Katordznieka karjera padomju armijā

Sestdien, 20.martā, Okupācijas muzejā tiks atvērta Ilmāra Šalta grāmata “Karjeristi”. Tā turpina pirms trim gadiem iznākušajā grāmatā “Nolaupītā bērnība” šķetinātos dzīvesstāstus. Tās ir tās pašas sūrstošās atmiņas, kas gruzd sirdīs it visiem komunistiskā terora upuriem. Ilmārs Šalts nav varējis klusēt, paturēt pie sevis visu to, par ko viņa tuvākie cilvēki vairs nevar pastāstīt.

Kad viņus 1941.gada 14.jūnijā izveda no Bauskas apriņķa Paņemūnes pagasta “Šaltēm”, viņi bija seši. Tēvs nonāca Vjatlagā un nomira pēc septiņiem mēnešiem. Sibīrijā ar dizentēriju nomira vecāmāte, drīz pēc tam plaušu karsonis aizveda kapā arī māti. Bērni palika vieni. Ilmāram bija trīspadsmit gadi, brālim desmit, māsiņai tikai seši. 1946.gada augustā viņi kā bāreņi varēja atgriezties Latvijā, bet Ilmāram darbam un mācībām tika atvēlēti tikai piecarpus gadi. Viņu iesauca armijā un atkal lopu vagonā aizveda nezināmā virzienā. Gandrīz tūkstotis Latvijā, Lietuvā un Veļikije Luku rajonā iesaukto jauniešu nonāca nevis kādā parastā karaspēka daļā, bet katorgas darbos akmeņlauztuvēs.
Tāpat kā pirmo Ilmāra Šalta grāmatu, arī šo laidis klajā apgāds “Likteņstāsti”, kura vadītāja Anita Mellupe ir no tās pašas izsūtīto brālības: viņas vecāki tika izvesti 1949.gadā un mājās varēja atgriezties tikai 1956.gadā, kad Anitai bija nepilni divi gadi.
Apgāds “Likteņstāsti”, kas 1989.gada 1.aprīlī sevi pieteica ar Teātra anekdošu krājumu, atzīmē 15.dzimšanas dienu. Visus šos gadus apgāds palicis uzticīgs dokumentālajai literatūrai. Miervaldis Ozoliņš, Gunta Strautmane un pati vadītāja 1991.gadā rakstīja ceļavārdus teātra ļaužu likteņstāstu 1.grāmatai, ko ievadīja skatuves karalienes Elzas Radziņas literārais pašportrets un kas piedzīvoja ilgu un raženu mūžu: 10 gados iznāca 15 grāmatas. Ļoti populāra bija arī rakstniekiem veltītā sērija “Dzīvesstāsts un...” Anita Mellupe apgāda dzīvotspēju un attīstību saista ar saviem lieliskajiem palīgiem un domubiedriem. Kopš pašiem sākumiem viņa strādā roku rokā ar redaktorēm Guntu Strautmani un Viju Branguli, ar korektori Astrīdu Gipteri un dzejnieci Andu Līci. Tāpēc jau “Likteņstāstu” grāmatās kļūdu nav.

Lappusi sagatavojusi