kļuva par “TeliaSonera”.
Un iepriekšējā valdība finiša taisnē marta sākumā vēl paspēja noslēgt mierizlīgumu ar “TeliaSonera”, apņemoties, ka tiesvedība tiek pārtraukta un no jauna netiks sākta.
Ir izskanējuši dažādi viedokļi par šāda soļa izdevīgumu (iespēju turpmāk netērēt naudu tiesvedībai, novēršot kompensācijas piedziņas draudus par “Lattelekom” monopoltiesību termiņa samazināšanu no 2013.gada uz 2003.gada sākumu un citi) vai neizdevīgumu Latvijas valstij (nav noteiktā laikā veikta telekomunikāciju tīkla ciparizācija un nav nodrošināts mūsdienīgs interneta pieslēgums provincē, netika izveidota solītā telekomunikāciju aparatūras ražotne Latvijā un tamlīdzīgi). Tiesāšanās izdevumi vien nepilnu četru gadu garumā ir 16 miljoni latu, tostarp samaksa juristiem – 12 miljoni latu.

Kurš svaru kauss smagāks?

Šā darījuma svaru kausus centīsies izvērtēt ne viens vien. Taču šoreiz gribas izteikt dažus ekonomiskus apsvērumus, kā rīkoties nākotnē, ņemot vērā notikušo un laikam neatgriezenisko risinājumu.
Cik noprotams, mierlīgumā ir norma, ka “TeliaSonera” saglabātas 51% pirmpirkuma tiesības “Lattelekom” akciju, kuras šobrīd pieder Latvijas valstij. Īpašnieki “Lattelekom” ir tikai divi – valsts ar 51 procentu un “TeliaSonera” ar 49 procentiem.
Pirmā rīcība varētu būt tāda, ka pagaidām “Lattelekom” valsts daļu neprivatizētu un saņemtu dividendes, jo privatizāciju diktēs skandināvu kompānijas un piekritīs tikai ar tādiem nosacījumiem, kas būs tām izdevīgi. Jumta līguma 1.4. pantā norādīts, ka “jaunu dalībnieku iesaistīšana” kompānijā ir iespējama tikai ar abu “Lattelekom” īpašnieku “rakstisku piekrišanu”, tātad nevar pārdot citiem īpašniekiem bez “TeliaSonera” piekrišanas. “TeliaSonera” pietiek ar dažiem procentiem, piemēram, 2%, lai iegūtu kontroli. Pēc tam var zust interese par tālāko darbību un, izmantojot pirmpirkuma tiesības, var tikt ietekmēta valsts daļas pārdošana par ne sevišķi izdevīgu cenu.
No otras puses, arī pats pircējs – investors no malas, redzot, ka nekļūs noteicošais spēlētājs, var izrādīt nepietiekamu interesi par valsts daļas iegādi; darījums kļūst nepievilcīgs. Pārdot bez izsoles valstij, protams, nav izdevīgi. Loģiska būtu bijusi norma, ka “TeliaSonera” nav pretenziju pret brīvas izsoles rīkošanu, kurā arī tai nav liegts piedalīties, bet bez pirmpirkuma tiesībām.
Vidēji pēdējos četros gados “Lattelekom” peļņa bijusi ap 24 miljoniem latu gadā, un puse no šīs summas, piemēram, desmit gadu laikā veidotu ap 120 miljonus latu un piecpadsmit gadu laikā – attiecīgi 180 miljonus latu. Tā var tikt jau pie pirmā pieturas punkta, kad šīs summas var sākt salīdzināt ar iespējamo pārdodamās valsts daļas kopvērtību.
Vienlaikus kompānijai kopīgi jāpanāk, lai turpinātos telekomunikāciju infrastruktūras modernizācija attālākajās vietās, kur tas līdz šim nav bijis komerciāli izdevīgi. Tālāku modernizāciju var iestrādāt arī licences noteikumos, kas uzliktu zināmu mērķtiecīgu virzību peļņas sadalē gan dividendēs, gan modernizācijai.

Kam bagātāka peļņas ādere?

Kas attiecas uz “Latvijas Mobilā telefona” (LMT) valsts akciju daļas rīcību, tad te situācija ir mazliet citāda. Kā zināms, īpašuma tiesības LMT sadalās šādi: 49% “TeliaSonera” un “Sonera Holding B.V.” kompānijai; 23% “Lattelekom” un 28% valstij (5% – Satiksmes ministrijas personā un 23% – Digitālajam Latvijas radio un televīzijas centram). Tātad LMT valsts daļa kopumā veido ap – 39% (39,73%). LMT peļņa 2003.gadā sasniedza 42 miljonus latu, kas bija būtiski lielāka nekā “Lattelekom”.
Arī šajā gadījumā valstij nebūtu prātīgi paturēt sev tikai “Lattelekom” un atteikties no valsts daļas LMT, jo potenciālās peļņas izaugsmes iespējas uz mobilajiem sakariem ir lielākas. Piemēram, Somijā 2004.gada februāra beigās tikai 64% Somijas mājsaimniecību izmantoja fiksēto telefonsakaru pakalpojumus. Trešdaļa Somijas iedzīvotāju atteikušies no fiksētiem telefonsakaru pakalpojumiem. 94% mājsaimniecību ir mobilais telefons. 27% ģimeņu ir tālruņi ar WAP un GPRS, kas ļauj sērfot internetā.
Arī Latvijā vērojamas līdzīgas tendences. Uz to virzās arī tādas tehnoloģijas kā interneta telefonija no datora uz datoru, strauji attīstās bezvadu tehnoloģijas. Par to liecina arī peļņas dinamika pēdējos četros gados (sk. tabulu).
Atsevišķa problēma ir telekomunikāciju tarifi. Turpmāk būtu rūpīgāk jāseko Sabiedrisko pakalpojumu regulatoram par tarifu līmeni. “Lattelekom” vadība gan reizēm apgalvo, ka plašsaziņas līdzekļos par pakalpojumu dārdzību tiek pausti tikai aprēķinu triki, taču tad vajadzētu sabiedrību pārliecināt, ka mums par telekomunikāciju pakalpojumiem nav augstāki tarifi kā, piemēram, Igaunijā vai Vācijā. Vajadzētu sniegt sabiedrībai skaidrus aprēķinus un objektīvu ekonomisku informāciju par tarifu līmeni pie mums Latvijā un kaimiņvalstīs pēc vispārējas aprobētas metodikas, kas kompleksi ietvertu visas klienta izmaksas par telefona (par minūtēm, abonēšanu un tamlīdzīgi, pārrēķinot uz vienu vienību saņemtā pakalpojuma) pakalpojumiem, tāpat par interneta pieslēgumu un lietošanu. Būtībā nosacījums par brīvu pieeju internetam jau jāsāk kvalificēt kā cilvēku tiesības vispārējas normas ievērošana.
Lai gan Latvijas valstij piederēja un pieder 51% no “Lattelekom”, tomēr caur bijušo Tarifu padomi (pirms regulatora funkcionēšanas) netika panākti pietiekami labvēlīgi tarifa līmeņi mājsaimniecībai, it īpaši salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm. Satiksmes ministrija, Ekonomikas ministrija, Privatizācijas aģentūra, Konkurences padome un Patērētāju tiesību aizsardzības organizācija nav pielikušas pietiekami pūļu, lai izmantotu valsts ar savu kontrolpaketi garantētās tiesības – ietekmētu tarifu līmeni un telekomunikāciju modernizācijas gaitu mūsu valstī.

“Lattelekom” un “Latvijas Mobilā telefona”  peļņa 2000.–2003.gadā

Dr.habil.oec. Arnis Kalniņš