Īpašās dienas Latvijas kalendārā

1990.gadā Latvijā tika pieņemts likums “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām”. Gadu gaitā vairākkārt grozīts. Tomēr jau pašā nosaukumā tas skaidri norāda, ka valstī ir trīs svētku kategorijas – svētku dienas, atceres dienas un atzīmējamās dienas.
Tauta nereti bez ļaunuma norāda likumdevējiem, ka sēru, jeb atceres dienu, kad karogs turams pusmastā un sēru noformējumā, mums ir krietni vairāk nekā svinamo. Ne bez pamata izveidojies tieši šāds valsts īpaši atzīmējamo dienu saraksts. To noteikusi gan Latvijas vēsture, gan tradīcijas, gan likumdevēju izvēle.

Priekšlikumu ir daudz

Pēdējo reizi grozījumi likumā „Par svētku atceres un atzīmējamām dienām” skatīti 2002.gada 20.novembrī. Tas bijis 7.Saeimas atstātais mantojums, norāda Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja Ina Druviete. Toreiz izskatāmais likumprojekts paredzēja par atzīmējamo dienu noteikt 12.maiju – Starptautisko māsu dienu. Pēdējā laikā Saeimas atbildīgajā – Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā ir iesniegti arī citi priekšlikumi svētku dienu un brīvdienu noteikšanai. Piemēram, 15.maijs kā Ģimenes diena, pareizticīgo un vecticībnieku Ziemassvētku un Lieldienu atzīmēšana kalendārā, septiņi Dievturu svētki (pavasara, vasaras, rudens, ziemas saulgriežus, Ūsiņa diena, Zāļu diena, Māras diena, Mārtiņu diena) 8.marts – Starptautiskā sieviešu diena. “Komisijas darba grupa rūpīgi iepazinās ar priekšlikumiem un aicināja to izvirzītājus paust motivāciju šo svētku dienu noteikšanai. Tomēr nonācām pie atzinuma, ka svētku dienas un līdz ar to brīvdienas statuss nav iesniegtajiem priekšlikumiem piešķirams bez Finanšu un Ekonomikas ministriju atzinuma,” norāda I.Druviete.

Noraidošs lēmums

Izvērtēt visus argumentus jau 2002.gada nogalē uzdots ir Ministru kabineta darba grupai. Arī Ina Druviete ir apstiprināta darba grupas sastāvā. Spriests un vērtēts ir ilgi, un ir sagaidīti arī rezultāti. 2004.gada februārī darba grupa ir sniegusi atzinumu, ka līdzās esošajām papildu svētku dienas valstī nav nosakāmas.
Kāda ir bijusi argumentācija, noraidīt izvirzītos priekšlikumus? “Satversmes 99.un 91. pants nosaka, ka nav tiesiski pieņemami ievērot vien atsevišķu reliģisko konfesiju izvirzītos priekšlikumus. Pretējā gadījumā tiek pārāk izceltas pareizticīgo, vecticībnieku, arī katoļu, runājot par 15.augustu, reliģiskās kopienas. Neraugoties uz iepriekšminēto reliģisko konfesiju piekritēju un atbalstītāju lielo skaitu, tas nevar būt noteicošais lēmuma pieņemšanā.”

Cik individuālās
brīvdienas noteikt?

I.Druviete stāsta, ka jau Saeimas komisijas sēdē izskanēja doma Latvijā, tāpat kā citās valstīs, darba ņēmējiem atļaut izvēlēties noteiktu brīvdienu skaitu kalendārā gada laikā, lai tās izmantotu pēc sava ieskata. Piemēram, Beļģijā ir noteiktas 10 brīvdienas, Itālijā – 15, Spānijā – 14, ko šo valstu iedzīvotāji drīkst izmantot pēc saviem ieskatiem. “Latvijā varētu būt runa par vienu līdz trim dienām, jo mūsu valsts ekonomiskās attīstības līmenis nav līdzvērtīgs tam, kāds ir nosauktajās valstīs,” piebilst I.Druviete.
Turklāt nepatiesa, pēc Saeimas komisijas priekšsēdētājas sacītā, ir masu saziņas līdzekļos izplatītā informācija par triju brīvdienu varianta apspriešanu. Tas ir iespējamo svinamo dienu skaits. MK darba grupā piedalās Darba devēju asociācijas, Finanšu un Ekonomikas ministriju pārstāvji. Aicināti izteikt viedokli ir arī citu sabiedrības grupu pārstāvji – filozofi, sociologi. Visu uzdevums ir izvērtēt brīvdienu skaita ekonomisko efektu.
Ja darba grupa vienosies par valstī nosakāmu papildu brīvdienu skaitu darba ņēmējiem, grozījumi tiks nostiprināti Darba likumā. Saprotams, ka katrs darba ņēmējs šīs dienas varētu izmantot ne vien reliģisko svētku, bet jebkuru personīgo svētku atzīmēšanai.
Darba grupai, izskatot iespējamo brīvdienu noteikšanu, jārēķinās, ka liels skaits Latvijas iedzīvotāju varētu izmantot brīvdienu, piemēram, 7.janvārī vai 8.martā. “Tas nav nesvarīgi, jo jārēķinās, kā organizējams darbs satiksmes vai apkalpojošajās sfērās. Lēmums nav vienkāršs, tam var būt arī grūti prognozējamas sekas. Tādēļ mērīsim septiņas reizes, pirms griezīsim,” secina I.Druviete.
Tomēr jāatzīst nerakstīts, bet dzīvē pārbaudīts likums – svētkus svin ne tādēļ, lai priecātos par brīvdienu vai censtos saskatīt atzīmējamajā dienā politiskus motīvus. Svētku loma cilvēka dzīvē vairo personīgās pozitīvās emocijas, kuru ikdienas steigā un pienākumu gūzmā bieži vien ir krietni par maz.

Zaida Kalniņa,”LV”
zaida.kalnina@vestnesis.lv