Lai tālsaziņa lētāka un labāka

Kā zināms, 1993.gada 21.decembrī Ministru kabinets pieņēma lēmumu Nr.68 “Par starptautiskā konkursa rezultātiem valsts telekomunikāciju infrastruktūras modernizācijai”, kuru parakstīja Ministru prezidents V. Birkavs un Ministru prezidenta biedrs, ekonomikas ministrs O. Kehris. Ar šo rīkojumu tika dots arī pilnvarojums O.Kehrim un satiksmes ministram A. Gūtmanim Latvijas Republikas vārdā parakstīt līgumu ar konsorciju a/s “Tilts Communication”. 1994.gada 11.janvārī tika noslēgts jumta līgums starp Latvijas Republiku, SIA “Lattelekom” un a/s “Tilts Communication” un tā pielikumi. Jau tā sagatavošanas laikā 1992.gadā pret jumta līguma nosacījumiem kā nepamatotiem un neatbilstošiem Latvijas Republikas interesēm iebilda Ekonomisko reformu ministrija. Taču tas netika ņemts vērā.
Līgumā tika paredzētas ekskluzīvas tiesības šo telekomunikāciju pakalpojumu sniegšanā līdz 2013.gadam, būtībā notika atteikšanās no valsts kontroles pār “Lattelekom”, kā arī lielas daļas peļņas un dividenžu. Turpmākajos gados konsekventi netika prasīta arī visu līgumā uzņemto saistību izpilde, it sevišķi par lauku telefona tīklu modernizāciju.
Nav šaubu – telekomunikācijas bija jāmodernizē. Taču šajā darba lauciņā vajadzēja iesaistīt arī Latvijas uzņēmējsabiedrības ar atbilstošu prasmi un kvalitāti.
Vēlāk Likumā par telekomunikācijām līguma termiņš tika saīsināts par 10 gadiem, un tādēļ tika sākta tiesvedība “Lattelekom” akcionāra “Tilts Communications” prāvā pret Latvijas valsti. Tiesvedības procesu starp “Lattelekom” līdzīpašniekiem 2000.gada augustā sāka “Lattelekom” līdzīpašnieka kompānijas “Tilts Communications” (TC) īpašniece Somijas “Sonera”, kas vēlāk apvienojās ar citu skandināvu telekomunikācijas uzņēmumu “Telia” un kļuva par “TeliaSonera”.
Un iepriekšējā valdība finiša taisnē marta sākumā vēl paspēja noslēgt mierizlīgumu ar “TeliaSonera”, apņemoties, ka tiesvedība tiek pārtraukta un no jauna netiks sākta.
Ir izskanējuši dažādi viedokļi par šāda soļa izdevīgumu (iespēju turpmāk netērēt naudu tiesvedībai, novēršot kompensācijas piedziņas draudus par “Lattelekom” monopoltiesību termiņa samazināšanu no 2013.gada uz 2003.gada sākumu un citi) vai neizdevīgumu Latvijas valstij (nav noteiktā laikā veikta telekomunikāciju tīkla ciparizācija un nav nodrošināts mūsdienīgs interneta pieslēgums provincē, netika izveidota solītā telekomunikāciju aparatūras ražotne Latvijā un tamlīdzīgi). Tiesāšanās izdevumi vien nepilnu četru gadu garumā ir 16 miljoni latu, tostarp samaksa juristiem – 12 miljoni latu.

Kurš svaru kauss smagāks?

Šā darījuma svaru kausus centīsies izvērtēt ne viens vien. Taču šoreiz gribas izteikt dažus ekonomiskus apsvērumus, kā rīkoties nākotnē, ņemot vērā notikušo un laikam neatgriezenisko risinājumu.
Cik noprotams, mierlīgumā ir norma, ka “TeliaSonera” saglabātas 51% pirmpirkuma tiesības “Lattelekom” akciju, kuras šobrīd pieder Latvijas valstij. Īpašnieki “Lattelekom” ir tikai divi – valsts ar 51 procentu un “TeliaSonera” ar 49 procentiem.
Pirmā rīcība varētu būt tāda, ka pagaidām “Lattelekom” valsts daļu neprivatizētu un saņemtu dividendes, jo privatizāciju diktēs skandināvu kompānijas un piekritīs tikai ar tādiem nosacījumiem, kas būs tām izdevīgi. Jumta līguma 1.4. pantā norādīts, ka “jaunu dalībnieku iesaistīšana” kompānijā ir iespējama tikai ar abu “Lattelekom” īpašnieku “rakstisku piekrišanu”, tātad nevar pārdot citiem īpašniekiem bez “TeliaSonera” piekrišanas. “TeliaSonera” pietiek ar dažiem procentiem, piemēram, 2%, lai iegūtu kontroli. Pēc tam var zust interese par tālāko darbību un, izmantojot pirmpirkuma tiesības, var tikt ietekmēta valsts daļas pārdošana par ne sevišķi izdevīgu cenu.
No otras puses, arī pats pircējs – investors no malas, redzot, ka nekļūs noteicošais spēlētājs, var izrādīt nepietiekamu interesi par valsts daļas iegādi; darījums kļūst nepievilcīgs. Pārdot bez izsoles valstij, protams, nav izdevīgi. Loģiska būtu bijusi norma, ka “TeliaSonera” nav pretenziju pret brīvas izsoles rīkošanu, kurā arī tai nav liegts piedalīties, bet bez pirmpirkuma tiesībām.
Vidēji pēdējos četros gados “Lattelekom” peļņa bijusi ap 24 miljoniem latu gadā, un puse no šīs summas, piemēram, desmit gadu laikā veidotu ap 120 miljonus latu un piecpadsmit gadu laikā – attiecīgi 180 miljonus latu. Tā var tikt jau pie pirmā pieturas punkta, kad šīs summas var sākt salīdzināt ar iespējamo pārdodamās valsts daļas kopvērtību.
Vienlaikus kompānijai kopīgi jāpanāk, lai turpinātos telekomunikāciju infrastruktūras modernizācija attālākajās vietās, kur tas līdz šim nav bijis komerciāli izdevīgi. Tālāku modernizāciju var iestrādāt arī licences noteikumos, kas uzliktu zināmu mērķtiecīgu virzību peļņas sadalē gan dividendēs, gan modernizācijai.

Kam bagātāka peļņas ādere?

“Lattelekom” un “Latvijas Mobilā telefona”  peļņa 2000.–2003.gadā

Dr.habil.oec. Arnis Kalniņš