
Sēļu pilskalnu modināšana
Skosu pilskalns Foto: Vaida Villeruša |
Lai turētos kopā
Saukas Sabiedriskais centrs tapa 2001.gada 18.jūnijā, kad kopā
sanāca divpadsmit Saukas iedzīvotāji, lai spriestu, kā rosināt un darīt saturīgāku
pagasta sabiedrisko dzīvi. Vērtējot šajos gados paveikto, centra vadītāja Māra Ose
saka: “Mēs esam ļoti dažādi, un arī attieksme pret iešanu sabiedrībā ir
dažāda. Skolēni visātrāk iesaistījās centra piedāvātajās sporta un citās
nodarbībās un sāka nākt arī, lai vienkārši būtu kopā ar citiem bērniem. Vācijā
līdzīgas sabiedriskās organizācijas sauc par kaimiņu centriem. Tāds arī ir to
aicinājums – lai viena pagasta ļaudis justos kā labi kaimiņi, kas grib dalīties
priekos un bēdās, dalīties ar to, kas katram ir. Pamazām centrā izveidojusies
cilvēku kopa, kas atrod aizvien jaunus darba laukus un prot piesaistīt dažādu nozaru
speciālistus un amata meistarus gan no pašu vidus, gan ārienes. Nesen visu pagastu
priecināja pašdarinātu svečturu izstāde. Vienmēr labi apmeklētas ir tikšanās ar
interesantiem cilvēkiem. Tā ir garīga uzlādēšanās, pozitīvu emociju apmaiņa, kas
mūs satur kopā un ļauj dzīvot.”
Māra Ose ir pārliecināta, ka Sabiedriskais centrs palīdz celt dzīves kvalitāti un
radina cilvēkus dzīvot priecīgāk, tātad veselīgāk. To viņa saka arī kā
pieredzējusi mediķe, ģimenes ārste.
Dziļāk sēļu radurakstos
Arī šajā diskusiju trešdienā zāle bija pilna. Skolasbērni, jauni
cilvēki un sirmgalvji – visu vecumu ļaudis. Saulcerīte Viese stāstīja par savām
bērnības vasarām Gostiņos, kur vectēva lielajā bibliotēkā viņa atklājusi sev
Aspazijas dzejas pasauli, kas viņu savaldzinājusi uz visu mūžu. Stāstīja par
Vanagmāti, kas viņai no Saukas sūtījusi tik brīnišķīgus atmiņu pierakstus par
sava novada vēsturi un ļaudīm. Novadpētniece Vaida Villeruša savukārt atgādināja
par folkloristes Almas Ancelānes pielocīto Sēļu zemes teiku lādi un viņas vecākās
māsas – skolotājas Olgas Kundrātes – atmiņu tēlojumiem, kas plašā tvērumā
parāda Augšzemes zemnieku dzīvi vairākās paaudzēs. Diemžēl par bibliogrāfisku
retumu ir kļuvusi Latvijas Kultūras fonda iedibinātajā “Tēvzemes mācības”
sērijā 1995.gadā izdotā grāmata “Sēļu zeme”, ko sastādījusi Vaida Villeruša.
Te var lasīt gan par māsām Ancelānēm, gan Imanta Auziņa apceri par dzimto Sēliju un
Pētera Korsaka stāstījumu par dižo saucieti Mārtiņu Bucleru un kur pirmo reizi
atklātībai nodoti daudzus gadus aizmirstā un aizliegtā rakstnieka un vēsturnieka
Vitolda Kalniņa (1913–1989) maģistra darba materiāli. Ķerties pie to publicēšanas
pamudinājusi Lūcija Ķuzāne, kas neatlaidīgi uzdevusi jautājumus – kālab
senvēsture nav atstājusi nevienu sēļu vadoņa vārdu, kālab nav ziņu par viņu
pretošanos ienaidniekam? Maģistra darbā atbildes uz tiem var atrast tādās nodaļās
kā “Bīskaps Alberts un sēļi” un “Sēlija Mindauga laikmetā”.
Klausījās jauni un veci, tā nebija tikai goddevīga uzmanība pret viešņām no
Rīgas, bet dzīva interese par sirdij tuvām lietām, par savām saknēm. “Sakiet,
lūdzu, vai kāds sēlis vēl ir dzīvs?” – pēc krietni ieilgušās sarunas
pavaicāja ņiprs meitēns. Bērns varbūt pirmo reizi apjauta piederību ne vien savam
pagastam, bet plašajai Sēļu zemei.
Saukai – savs pilskalns
Līga
Strautiņa mācās noteikt āderes |
Dievkalniņš jeb Vecais pilskalns Foto: Vaida Villeruša |
Sabiedriskā centra labo darbu pūrā ir mācību semināri un
pieredzes apmaiņas braucieni, angļu valodas, datorapmācības, veselības vingrošanas
un mākslas nodarbības, grāmatu draugu pulciņa dažādās aktivitātes, futbola
komandas treniņnometnes un panākumi “Ādas bumbas” kausa izcīņā, sadarbība ar
Līvānu fondu “Baltā māja” un Saulgriežu vasaras vidusskolu un vēl daudz kas
cits. Vislielāko prieku sagādājusi Skosu pilskalna apgūšana.
Skosu pilskalns atrodas dienvidrietumos no Saukas ezera pie Štulvju purva, kur kādreiz
bijis ezers. Tas ir savrups 15 metrus augsts iegarens kalns ar terasēm abos sānos.
Ziemeļaustrumu pusē atrodas dabīgi noapaļots uzkalns, ko sauc par Dievkalniņu, jo to
uzskata par senu kulta vietu. Šādi uzkalni konstatēti pie daudziem sēļu pilskalniem.
Skosu pilskalna nogāzēs un plakumā atrasts kultūrslānis ar bezripas keramiku, bet
pakājē – vairāki akmens cirvji. Iespējams, ka apdzīvotība te sākusies 1.gadu
tūkstotī pirms mūsu ēras. Pirmais pilskalnu 1924.gadā aprakstījis un izmērījis
Ernests Brastiņš. Pilskalna sakopšanas darbi uzsākti 2002.gada vasarā. Ceļu uz
pilskalnu norāda skolnieka Oskara Kļaviņa izgatavota zīme.
Šādas ziņas varam izlasīt “Skosu Pilskalna Vēstnesī”, kas ir Skosu pilskalna
padomes oficiālais laikraksts.
Pie teikšanas gan padomē, gan avīzes redakcijā ir Saukas jaunā paaudze. Saukas
Sabiedriskā centra izstrādātais Skosu pilskalna apgūšanas plāns “Paši protam
plānot un izdarīt!”, ko atbalsta Valsts bērna tiesību aizsardzības centrs un Saukas
pagasta padome, ir saistīts ar Baltijas un Amerikas Partnerattiecību programmas un
Jēkabpils rajona padomes atbalstīto projektu “Pilsoniskās līdzdalības un
politiskās integrācijas veicināšana Saukas pagastā”. Lai risinātu tam izvirzītos
uzdevumus, kā savdabīgs pašvaldības modelis tikusi ievēlēta Skosu pilskalna padome.
Jau pirmajā sēdē izveidotas arī komisijas: izglītības komisija sadarbojas ar
ekspertiem, plāno un organizē izglītības pasākumus, sabiedrisko attiecību komisija
sagatavo informatīvus materiālus, attīsta sadarbību ar citām organizācijām,
organizatorisko jautājumu komisija plāno vides sakopšanas darbus un rūpējas par
kārtības uzturēšanu. Pavisam šajos darbos iesaistījušies vairāk nekā 40 Saukas
bērnu un jauniešu.
Stāsta Saukas un Viesītes attīstības projektu vadītāja Līga Strautiņa:
– Padome precīzi izkārtoja, kas ko darīs. Bet darāmā bija ļoti daudz. Daudzi
bērni iesaistījās novadpētniecības pulciņā, vāca leģendas un nostāstus par
pilskalnu, apzināja apkārtnē augošos dižozolus. Tika veikti mērījumi, notika
fotografēšana un filmēšana. Lai pilskalnu padarītu redzamu un pieejamu, vajadzēja
izzāģēt kokus, izcirst krūmus, iztīrīt brikšņus, veidot taciņas. Visus darbus un
darbiņus nemaz nevar uzskaitīt. Toties tagad mums ir pašiem savs pilskalns, un par to
priecājas visi.
Līga neslēpj, ka viņa par vislielāko ieguvumu uzskata to, ka pilskalna apgūšanas
gaitā bērni un jaunieši mācījušies kopā strādāt, sākuši labāk izprast vides
sakopšanas nozīmi, sava darba vērtību. Cēlusies viņu pašapziņa. Saukā, kur
tuvākā skola ir Viesītē, ļoti svarīgi ir, lai bērni justu piederību savam
pagastam, saistītu ar to savu nākotni. Kopš neatkarības atgūšanas Saukas pagastā uz
pastāvīgu dzīvi līdz šim nebija atgriezies neviens augstāko izglītību ieguvis
jaunietis. Līga Strautiņa ir pirmā. Izturējusi lielu konkursu, viņa iestājās
Vidzemes augstskolā un, pabeigusi bakalaura studijas, atgriezās mājās. Šis projekts
viņai ir viens no pirmajiem. Liekas, ka šoreiz pirmie kucēni nebūs jāslīcina. Un
Vanagmāte būtu priecīga: Saukas pagasta ļaudīs izrādījies dzīvs darba tikums, un
savu aizmirstībā nogrimušo pilskalnu viņi pratuši celt gaismā.