Darāmā joprojām – ai, cik daudz!

Bieži esmu jautājusi sev, vai es dzīvotu un darītu tāpat, ja būtu iedzimusi citā – lielā un neapdraudētā nācijā? Vai es nodarbotos ar folkloru, strādātu skolā? Vai es justos tikpat atbildīga par to, kas notiek ar manu tautu un tās tradicionālo kultūru?
Un gandrīz vienmēr esmu nonākusi pie atbildes, ka ne – es to nedarītu.
Es dzīvotu klusu, galīgi nesabiedrisku dzīvi un strādātu vietā, ko jau bērnībā biju iecerējusi, proti, bibliotēkā.
Un muzicētu tikai savam un draugu priekam, nekad nekāpjot uz skatuves. (Jo tā bija manas bērnības lielākā trauma – mūzikas skolā eksāmenu laikā spēlēt citiem priekšā uz skatuves…)
Un vēl – ja es precētos, tad tikai ar mežsargu, lai varētu dzīvot meža vidū. Man būtu saimniecība, par ko rūpēties, bet pietiekami maza, lai atliktu laiks grāmatu lasīšanai un pastaigām pa mežu…
Kurā brīdī viss apgriezās pavisam otrādi (vēl Konservatorijas laikā es biju pelēka, savā aliņā dzīvojoša pele)?
Nu, protams, tajā brīdī, kad es izdzirdēju mūsu senās dziesmas un balsus, par kuru eksistenci es, akadēmiski izglītota mūziķe, nebiju pat nojautusi! Es sajutos kā paslēptus dārgumus atklājusi. Vēl vairāk – es beidzot biju atradusi to dziļo, nesamāksloto, pozitīvo, kā man tik ļoti līdz šim bija trūcis. Pirms tam es gan biju liela nacionāliste, jo vecāki tā mani bija audzinājuši. Diemžēl tas nebija pozitīvs nacionālisms, jo apvienots ar lielu aizvainojumu pret mums pāridarītājiem un nacionālo nihilismu, proti, es nebiju pārāk augstās domās par folkloru, latviešu tautas kultūru, mākslu un mūziku, jo pazinu to tādā neīstā, samākslotā padomju rāmītī pasniegtu…
Es to vienkārši nepazinu.
Bet tad, kā jau teicu, viss pēkšņi mainās! Es kļūstu par citu cilvēku, kas turpmāk dara tikai to, par ko zina, – cits manā vietā neizdarīs. Es joprojām lasu, tikai nu tas vairs nav Hese vai Marina Cvetajeva, – nē, tagad tās ir DAINAS. Un visa iespējamā un arī neiespējamā (tam laikam – 80.gadu sākums!) literatūra par baltu aizvēsturi, etnoģenēzi, mitoloģiju, arheoloģiju, etnogrāfiju…
Es domāju, ka sākumā tā tas bija līdzīgi daudziem no mums, kas iesaistījās folkloras kustībā: mūsu atklājumi bija tik nozīmīgi un būtiski, ka to nevarēja paturēt pie sevis: ar visu bija jādalās; tūliņ un tagad. Izrādījās, ka esmu tāds darītājs. Un darāmā bija, ai, cik daudz!
Varbūt kādreiz par to rakstīšu grāmatu, jo dažādu materiālu, liecību, fotogrāfiju ir sakrājies varens vezums, varbūt kādreiz… bet pagaidām es nemēdzu pārcilāt padarītos darbus, kavēties atmiņās un lepoties ar panākumiem. Jo padarīts ir tiešām daudz, bet tikpat daudz darāmā es redzu arī priekšā, un man labāk tīk domāt par to.
Kad man jautā, kā es tik daudz paspēju, tad jāatzīstas – tas ir uz ģimenes rēķina. Tā jau laikam jūtas daudzas sabiedriski aktīvas sievietes. Jo patiesībā tas nemaz nav tik cēli, kā izskatās, tas ir diezgan egoistiski – atļauties darīt tikai to, kas tiešām patīk un liekas būtiski. Un bērniem būtu iemesls apvainoties, ka folkloriskās, muzikālās un pedagoģiskās aktivitātes mammai ir svarīgākas par pašas bērnu pilnvērtīgu audzināšanu un apgādāšanu. Ka mamma naudas dēļ nav ar mieru darīt darbiņus, kas viņai liekas bezjēdzīgi vai garlaicīgi. Ka mamma to enerģiju, kas pienāktos viņiem, atdod citiem…
Mūsu dēliem ir 12, 15, 18 un 26 gadi. Jau 11 gadus, kopš mans vīrs kļuva par invalīdu, ģimenes vienīgā apgādniece esmu es. Mūsu ģimenei nav ne mājas, ne zemes laukos, ne mašīnas, pat ne pieklājīgu divriteņu, un par to es, protams, bērnu priekšā īpaši laimīga nejūtos. Bērni tiešām ir mūsu vienīgā un īstenā bagātība. Bet arī pati sava iekšējā “es” priekšā jūtos tāda kā vainīga: man nekad nav bijis savas istabas; man, kurai tik svarīga dienišķā un dievišķā vienatnes deva!
Šo pēdējo es rakstu tādēļ, ka bieži esmu saskārusies ar tādiem kā laipnas skaudības apliecinājumiem: sak’, kas tai Reizniecei nekait, dzied tik un spēlē! Tas reizēm kaitina.
Bet laikam jau tādu tēlu pati esmu izveidojusi. Un kas visjocīgākais – tā tiešām nav poza! (Nogurums nāk pēc tam, un to redz tikai tuvinieki.)
Bieži vien, kad dziedu “Iļģu” koncertā vai mācu dančus, muzicēju ar bērniem bērnudārzā vai vadu nodarbības kādā nometnē, – manī ir tāda īpaša enerģija un sajūta, ka nevis es to daru, bet tas tiek darīts caur mani… Tāda – nekļūdīga sajūta. Man negribas šai sajūtai dot kādu apzīmējumu, vienkārši – tā laikam jūtas tie cilvēki, kas ir atraduši savu ceļu un dara to, ko viņiem lemts darīt…