Par pirmo laikrakstu Rīgā varam uzzināt, protams, no preses. Diemžēl pats pirmais laikraksta numurs nav saglabājies, zināms tikai tā nosaukums – “Rigische Montags (Donnerstags) ORDINARI Post Zeitung” (Rīgas Pirmdienas (Ceturtdienas) PARASTA Pasta Avīze), kura iznāca 1680.gadā Rīgā. Tas bija laiks, kad Rīga un Vidzeme piederēja Zviedrijai. Vēlāk avīzei mainīja nosaukumu, un kā “Rigische Novellen” (Rīgas Stāsti) tā iznāca no 1681.līdz 1710.gadam divas reizes nedēļā vācu valodā uz četrām lapām (formāts 168 x 198). (Pēc R. Treija raksta aģentūras “Rīga 800” ikmēneša izdevumā “Rīga 800” 2000.gada 27.janvārī.)

Pēdējie divi mohikāņi pie ieejas Vērmanes dārzā Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Protams, bibliotēkās ir visai prāva agrāko laiku preses kolekcija, bet – īstā smarža avīzei un žurnālam ir tikai tad, kad to izņemam no pastkastītes vai izšķirstām turpat pie kioska.
Te es domās apstājos un apmulstu – kā, tu nopērc avīzi vai žurnālu un – izmet? Vai tiešām prātā paliek (ja paliek) tikai tur smeltā informācija? Vai tiešām prese ir tikai informācijas nesēja?
Tālāk – manas atmiņas par presi. Visus pēckara gadus mani vecāki abonēja “Cīņu”. Atceros Nirnbergas prāvas materiālus, ziņas par Korejas karu, vēlāk Ķīnas tūkstoš un n–to brīdinājumu amerikāņu imperiālistiem, V.Lāča “Vētru” un “Uz jauno krastu” turpinājumos, karikatūras par Li Sinmanu, Tito un Franko, M.Vilka rakstus, fotogrāfiju ar Staļinu zārkā. Vēlāk “Cīņu” nomainīja “Padomju Jaunatne”, tai pievienojās “Literatūra un Māksla” un Hruščova “atkušņa” laikā – “Dzimtenes Balss”, kuru lasot šķita, ka kaut kur (bet kur?) ir tāda paralēla Latvija, kurā dzīvo tikai latvieši, dzīve strauji iet augšup, nu tādi mūžīgi Dziesmu svētki ...
Šodienas acīm skatoties, preses izdevumi bija visai pelēcīgi gan satura ziņā, gan tīri poligrāfiski, ne velti cilvēki stāvēja garās rindās 1957. gada oktobrī pie kioskiem pēc “Rīgas Balss”, kurā vienlaikus publicēja veselus divus romānus turpinājumos. Atceros kādu no poļu valodas tulkotu romānu par “Titānika” bojāeju un pašmāju autores (vārdu neatceros) par pusaudžu dzīvi, šķiet, visai kriminālu, kā arī tirgus ziņas. (Derētu kādam studentam pārrakņāt šo diemžēl tik īso “atkušņa” laika presi, tos pašus “Rīgas Balss” numurus, žurnālu “Zvaigzne”, kurā tika publicēts pat fragments no emigranta Anšlava Eglīša “Neierastās Amerikas”).
Un tad (tas varēja būt 1958.gads) es kioskā Robežu un Vienības gatves stūrī ieraudzīju neredzēta izmēra un dizaina žurnālu “Poļša” krievu valodā. Protams, Polija bija padomju bloka valsts, bet “mūsu baraku soclāģerī – pati jautrākā”. Tā jokoja paši poļi. Manuprāt, nenovērtējama ir “Szpilki”, “Przekruj”, un citu poļu žurnālu loma, vismaz manas paaudzes garīgajā attīstībā.
Piecdesmito gadu otrajā pusē Rīgas kioskos plašā izvēlē bija t.s. socvalstu prese – VDR “Berliner Zeitung”, “Neue Berliner Ilustrierte”, “Filmspiegel”, “Eulenspiegel”, čehoslovāku “Dikobraz”, “Sociaļističeskaja Čehoslovakija”, avīzes un žurnāli no Bulgārijas, Dienvidslāvijas, pat albāņu “Zero i Populit” (šķiet, līdz 1962.gadam), arī dažas Rietumeiropas un Ziemeļamerikas kompartiju avīzes, piemēram, “Humanite”, “Daily Worker” (vēlāk “Morning Star”), un austriešu kompartijas avīze (nosaukumu diemžēl neatceros) ar diezgan labu (tiem laikiem) svētdienas kultūras pielikumu. Un kā balsis no viņpasaules – Maskavas un Ļeņingradas viesnīcās un kioskos “nomedītie” Amerikas un Anglijas izdevumi. Atceros žurnāla “Amerika” numurus, veltītus grafikai, literatūrai, Anglijā drukāto Roalda Dāla stāstu par jēra kāju...
Septiņdesmitie gadi presē, tāpat kā sabiedrībā, kļuva arvien pelēkāki, šķita, ka žurnālos nekad nebeigsies L.Brežņeva memuāru publikācija...
Pat atmiņu piepūlot, nevaru atcerēties pēc 1973.gada kādu publikāciju, kas būtu saglabājusies prātā, un tā līdz astoņdesmito gadu sākumam ...

Kolonādi atkal remontē. Tomēr diezin vai pēc remonta tur no jauna tirgos avīzes. Toties arhitektoniski savdabīgais kiosks Aspazijas bulvārī tā vien prasās pēc remonta, bet diez vai to sagaidīs Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Nesen, rakņājoties savos “kraukļa krājumos”, atradu “Liesmu”, 1982.gada decembra numuru ...
Uz vāka – jaunās PSRS konstitūcijas bilde, pirmajā lapā – pēdējā brīdī ievietots L.Brežņeva portrets sēru rāmī. Un žurnāla beigās, rubrikā “Ironiskā proza” – mans stāsts “Loms”.
Tad sākās bēru karuselis: Brežņevu nomainīja Andropovs, Andropovu – Čerņenko, Čerņenko – nevienam nezināmais Gorbačovs. Likās – nu un!?
Bet vai nu ļaunuma impērijas Kremļa torņa pulksteņa mehānismā kaut kas bija sabojājies, vai Afganistānas avantūra izmaksāja pārāk dārgi, vai – vienkārši CK otrajiem sekretāriem bija apnicis savu kāpšanu pa karjeras kāpnēm samērot ar tīri bioloģisku faktoru – pirmo sekretāru aiziešanu. Jā, uz kurieni viņi pēc nāves devās? Bet – kaut kas sākās!
Pārkārtošanās (perestroika), glasnostj (šķiet, tā arī nelatviskotais termins) ... Pirmais – perestroika, šķiet, bija iecerēts kā putekļu notraukšana no ikonām, taču otrais – glasnostj – kā sniega lavīna uzņēmusi ātrumu, vairs nebija apturama. Atceros garās rindas pie avīžu kioskiem pēc centrālajiem (Maskavas) izdevumiem – “Argumenti i fakti”, “Moskovskije novosti”, “Ogoņok”, pamatus graujošas publikācijas visos (!) biezajos literārajos žurnālos, pat kāds Maskavā izdots žurnāls, veltīts atturībai un cīņai ar žūpību, ņēma un publicēja V. Jerofejeva poēmu prozā “Moskva – Petuški”. Tiesa, visai saīsinātu...
Un pie mums, tepat Latvijā? Žurnāls “Avots” un tā krievvalodīgais ekvivalents “Rodņik”, īsā laikā sasniedza astronomisku metienu, salīdzināmu varbūt tikai ar pirmskara “Atpūtām”, LTF izdevums “Atmoda” brīvdomībā rāva sev līdzi “Padomju Jaunatni”, “Literatūra un Māksla” gada, divu gadu laikā atbrīvojusies no cenzūras žņaugiem, publicēja klaida literātus, noklusētos Latvijas laiku rakstniekus, skanēja jaunas balsis. Maisam gals bija vaļā, preses sētā sēkla dīga un uzziedēja 1991.gada janvārī. Preses brīvība kopā ar valsti bija izcīnīta. Sākās jauns laiks, vietā nāca citi spēles noteikumi. Apstāsimies un paskatīsimies, kādi ir rezultāti, apstāsimies kaut vai pie “Plus Punkts” vai “Narvesen” kioskiem. (Prese ir/esot sabiedrības spogulis, un visērtāk šis spogulis atspoguļojas preses kiosku stiklos.) Kā tikai te nav! Solīdie “Karogs”, “Rīgas Laiks”, “Studija”, “Māksla Plus”, “Latvijas Saule”, arhitektūras un dizaina žurnāli, “Glamour” modes un stila žurnāli tiem, kuri ir vai grib būt cool un uncool, t.s. sieviešu žurnāli – biezā slānī, žurnāli bērniem un pusaudžiem (tiesa, bez “Zīlītes”, “Eža” un “Spicītes”, pārējie, krāsaini mikimauši, šķiet, ar vienīgo “virsuzdevumu” – pieradināt jaunos lasītājus pie patērētāju sabiedrības ...). Vesela virkne izdevumu vaļaspriekiem – sportam, dārzkopībai etc., tad – caur kioska stikliem saskaitu vismaz astoņus krustvārdu mīklu žurnālus un vismaz tikpat daudz dažādu “Zintnieku,” “Dziednieku” utt.
(Mistērija vismaz, pēc vāka spriežot, solīdi nodrukāta ...)
Erotika delikāti pakāpusies uz augšējiem plauktiem. Spriežot pēc viena no tās nosaukumiem – “Žirafe”, nav nemaz tik grūti uzrāpties to 180 cm augstumā, ko reglamentē Rīgas domes noteikumi... Kam pašmāju erotika par pliekanu, var iegādāties importētos prieciņus: glancīgos “Playboy”, “Playgirl”, “Hustler”...
Avīzes? Solīdās “Diena”, “Neatkarīgā” – neaizmirst “Latvijas Vēstnesi” un “Forumu”! Vēl un vēl! Televīzijas programmas, seriālu pārstāsti ...
Un – vismaz Narvessen kioskos – našķi, spirdzinoši dzērieni, “Dienas” pircējiem bezmaksas kafija papīra turziņā, cīsiņi mīklā, cigaretes, prezervatīvi.
Andele vārās! Viss tā kā būtu, tikai ... Kā man trūkst? ( Tagad sekos nostalģiskas domas, gados jauni cilvēki var tālāk nelasīt.)
Pietrūkst man tā paša “Avota”, “Grāmatu Apskata”, “Grāmatas”, “Labrīt”, stilīgā FF, un – neticami – nav neviena humora žurnāla! Vai tiešām mums pietiek ar to, ko skatāmies TV Panorāmā? Personīgi man pietrūkst tieši grafiskā humora. Paldies Dievam, vismaz reizi nedēļā varu sajūsmināties par Māra Bišofa zīmējumiem (cartoon) “Dienā” ... Un kāpēc šodien kioskos neredzu JUNESCO izdevumu “Kurjer JUNESCO”, tagad, kad Latvija ir šajā starptautiskajā organizācija? Kādreiz tas bija nopērkams vismaz krievu valodā ...
(Ārpus šī rakstiņa paliek prese krievu valodā, tā pelnītu nopietnāku rakstu, plašais ārvalstu preses klāsts, tāpat kā tās “no rokas” tirgotās “Zavtra”, “Ļimonka”, “Dueļ”, kuras nav atrodamas nevienā pasūtināmās periodikas sarakstā, – vai tiešām tās, neviena nekontrolētas, šķērso Latvijas robežu? Es nebūt neaicinu Latvijā ieviest cenzūru, tikai kā ar PVN? Ar ksenofobiskiem saukļiem? Dīvaina reizēm ir tā vārda brīvība ...)
Un vēl – vai vispirms! – man pietrūkst to veco koka kiosku, kuri kā sargkareivji stāvēja ielu krustojumos. Jā, tieši viņu, nevis tās stikla būves... Es saprotu (vai vismaz cenšos saprast ...) – viss mainās, pazudušas ir daudzas Rīgas zīmes: sarkanie stabiņi ugunsdzēsēju izsaukšanai (katram, vai gandrīz katram tagad ir mobilais telefons), ielu pulksteņi (paldies Dievam, vismaz “Laimas” pulkstenis, veco nosaukumu atguvis, stāv savā vietā), metāla elektrības transformatoru būdiņas (divas vēl nesen bija Rīgas centrā – vienas, pie bijušās LTF mītnes, vairs nav... otra vēl stāv pie vecās Ģertrūdes baznīcas), vecās telefona būdiņas...
Vēl – atcerieties Kolonādes kiosku Brīvības bulvārī – kiosku karali! Tagad no senās godības palicis tikai nožēlojams fragments, kas kautrīgi nolīdis ēkas sānos...
Vai tiešām jāpaiet gadu simtiem vai vismaz pāris gadu desmitiem, lai mēs iemācītos saglabāt pagātnes zīmes? Jā, vēl vismaz viens kiosks centrā ir palicis – Aspazijas bulvāra un K.Barona ielas stūrī ar visu pagājušā gadsimta divdesmito gadu stikla konstruktīvo reklāmas izbūvi jumtā, vēl tie pāris kioski pie Vērmanes dārza vārtiem ...
Beigšu ar Aleksandra Čaka rindām no dzejoļa “Kioski”:
 

Un, kad, gultā guļot, kādreiz miršu