16. marts Latviešu leģiona vēstures kontekstā

Antonijs Zunda, LU profesors, — “Latvijas Vēstnesim”

Otrā pasaules kara gados nacistiskās Vācijas okupācijas režīms veica latviešu mobilizāciju un iesaistīšanu savos militārajos formējumos. 1943.gada 23.janvārī Vācijas fīrers Ādolfs Hitlers atļāva un vienlaikus pavēlēja SS reihsfīreram Heinriham Himleram izveidot Latviešu SS brīvprātīgo leģionu. 24.janvārī H.Himlers pavēlēja apvienot četrus 2. SS brigādes sastāvā karojošos latviešu kārtības dienesta bataljonus un dot tiem apzīmējumu Latviešu SS brīvprātīgo leģions. Ā.Hitlera rakstiska pavēle par leģiona formēšanu tika izdota 10.februārī. Tāda ir leģiona izveides formālā puse.

Leģiona darbībā
nekonstatē kara noziegumus

Foto: Aigars Jansons, A.F.I.

Latvijas valstij un latviešu tautai naidīgi un nedraudzīgi spēki allaž ir centušies izmantot leģionu kā pierādījumu latviešu brīvprātīgai sadarbībai ar nacistiskās Vācijas okupācijas režīmu. To savulaik cītīgi darīja padomju propaganda, tagad līdzīgu ceļu iet arī Krievijas attiecīgās institūcijas. Tā pavisam nesen, 2004.gada 13.februārī, Krievijas Federācijas Ārlietu ministrijas informācijas un preses nodaļa sagatavoja un izplatīja memorandu “Par Latviešu SS leģiona līdzdalību kara noziegumos 1941.–1945. gadā un mēģinājumiem Latvijā revidēt Nirnbergas tribunāla spriedumu”. Šajā dokumentā vērojama atgriešanās pie padomju laika vēstures koncepcijas. Memorandā Latviešu leģiona izveide pasniegta kā nacionālā šovinisma un kolaboracionisma izpausme. Tāpat kā savulaik padomju propaganda, arī mūsdienās sagatavotais memorands apvaino leģionu un tā karavīrus līdzdalībā kara noziegumos.
Tas ir nepamatots un absurds apgalvojums.
Vēstures avoti apstiprina, ka leģions, kuru sāka formēt 1943. gada sākumā, nav bijis iesaistīts nedz ebreju masveida iznīcināšanā, nedz kara noziegumos pret cilvēci. Leģiona karavīri nepiedalījās represīvajās akcijās pret civiliedzīvotājiem, bet gan cīnījās austrumu frontē pret sarkanarmiju. Leģions cīnījās pret tās valsts armiju, kas 1940. gadā bija okupējusi Latviju. Latviešu karavīri karoja pret režīmu, kas 1940.–1941. gadā veica represijas pret civiliedzīvotājiem. Kā liecina vēsture, neviens latviešu leģionārs nevienā tiesā nav notiesāts par kara noziegumiem, kas būtu izdarīti leģiona darbības kontekstā. Kara beigās pēc vācu režīma rīkojuma leģionā tika ieskaitīti daudzi bijušie nacistu partijas un SS organizācijas drošības dienesta darbinieki, kuri bija veikuši kara noziegumus. Bet tas nekādā gadījumā nepadara visu leģionu par noziedzīgu vienību.
Nirnbergas kara tribunāla spriedumā, kas tika pasludināts 1946. gada 1. oktobrī, precīzi noteikts to personu loks, kas pieskaitāmas noziedzīgajai SS organizācijai. Latviešu leģiona karavīrus, kurus kara laikā piespiedu kārtā mobilizēja nacistiskās Vācijas okupācijas režīms, nepieskaitīja šai organizācijai. Rietumu sabiedroto atbildīgās institūcijas uzsvēra, ka Baltijas ieroču SS vienības (Latvijas un Igaunijas leģioni) to mērķu, ideoloģijas, darbības un sastāva kvalifikācijas ziņā ir uzskatāmas par savrupām un no vācu SS atšķirīgām vienībām. ASV Pārvietoto personu komisija 1950. gada 12. septembrī atzina, ka Latviešu leģiona karavīri nav pielīdzināmi kara noziedzniekiem. Leģionāriem un to piederīgajiem pēc šī lēmuma atļāva iebraukt un apmesties uz dzīvi ASV.

16. marts – cīņu vēsturē balstīta atcere

Pēc nacistiskās Vācijas kapitulācijas apmēram 25 tūkstoši latviešu karavīru nonāca Rietumu sabiedroto gūstā. Kara gūstekņu nometnē Cedelgemā Beļģijā 1945. gada 28. decembrī bijušie latviešu karavīri nodibināja “Daugavas vanagu” organizāciju, lai labāk aizstāvētu savas intereses. 1952. gadā šī organizācija nolēma, ka turpmāk tā 16. martu atzīmēs kā Latviešu leģiona piemiņas dienu, kurā atcerēties frontē kritušos biedrus. Izvēlētais datums nebija nejaušs, tas bija simbolisks. 1944. gadā no 16. līdz 19. martam abas Latviešu leģiona divīzijas – 15. un 19. – austrumu frontē pie Veļikajas upes plecu pie pleca izcīnīja smagas kaujas ar sarkanarmiju. Latviešu karavīri cīnījās par augstieni, kas kartē bija apzīmēta kā 93.4. Sarkanarmijas spēki centās šo apkārtnē valdošo augstieni pārņemt savās rokās un uz tās bāzes attīstīt tālāku uzbrukumu. Pēc triju dienu smagām kaujām leģiona karavīriem virspulkveža Artura Silgaiļa vadībā izdevās noturēt stratēģiski svarīgo vietu. Tā bija pirmā kauja, kurā viena mērķa sasniegšanai vienlaikus iesaistījās abas latviešu divīzijas. Kauja beidzās ar uzvaru pār ievērojami pārāku pretinieku, kas apliecināja latviešu karavīru profesionālismu.
Latviešu karavīri, kas pēckara periodā apmetās uz dzīvi Rietumu valstīs, bez jebkādām problēmām katru gadu 16. martā atcerējās kritušos biedrus. Par to nevienā viņu mītnes zemē netika izteikti nekādi pārmetumi. Latvijā pirmo reizi 16. martu kā Leģiona karavīru piemiņas dienu atzīmēja 1990.gadā. Arī tad neviens šo pasākumu nesaistīja ar nacisma glorifikāciju. Nopietna starptautiska uzmanība 16. marta pasākumiem Latvijā pirmoreiz tika pievērsta 1998. gadā, kad Krievijas prese un arī atsevišķi Rietumu valstu izdevumi rakstīja, ka Latvijā atdzimst nacisms, ka notiek SS spēku slavināšana. Tā bija dezinformācija. 16. marta atceres pasākumus Latvijai nelabvēlīga propaganda sāka izmantot nepamatotiem pārmetumiem un uzbrukumiem mūsu valstij un sabiedrībai. 16. marts Latvijas vēsturē nekā nav saistīts ar leģiona dibināšanu, nacisma ideoloģijas slavināšanu vai SS organizāciju. Tā ir tikai Latviešu leģiona karavīru piemiņas diena.

Mīti un patiesība

Skaidrojot leģiona vēsturi, jāatceras, ka tas netika veidots uz brīvprātības principa, bet gan piespiedu mobilizācijas rezultātā. 1943. gada 24. jūlijā vēstulē Latvijas kompartijas sekretāram J.Kalnbērziņam to pat atzina PSRS valsts drošības komisārs V.Merkulovs. Viņš rakstīja: “Formāli tika pasludināts, ka leģions tiek veidots uz brīvprātības pamatiem, tomēr faktiski formēšana notika noteiktu vecuma grupu vīriešu piespiedu mobilizācijas kārtībā.” Tikai pavisam neliels, bet precīzi nezināms skaits latviešu leģionā pieteicās kā brīvprātīgie. Nacistiem leģiona apzīmējums kā brīvprātīgais bija nepieciešams, lai slēptu starptautisko tiesību normu un Hāgas 1907. gada konvencijas par kara vešanas noteikumiem pārkāpumu. Trešā reiha vadība tādējādi centās uzsvērt, ka no Latvijas un citu Eiropas okupēto valstu iedzīvotājiem formējamās karaspēku daļas ir izveidotas likumīgi, nepārkāpjot starptautisko likumdošanu. Nacisti visiem spēkiem centās uzturēt mītu, ka SS ieroču karaspēks, kurā vairāk nekā 50% bija nevācu tautības, ir Eiropas armija, kas brīvprātīgi cīnās pret boļševismu.

Latviešu leģions nebija nekāds izņēmums vācu režīma militārajā politikā. Otrā pasaules kara sākumā ieroču SS karaspēkā iekļāvās tikai brīvprātīgie no ģermāņu zemēm – Holandes, Zviedrijas, Beļģijas, Norvēģijas un Dānijas, bet kara beigu posmā SS karaspēks jau bija multinacionāla armija. Ieroču SS karaspēka daļas pakāpeniski zaudēja savu elitāro raksturu. Situācijas pasliktināšanās frontē, krīze ģermāņu tautu brīvprātīgo kustībā piespieda reiha vadību atteikties no rasiskiem kritērijiem SS karaspēka vienību komplektēšanā un iesaistīt tajā arī t.s. neģermāņu tautas. SS karaspēkā parādījās krievu, baltkrievu, kazaku, ukraiņu, ungāru, rumāņu, horvātu, igauņu, latviešu un citu tautu militārie formējumi. Īpaša parādība SS karaspēkā bija musulmaņu vienības (tatāru kalnu brigāde u.c.). 1944. gadā ieroču SS karaspēkā bija iesaistīti 910 tūkstoši vīru, no kuriem vairāk nekā puse nebija Vācijas vācieši.
Kā liecina vēstures avoti, Otrā pasaules kara gados nacistiskā Vācija bija latviešiem uzspiests sabiedrotais. Karojot Vācijas pusē, latvieši cerēja atgūt padomju okupācijas dēļ zaudēto savas valsts neatkarību. Svarīgs motīvs leģiona karavīru cīņām austrumu frontē bija nepieļaut jaunu padomju okupāciju. Latviešu karavīri atšķirībā no ģermāņu tautu brīvprātīgajiem nekad necīnījās par nacionālsociālisma idejām, par kaut kādu “jauno Eiropu”. Leģionāri nebija vācu fīrera dievinātāji. Kā atzīmē vēsturnieki I.Feldmanis un K.Kangeris, patieso latviešu leģionāru noskaņojumu parāda 15.divīzijas komandiera oberfīrera Ā.Aksa ziņojums. Tajā uzsvērts: “Viņi ir latvieši, un viņi vēlas patstāvīgu latviešu nacionālo valsti. Nostādīti izvēles priekšā – Vācija vai Krievija, viņi ir izšķīrušies par Vāciju. Vācu virskundzība viņiem liekas mazākais ļaunums. Naidu pret Krieviju padziļināja Latvijas veiktā okupācija.”
Latviešu leģiona pieskaitīšana SS organizācijai mūsdienu propagandā ir nekorekta. Neviens leģiona karavīrs nebija nacistu partijas biedrs, ne arī SS organizācijas loceklis. Tas bija vienīgi vācu okupācijas režīma lēmums – ieskaitīt mobilizētos latviešus ieroču SS karaspēkā. Daudzi latvieši leģionu uzlūkoja ne vien kā vācu bruņoto spēku sastāvā esošu vienību, bet kā nākamās Latvijas nacionālās armijas kodolu.
Drīz būs pagājuši jau 60 gadi kopš Otrā pasaules kara beigām, un tāpēc būtu laiks atteikties no politiskās propagandas radītiem mītiem par šo tālo dienu traģiskajiem notikumiem. Viens no šādiem mītiem ir par Latviešu leģionu. Mēs nedrīkstam vienkāršoti izvērtēt leģiona vēsturi, tajā ļoti daudz kā bija traģiska. Lielie latviešu tautas upuri karā bija veltīgi, tās valstiskums netika atjaunots.