Jānis Čakste kā Aspazijas pirmais redaktors

Aspazija daiļrades gaitu sākumā

Neatkarīgās Latvijas vadošā politiķa Jāņa Čakstes (1859–1927) piemiņas apceru krājumā dzejniece Aspazija raksta: “Viņam kā retam no vecākās paaudzes bija tā laime savā dzīvē un darbā apņemt kā saules loku laiku no Latvijas pirmās tapšanas, kas toreiz bija tikai sapnis vien, līdz viņas augstākam izveidojumam..”
Tā patiešām bija laime, kas varēja dot gandarījumu par pavadīto dzīvi. Arī dzejniecei mūža loks liecās līdzīgi, kaut gan Aspazijai liktenis lēma pieredzēt arī to, kā izsapņotā un izveidotā Latvijas valsts tiek sagrauta.
Bet sākums sapnim abiem zemgaliešiem bija gandrīz kopīgs un iezīmējās viņu tikšanās laikā Jelgavā 1888.gadā. Jānis Čakste, nesen atgriezies no tieslietu studijām Maskavā, strādāja par zvērināta advokāta palīgu. Viņš ne tikai iesaistījās Jelgavas latviešu sabiedriskajā dzīvē, bet kļuva par tās vadošo personu, uzņēmās Jelgavas Latviešu biedrības, Jelgavas Sarkanā Krusta komitejas, Kurzemes biškopības biedrības un Jelgavā izdotā laikraksta “Tēvija” vadību. Jelgavniekus kā dzīvinošs pavasara vējš saviļņoja viņa aicinājums: “Kaisīsim sēklu laikmeta vagā!” – atcerējās Aspazija.
Jaunajai dzejniecei bija piešķirta godalga par pirmo lugu – “Atriebēja”, un tagad viņa uzturējās Jelgavā. Viņas laulības dzīve, nemaz lāgā nesākusies, jau bija izirusi un dzimtās mājas zaudētas. Jelgavā viņa meklēja darbu un ātri iepazinās ar jauniešiem, kas jūsmoja par topošo talantu. Čakstes vadītajā “Tēvijā” strādāja komponists un dzejnieks Straumes Jānis. Savus liriskos sacerējumus viņš parakstīja ar pseidonīmu Vaidelaitis. Abi dzejnieki ātri atrada kopīgu valodu. Pēc gadiem Aspazija apgalvoja, ka Straumes Jānis viņai veltījis dzejoli “Pa upes viļņiem straujajiem/Plūst dziesmu skaņas gājējiem...”
Tiklīdz Jānis Čakste kļuva par laikraksta vadītāju, Straumes Jānis skubināja Aspaziju iepazīties ar redaktoru. Dzejniece kautrējās: jaunais jurists bija pati populārākā persona Jelgavas latviešu vidū un vienmēr ap viņu bija cienījami, darbīgi, lietišķi vīri. Kad abi dzejnieki vēra redakcijas durvis, telpa bija pilna lauciniekiem un kungiem no Rīgas laikrakstu redakcijām. Taču Jānis Čakste nāca pretī, pastiepis abas rokas, kā senzināmu draugu ieraudzījis. Mainīga kustība sejas vaibstos, kas atspoguļoja katru izjūtu niansi. Dzīvas un izteiksmīgas acis. Un liela, garīga dziņa visu uzņemt un apņemt, un izstarot tālāk, – atcerējās Aspazija. Vairs nebaidīdamās, viņa pasniedza Čakstem līdzpaņemto dzejoli “Latvju vīrs”. Dzejolis iesākumā izskanēja kā ass pārmetums tiem tautiešiem, kas apguruši cīņā par tautas nākotni, bet beidzās ar dedzīgu aicinājumu:
– Tu, latvju vīrs, vai dīkā stāvi,
Vai dieviem spriest mums nākotni?
Tev prasu tautas dzīvi–nāvi,
Tev prasu Latvjas likteni!
Vai kāds toreiz varēja iedomāties, ka dzejoli sarakstījusi sieviete, kuras balsi vairāk nekā pusgadsimtu dzirdēs kā vienu no vadošajām balsīm latviešu kultūrā un ka to 1888.gada 1.decembrī nodrukās vīrs, kas kļūs par neatkarīgās Latvijas valsts pirmo prezidentu?
Atmiņās dzejniece stāsta, ka sadarbība ar “Tēviju” turpinājusies arī laikā, kad viņa strādājusi par mājkalpotāju Vidzemē – reizēm viņa iesūtījusi “Tēvijai” kādu korespondenci no laukiem, bet Čakste pateicies par uzrakstīto un piesūtījis arī avīzes brīveksemplāru.
“Vēstulē Čakste mani mudināja neatlaisties no literāriska darba un cerēt uz nākotni.”
Vētrainie sabiedriskie notikumi un cīņas viņus šķīra uz ilgiem gadiem. Personīgā satiksme atjaunojas tikai pēc Raiņa un Aspazijas atgriešanās no Šveices trimdas, kad jaunievēlētās Satversmes sapulces deputāti 1920.gada 1.maijā tikās Saeimas namā, kur visus sagaidīja Pagaidu valdības vadītājs Jānis Čakste. Staltais stāvs bija mazliet salīcis un mati nosirmojuši, taču “acīs glabājās vēl dzirkstes kā no senču svētā ugunskura”. Arī dzejniece kuplajā matu sasukā slēpa pirmos sirmos matus...
“Tas mums bija jauks atkalredzēšanās brīdis, kurā tomēr ieskanējās reizē dziļas sēras: caur kādām asiņu upēm gan Latvijai nebija bijis jāizbrien, pirms tā bija nonākusi Zilā kalna virsotnē...”
Kā garāmejot dzejniece un politiķis satikās dažādās svinībās un apspriedēs. Pēdējā, kas nesa līdzi neizskaidrojamu liktenības nojautu, notika Mākslas akadēmijas sarīkojumā. Jānis Čakste bija dzejnieces galdabiedrs. Atkal atsākās sarunas par pagātni, par nepiepildītajiem nodomiem un nākamajiem darbiem. Šķiroties Jānis Čakste pasniedza dzejniecei baltos krizantēmu ziediņus, kas bija nolikti blakus ielūguma aploksnei, un Aspazija deva pretī savējos.
“Nezinu, kā tas nāca – mani pārņēma baiga priekšsajūta: baltas krizantēmas man arvien izlikušās kā kapu puķes – un Čakste bija spirgtāks kā jebkad. Tā jau bija tikai tāda maldīga iedoma, ko atraidīju no sevis, bet diemžēl tā drīzi vien piepildījās...”

Saulcerīte Viese