Sēļu pilskalnu modināšana

Skosu pilskalns Foto: Vaida Villeruša

“Sauka izsenis ir bijusi viens no Sēļu zemes skaistākajiem un gaišākajiem novadiem. Rietumos lielais Saukas mežs saplūst kopā ar Zalves mežu. Austrumos Sauka robežojas ar Viesīti, tur atrodas Kūliņu pilskalns, bet dienvidos Sauku ir sargājuši divi Kņāvu pilskalni. Pie Saukas ezera ir vēl divi pilskalni – Dieviņa jeb Vecais un Skosu. Karu un sērgu laiki ir izdzēsuši tālās atmiņas, ir palikušas vienīgi teikas. Tās stāsta gan par nogrimušām pilīm, gan par zelta naudu, kura jāprot paņemt. Bet tās taču ir brīvība un senie tikumi. Kaut nu mēs to visu mācētu atgūt.” – Tā savu stāstījumu par dzimto novadu sākusi Vanagu māju saimniece Zenta Cīrule. Ilgu gadu sarakstē Vanagmāte savus atmiņu pierakstus sūtījusi esejistei un arī literatūras un kultūrvēstures pētniecei Saulcerītei Viesei. Daļa no tiem Saukas novadpētniekiem tika nodota tradicionālajā diskusiju trešdienā, ko reizi mēnesī rīko Saukas Sabiedriskais centrs.

Lai turētos kopā

Saukas Sabiedriskais centrs tapa 2001.gada 18.jūnijā, kad kopā sanāca divpadsmit Saukas iedzīvotāji, lai spriestu, kā rosināt un darīt saturīgāku pagasta sabiedrisko dzīvi. Vērtējot šajos gados paveikto, centra vadītāja Māra Ose saka: “Mēs esam ļoti dažādi, un arī attieksme pret iešanu sabiedrībā ir dažāda. Skolēni visātrāk iesaistījās centra piedāvātajās sporta un citās nodarbībās un sāka nākt arī, lai vienkārši būtu kopā ar citiem bērniem. Vācijā līdzīgas sabiedriskās organizācijas sauc par kaimiņu centriem. Tāds arī ir to aicinājums – lai viena pagasta ļaudis justos kā labi kaimiņi, kas grib dalīties priekos un bēdās, dalīties ar to, kas katram ir. Pamazām centrā izveidojusies cilvēku kopa, kas atrod aizvien jaunus darba laukus un prot piesaistīt dažādu nozaru speciālistus un amata meistarus gan no pašu vidus, gan ārienes. Nesen visu pagastu priecināja pašdarinātu svečturu izstāde. Vienmēr labi apmeklētas ir tikšanās ar interesantiem cilvēkiem. Tā ir garīga uzlādēšanās, pozitīvu emociju apmaiņa, kas mūs satur kopā un ļauj dzīvot.”
Māra Ose ir pārliecināta, ka Sabiedriskais centrs palīdz celt dzīves kvalitāti un radina cilvēkus dzīvot priecīgāk, tātad veselīgāk. To viņa saka arī kā pieredzējusi mediķe, ģimenes ārste.

Dziļāk sēļu radurakstos

Arī šajā diskusiju trešdienā zāle bija pilna. Skolasbērni, jauni cilvēki un sirmgalvji – visu vecumu ļaudis. Saulcerīte Viese stāstīja par savām bērnības vasarām Gostiņos, kur vectēva lielajā bibliotēkā viņa atklājusi sev Aspazijas dzejas pasauli, kas viņu savaldzinājusi uz visu mūžu. Stāstīja par Vanagmāti, kas viņai no Saukas sūtījusi tik brīnišķīgus atmiņu pierakstus par sava novada vēsturi un ļaudīm. Novadpētniece Vaida Villeruša savukārt atgādināja par folkloristes Almas Ancelānes pielocīto Sēļu zemes teiku lādi un viņas vecākās māsas – skolotājas Olgas Kundrātes – atmiņu tēlojumiem, kas plašā tvērumā parāda Augšzemes zemnieku dzīvi vairākās paaudzēs. Diemžēl par bibliogrāfisku retumu ir kļuvusi Latvijas Kultūras fonda iedibinātajā “Tēvzemes mācības” sērijā 1995.gadā izdotā grāmata “Sēļu zeme”, ko sastādījusi Vaida Villeruša. Te var lasīt gan par māsām Ancelānēm, gan Imanta Auziņa apceri par dzimto Sēliju un Pētera Korsaka stāstījumu par dižo saucieti Mārtiņu Bucleru un kur pirmo reizi atklātībai nodoti daudzus gadus aizmirstā un aizliegtā rakstnieka un vēsturnieka Vitolda Kalniņa (1913–1989) maģistra darba materiāli. Ķerties pie to publicēšanas pamudinājusi Lūcija Ķuzāne, kas neatlaidīgi uzdevusi jautājumus – kālab senvēsture nav atstājusi nevienu sēļu vadoņa vārdu, kālab nav ziņu par viņu pretošanos ienaidniekam? Maģistra darbā atbildes uz tiem var atrast tādās nodaļās kā “Bīskaps Alberts un sēļi” un “Sēlija Mindauga laikmetā”.
Klausījās jauni un veci, tā nebija tikai goddevīga uzmanība pret viešņām no Rīgas, bet dzīva interese par sirdij tuvām lietām, par savām saknēm. “Sakiet, lūdzu, vai kāds sēlis vēl ir dzīvs?” – pēc krietni ieilgušās sarunas pavaicāja ņiprs meitēns. Bērns varbūt pirmo reizi apjauta piederību ne vien savam pagastam, bet plašajai Sēļu zemei.

Saukai – savs pilskalns

Līga Strautiņa mācās noteikt āderes Foto: Gunārs Spīdainis	Dievkalniņš jeb Vecais pilskalns Foto: Vaida Villeruša

Sabiedriskā centra labo darbu pūrā ir mācību semināri un pieredzes apmaiņas braucieni, angļu valodas, datorapmācības, veselības vingrošanas un mākslas nodarbības, grāmatu draugu pulciņa dažādās aktivitātes, futbola komandas treniņnometnes un panākumi “Ādas bumbas” kausa izcīņā, sadarbība ar Līvānu fondu “Baltā māja” un Saulgriežu vasaras vidusskolu un vēl daudz kas cits. Vislielāko prieku sagādājusi Skosu pilskalna apgūšana.
Skosu pilskalns atrodas dienvidrietumos no Saukas ezera pie Štulvju purva, kur kādreiz bijis ezers. Tas ir savrups 15 metrus augsts iegarens kalns ar terasēm abos sānos. Ziemeļaustrumu pusē atrodas dabīgi noapaļots uzkalns, ko sauc par Dievkalniņu, jo to uzskata par senu kulta vietu. Šādi uzkalni konstatēti pie daudziem sēļu pilskalniem. Skosu pilskalna nogāzēs un plakumā atrasts kultūrslānis ar bezripas keramiku, bet pakājē – vairāki akmens cirvji. Iespējams, ka apdzīvotība te sākusies 1.gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Pirmais pilskalnu 1924.gadā aprakstījis un izmērījis Ernests Brastiņš. Pilskalna sakopšanas darbi uzsākti 2002.gada vasarā. Ceļu uz pilskalnu norāda skolnieka Oskara Kļaviņa izgatavota zīme.
Šādas ziņas varam izlasīt “Skosu Pilskalna Vēstnesī”, kas ir Skosu pilskalna padomes oficiālais laikraksts.
Pie teikšanas gan padomē, gan avīzes redakcijā ir Saukas jaunā paaudze. Saukas Sabiedriskā centra izstrādātais Skosu pilskalna apgūšanas plāns “Paši protam plānot un izdarīt!”, ko atbalsta Valsts bērna tiesību aizsardzības centrs un Saukas pagasta padome, ir saistīts ar Baltijas un Amerikas Partnerattiecību programmas un Jēkabpils rajona padomes atbalstīto projektu “Pilsoniskās līdzdalības un politiskās integrācijas veicināšana Saukas pagastā”. Lai risinātu tam izvirzītos uzdevumus, kā savdabīgs pašvaldības modelis tikusi ievēlēta Skosu pilskalna padome. Jau pirmajā sēdē izveidotas arī komisijas: izglītības komisija sadarbojas ar ekspertiem, plāno un organizē izglītības pasākumus, sabiedrisko attiecību komisija sagatavo informatīvus materiālus, attīsta sadarbību ar citām organizācijām, organizatorisko jautājumu komisija plāno vides sakopšanas darbus un rūpējas par kārtības uzturēšanu. Pavisam šajos darbos iesaistījušies vairāk nekā 40 Saukas bērnu un jauniešu.
Stāsta Saukas un Viesītes attīstības projektu vadītāja Līga Strautiņa:
– Padome precīzi izkārtoja, kas ko darīs. Bet darāmā bija ļoti daudz. Daudzi bērni iesaistījās novadpētniecības pulciņā, vāca leģendas un nostāstus par pilskalnu, apzināja apkārtnē augošos dižozolus. Tika veikti mērījumi, notika fotografēšana un filmēšana. Lai pilskalnu padarītu redzamu un pieejamu, vajadzēja izzāģēt kokus, izcirst krūmus, iztīrīt brikšņus, veidot taciņas. Visus darbus un darbiņus nemaz nevar uzskaitīt. Toties tagad mums ir pašiem savs pilskalns, un par to priecājas visi.
Līga neslēpj, ka viņa par vislielāko ieguvumu uzskata to, ka pilskalna apgūšanas gaitā bērni un jaunieši mācījušies kopā strādāt, sākuši labāk izprast vides sakopšanas nozīmi, sava darba vērtību. Cēlusies viņu pašapziņa. Saukā, kur tuvākā skola ir Viesītē, ļoti svarīgi ir, lai bērni justu piederību savam pagastam, saistītu ar to savu nākotni. Kopš neatkarības atgūšanas Saukas pagastā uz pastāvīgu dzīvi līdz šim nebija atgriezies neviens augstāko izglītību ieguvis jaunietis. Līga Strautiņa ir pirmā. Izturējusi lielu konkursu, viņa iestājās Vidzemes augstskolā un, pabeigusi bakalaura studijas, atgriezās mājās. Šis projekts viņai ir viens no pirmajiem. Liekas, ka šoreiz pirmie kucēni nebūs jāslīcina. Un Vanagmāte būtu priecīga: Saukas pagasta ļaudīs izrādījies dzīvs darba tikums, un savu aizmirstībā nogrimušo pilskalnu viņi pratuši celt gaismā.