Valodu konflikts Latvijā. Kurp tas ved?

Atbilstoši 2000.gada Latvijas Tautas skaitīšanas datiem divas trešdaļas valsts iedzīvotāju par savu dzimto valodu atzīst latviešu valodu, viena trešdaļa – krievu valodu. Turklāt lielākā daļa Latvijā dzīvojošo nacionālo minoritāšu pārstāvju visbiežāk sevi identificē ar krievu, nevis latviešu kopienu tieši ģimenē un ikdienā lietotās valodas dēļ.
Tāpēc, aplūkojot sabiedrību pēc valodas pazīmes, ir pamats atzinumam par divām valodas kopienām vai grupām, kas nedzīvo savstarpēji noslēgtās vidēs. Gluži otrādi – šo grupu starpā pastāv visdažādākās sociālās, politiskās un ekonomiskās attiecības.
Valodas politikas teorētiķi jau pagājušā gadsimta nogalē nonākuši pie atzinuma, ka vairāku valodu bezkonflikta līdzāspastāvēšanas iespējamība vienā un tajā pašā teritorijā ir ideālistisks pieņēmums. Valodu konfliktiem pat nav jābūt atklātiem, tie var norisināties arī slēptā formā līdz brīdim, kad noteiktu apstākļu ietekmē iegūst konkrētas izpausmes. Turklāt šie konflikti, protams, nenotiek abstrakti divu valodu, bet gan šajās valodās runājošo cilvēku starpā.

Cēlonis – divu valodu
konkurence

Latvijā jau gadu desmitiem slēptā vai mazāk slēptā veidā pastāv valodu konflikts. Kā latviešu, tā krievu valodas kopiena aizstāv savas dzimtās valodas intereses, cīnoties par savas valodas statusu sabiedrībā un tās lietojuma telpas paplašināšanu. Dažādos vēsturiskos periodos katrai no šīm valodām bijusi zināma valstiskā aizmugure, kuru nodrošinājusi valstī valdošā ideoloģija un likumdošana. Padomju varas gados neapstrīdams bija krievu valodas dominējošais statuss. Līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu valstī notikusi valodu hierarhijas maiņa, kuras rezultātā latviešu valoda kļuvusi par majoritātes, bet krievu – par minoritātes valodu.
Valsts veidotās un īstenotās valodas politikas rezultātā latviešu valoda ieguvusi dominējošās pozīcijas visās valstiski regulējamās jomās – valsts pārvaldē, valsts un pašvaldību iestādēs, sabiedrības informācijā, kultūrā un izglītībā. Krievu valoda pamatā tiek lietota privātajā uzņēmējdarbībā, sadzīvē un neformālajā saskarsmē. Latviešu valoda ir arī valsts integrācijas politikas galvenais pīlārs. Bet tieši tās sabiedrības, kurās dominējošā valodas grupa par pārējās sabiedrības integrācijas pamatu izvirzījusi savu valodu, ir visvairāk pakļautas iespējamiem valodu konfliktiem. Kaut arī ārēji šķiet, ka latviešu valodas kā valsts valodas un majoritātes valodas stāvoklis nav apdraudēts, tomēr pašreizējie procesi un notikumi liecina par pieaugošo krievu un latviešu valodu konkurenci, pat konfliktu.
Kāpēc ir tik būtiski pievērst uzmanību valodu konfliktam? Tāpēc, ka teorētiski valodas konflikti var pārvērsties valodas kopienu savstarpējos politiskos un etniskos konfliktos. To pamatā ir apstāklis, ka sabiedrībā dominējošā valodas grupa (latvieši) kontrolē administratīvo, politisko un ekonomisko dzīvi. Subordinētā valodas grupa (nacionālās minoritātes, no kurām lielākā ir krievu) šādos apstākļos spiesta vai nu atteikties no saviem sociālajiem mērķiem, asimilēties, vai pretoties. Arvien biežāk šīs sabiedrības mazākuma valodas grupas, kuras tajā pašā laikā ir pietiekami lielas un spēcīgas un kurām līdzās vienotai valodai ir arī vienota kultūra, izvēlas politisko pretestību, kas ir viena no politiskā valodas konflikta izpausmes formām. Krievu valodu Latvijā pārstāv 36% no visiem valsts iedzīvotājiem. Savukārt pati par sevi šī valoda ir viena no lielākajām pasaules valodām, par krievu kultūras bagātību arī, šķiet, neviens nešaubās.
Šobrīd valodu konfliktu Latvijā iezīmē valstī notiekošā izglītības reforma. Situācija, kas izveidojusies ap mazākumtautību skolu reformas pēdējo posmu (no 1. septembra mazākumtautību vidusskolās 60% mācību priekšmetu turpmāk būs apgūstami latviešu valodā), vērtējama kā valodas konkurences saasināšanās latviešu un krievu kopienu starpā, kas pēc savas būtības var tikt reducēta divu saukļu līmenī – “Izglītību valsts (latviešu) valodā!” un “Izglītību dzimtajā (krievu) valodā!”. Nozīmīgais atšķirīgais lielums šajos uzstādījumos ir valoda – latviešu vai krievu.
Par pieaugošo latviešu un krievu valodu un attiecīgi tajās runājošo iedzīvotāju konfliktu liecina gan krievu valodas kopienas organizētās aktivitātes – dažādas formas un satura protesta akcijas, gan debates Saeimas zālē, otrajā lasījumā pieņemot grozījumus Izglītības likumā, gan diskusijas sabiedrībā, piemēram, dažādos interneta portālos, nemaz nerunājot par krievu un latviešu valodā rakstošo preses izdevumu virtuozitāti prasmē tik atšķirīgi atspoguļot vienus un tos pašus notikumus. Nereti rodas iespaids, ka dzīvojam ne tik vien divās atšķirīgās informācijas telpās, bet gan divās dažādās valstīs. Pat neveicot nopietnu un padziļinātu šo materiālu analīzi, ir redzama pieaugošā spriedze starp abām valodas kopienām, aizstāvot savas intereses un pozīcijas attiecībā uz valodu lietojumu Latvijas sabiedriskajā telpā. Turklāt nekas neliecina, ka tai būtu tendence samazināties. Krievu kopienas locekļi un organizācijas, kas sabiedriskajā telpā, izmantojot pagaidām visnotaļ demokrātiskas metodes, cīnās par krievu valodas un krievu skolu aizsardzību, ik dienas nāk klajā ar jauniem plāniem tuvākajai un tālākajai nākotnei.

Spriedzei
– politiski pavāri

Cik lielā mērā patlaban var runāt par etnopolitisko konfliktu sabiedrībā? Krievu valodas kopiena, bet jo īpaši tā daļa, kas nepastarpināti saistīta ar šo reformu, – skolēni un viņu vecāki – atklāti pauž savu protestu valsts īstenotajai reformai. Ne visi, protams. Turklāt atsevišķi krievu un latviešu skolēnu kautiņi Rīgā nebūt nenozīmē, ka valodu kopienu starpā būtu uzliesmojis etniskais konflikts, tajā pašā laikā tā ir viena no pazīmēm, kas iezīmē konflikta attiecības latviešu un krievu valodas grupu starpā. Bīstami šajā situācijā ir tas, ka kaujas skolēni – jaunieši. Diskutējot par izglītības reformu ar krievu skolēniem Rīgā, viņu argumentos, izteikumos un viedokļos ir pret valsts varu vērsta negatīva attieksme, cīņas spars un pat zināma agresija. Viņi ir pārliecināti, ka panāks savu taisnību un, pat ja tas neizdosies, tad vismaz vēsturē būšot ierakstīta lappuse par to, kā savulaik krievu skolu jaunatne cīnījās par savām tiesībām uz izglītību dzimtajā krievu valodā. Šeit der paturēt prātā, ka valsts vara – tie ir latvieši, izglītības reformas veidotāji un īstenotāji ir latvieši. Līdz ar to cīņa pret izglītību latviešu valodā tādā vai citādā veidā šo jauniešu apziņā saistās ar cīņu pret latviešiem.
Atbildība par briestošo konfliktu lielā mērā būtu jāuzņemas politiķiem. Gan latviešu, gan krievu valodas kopienu locekļi pauž pārliecību, ka tieši politiķi ir šo grupu šķelšanās iniciatori, kas dažkārt ļoti neapdomīgi “mētājas” ar izteikumiem, kas adresēti vienai vai otrai sabiedrības grupai. Kā gan citādi lai vērtē no viņu mutes izskanējušos izteikumus par to, ka Latvijas krievu valodas kopiena ir reāls, dzīvs, eksistējošs spēks, kas pilns apņēmības pretoties valsts īstenotajai asimilācijas politikai un aizstāvēt mazākumtautību skolas. Kā gan citādi lai uztver apgalvojumus, ka latvieši neļausies uzķerties uz kreisi noskaņoto partiju un tās atbalstītāju sludinātā cilvēktiesību pārkāpšanas āķa. Protams, tie ir galēji piemēri, un tomēr. Politiskā elite ir ne vien ideoloģiju veidotāja, tā ir arī sabiedrībā pastāvošo viedokļu ražotāja. Par to var pārliecināties, salīdzinot politiķu runas no Saeimas zāles tribīnes, presē atspoguļotos viedokļus un diskusijās ar latviešu un krievu cilvēkiem valdošos uzskatus. Abu pušu argumenti visos šajos līmeņos ir vairāk nekā līdzīgi, tie ir identiski. Aplejot latviešu un krievu kopienu savstarpējo mijiedarbību ar šādu politisko mērci, šo grupu attiecības neizbēgami iegūst plašāka konflikta aprises, kurā izglītības reforma ir tikai iegansts vispārējai neapmierinātībai ar valsts varu un pastāvošo situāciju valstī, īpaši no krievu kopienas puses. Ar savu noraidošo nostāju pret izglītības reformu, kurā tiek saskatītas pret mazākumtautībām vērstas diskriminējošas stratēģijas, vērā ņemama krievu kopienas daļa pauž savas negatīvās politiskās attieksmes kopumā. Arvien skaļāk un plašāk.

Evija Kļave,
socioloģijas doktorante, Baltijas Sociālo zinātņu institūta projektu vadītāja