
Lai dažādais mūsu sabiedrību vienotu
Foto: Aigars Jansons, A.F.I. |
Tomēr pēdējā laikā arvien skaļāk izskan mazākumtautību, galvenokārt krievvalodīgo, protesti pret izglītības reformu, kuras mērķis ir veicināt latviešu valodas apguvi un stiprināt integrācijas procesu. Referendumā par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā bija vērojama korelācija starp balsojumu un etnisko piederību – mazākumtautību pilsoņi biežāk balsoja pret Latvijas dalību ES. Latvijā joprojām pastāv arī krasa sociālā noslāņošanās un reģionālās atšķirības starp pilsētām un lauku rajoniem, kā arī dažādiem Latvijas novadiem. Plašsaziņas līdzekļi latviešu un krievu valodā daudzus jautājumus atspoguļo tā, it kā runa būtu par dažādām pasaulēm. Ko darīt šajā situācijā? Piedāvāju Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta redzējumu tuvākajā nākotnē veicamajam.
Valsts iestrādes
sabiedrības integrācijā
Vispirms īss atskats sekretariāta 2003.gada veikumā, kas ļauj gūt
labāku priekšstatu par norisēm sabiedrības integrācijā. Starp nozīmīgākajiem
sekretariāta veiktajiem darbiem jāmin Š semināri Latvijas novados par integrācijas
jautājumiem, aktīva sadarbība ar sabiedriskajām organizācijām, to skaitā –
mazākumtautību, informatīvi materiāli iedzīvotājiem par pilsoniskās līdzdalības
iespējām un sabiedrības integrāciju, dialoga veicināšana par izglītības reformas
būtību, darbs diskriminācijas un neiecietības novēršanā, kā arī sāktais valsts
ilgtermiņa mērķprogrammas “Lībieši Latvijā” īstenošanā. Kā pēdējā, bet ne
mazsvarīgā jāmin sekretariāta izstrādātā sabiedrības integrācijas procesa
uzraudzības un novērtēšanas jeb monitoringa sistēma, kas ļauj sekot līdzi politikas
attīstībai un tam, kā izmaiņas integrācijas politikā ietekmē sabiedrībā
notiekošo. Monitoringa ietvaros veikti vairāki pētījumi, izveidota datu bāze par
sabiedrības integrācijā īstenotajiem projektiem kopš 2001.gada, apkopota statistiskā
informācija un administratīvie dati par jautājumiem, kas saistīti ar sabiedrības
integrāciju.
Monitoringa rezultātā sekretariāts noteicis vairākas jomas, kurās tuvākajā laikā
īpaši aktīvi jāstrādā. Nozīmīgākās no tām – pilsoniskā līdzdalība,
mazākumtautību etniskās identitātes saglabāšana, valodas un izglītības joma
(saistībā ar izglītības reformu).
Nevalstiskās
organizācijas – pamats
pilsoniskai līdzdalībai
Pilsoniskā līdzdalība sabiedrības integrācijas procesā ne
vienmēr ir pietiekami novērtēta, tomēr integrācija nav iespējama bez sadarbības
starp iedzīvotājiem un valsti. Integrāciju nevar uzspiest “no augšas”. Pētījumi
rāda, ka vēl arvien Latvijā saglabājas iedzīvotāju atsvešinātība no valsts un
ļoti zema līdzdalība valstī notiekošajos procesos. Ļoti zema ir iedzīvotāju
informētība par iespējām dibināt, vadīt un iesaistīties sabiedriskajās
organizācijās un to aktivitātēs. Būtiska problēma ir sabiedrisko organizāciju
nepietiekamā kapacitāte aktivitāšu veikšanai un vājā pieredze valsts, pašvaldību
institūciju un sabiedrisko organizāciju sadarbībā. Tāpēc jāatbalsta tādas
sabiedrisko organizāciju aktivitātes, kas paaugstinātu to darboties spējas un kas
notiek sadarbībā ar valsts un pašvaldību institūcijām – apmācības, sadarbības
tīklu organizēšana, pozitīvās pieredzes pārņemšana, pasākumi jaunu biedru
piesaistīšanai, valsts un pašvaldību deleģētu funkciju īstenošana, sadarbība
lēmumu pieņemšanā, kopīgi iedzīvotāju informēšanas pasākumi.
Bažas izraisa tas, ka Latvijas skolēni jūtas atsvešināti no valsts un neuzticas tai
(izteiktāk tas ir skolēniem ar krievu mācībvalodu), tādēļ jāstiprina skolēnu
valstiskās piederības sajūta. Skolēni ar krievu mācībvalodu ir politiski aktīvi,
bet ar negatīvāku attieksmi pret norisēm valstī nekā skolēni skolās ar latviešu
mācībvalodu. Skolēnu zināšanu un prasmju atšķirības pilsoniskajā izglītībā
nosaka arī skolas atrašanās pilsētā vai laukos. Likumsakarīgs ir secinājums, ka
valsts pārvaldes struktūrām, tajā skaitā sekretariātam, aktīvāk jāiesaistās
jaunatnes pilsoniskās apziņas veidošanā un jāveicina gan jauniešu izglītošana
pilsoniskās izglītības jautājumos, gan pilsoniskā līdzdalība vienlīdz aktīvi
skolās ar latviešu un mazākumtautību mācībvalodu, kā arī lielo pilsētu un
mazpilsētu, ciematu skolās.
Etniskās atšķirības
nedrīkst atsvešināt no valsts dzīves
Jāturpina aicināt nepilsoņus iegūt Latvijas pilsonību un
tādējādi palielināt viņu zināšanas par Latvijas vēsturi, kultūru, politiku.
Jaunieši un bērni ir īpaši svarīga iedzīvotāju daļa, jo viņi veidos valsts
nākotni un viņu lojalitāte pret Latvijas valsti un pilsonību ir ļoti svarīga.
Etniskais aspekts ir ļoti aktuāls sabiedrības integrācijas procesā Latvijā, jo
valstī dzīvo dažādu tautību pārstāvji ar atšķirīgām kultūras tradīcijām un
nacionālās identitātes izpausmēm. Demokrātiskas valsts priekšnoteikums ir atbalstīt
un veicināt dažādu tautību un kultūru pārstāvju iespējas uzturēt un saglabāt
savas pārstāvētās kultūras tradīcijas. Latvijā nepietiekami veikti pētījumi par
mazākumtautību vēsturi un mazākumtautību pārstāvju mijiedarbību ar Latvijas
iedzīvotāju vairākumu – latviešiem. Šāda analīze būtu tuvākajā laikā veicams
uzdevums.
Nedrīkst par zemu novērtēt arī Latvijas dalības ES lomu sabiedrības integrācijas
procesā – latvieši izteiktāk nekā cittautieši atbalsta Latvijas iestāšanos ES, ir
labāk informēti par ES un labāk zina, kur meklēt informāciju. Svarīgi ir informēt
Latvijā dzīvojošos cittautiešus par iespējām iesaistīties politiskajā un
sabiedriskajā dzīvē gan Latvijā, gan ES, jo nereti tieši informācijas trūkums un
nezināšana rada negatīvu attieksmi un nedrošības sajūtu.
Tieši šobrīd ārkārtīgi saasinājies izglītības reformas jautājums, kas paredz
pakāpenisku pāreju uz mācībām pārsvarā valsts valodā. Šī reforma ir radījusi
pretestību skolās ar krievu mācībvalodu, skolēnu vecākos, skolotājos un skolu
vadībā. Tā kā reforma tiks īstenota, sākot ar 2004.gada septembri, jāveic
informatīvi pasākumi skolotājiem, skolu vadībai, skolēniem un viņu vecākiem,
jārosina pozitīvas skolu pieredzes pārņemšana.
Iecietības un tolerances veicināšana Latvijas iedzīvotāju vidū, stereotipu un
aizspriedumu mazināšana sekmēs savstarpējo sapratni gan starp dažādām etniskajām
grupām, gan reliģiskajām un citām mazākuma grupām Latvijas sabiedrībā. Svarīga ir
starpkultūru izglītības attīstīšana, informatīvu pasākumu rīkošana par
dažādību cilvēku vidū un daudzveidīgas sabiedrības stiprajām pusēm, īpašu
uzmanību pievēršot darbam ar amatpersonām, lai novērstu institucionālo
diskrimināciju.
Attiecībā uz veidiem un līdzekļiem sabiedrības integrācijas procesa sekmēšanai
jāakcentē plašsaziņas līdzekļu loma. Šobrīd sabiedrības integrācijas jautājumu
atspoguļojums nav prioritāte ne latviešu, ne krievu presē. Tomēr ir svarīgi uzturēt
jautājuma aktualitāti ne vien visas valsts, bet arī reģionālajos plašsaziņas
līdzekļos, ne tikai krievu, bet arī latviešu valodā. Papildus tam jārosina
iedzīvotāji un sabiedriskās organizācijas publicēt savu viedokli un pieredzi ar
integrāciju saistītajos jautājumos.
Lai uzlabotu starpetniskā dialoga kvalitāti un mazinātu iedzīvotāju šķelšanos pēc
etniskām pazīmēm, jāstimulē viedokļu apmaiņa un dažādības iesakņošanās
plašsaziņas līdzekļu saturā. Visbeidzot, kaut arī pirmajā mirklī tas nešķiet
tieši saistīts ar sabiedrības integrācijas procesu Latvijā, jānostiprina sadarbība
ar latviešu diasporu ārvalstīs, palīdzot ārvalstu latviešiem saglabāt un attīstīt
savu etnisko, lingvistisko, kultūras un reliģisko identitāti, kā arī attīstot
sadarbību starp Latvijas, Austrumu un Rietumu latviešiem dažādās jomās, jo tas var
veicināt viņu vēlmi atgriezties Latvijā un iekļauties Latvijas sabiedrības dzīvē.
Šajā rakstā ļoti daudz runāts par to, ko vajadzētu darīt. Bet kurš būs šo ieceru
īstenotājs? Ir skaidrs, ka viena iestāde to nevar izdarīt, jo vajadzību ir pārāk
daudz. Risinājums ir dažādu institūciju iesaistīšana, izmantojot Sabiedrības
integrācijas fonda finansējumu. Ja arī katrs atsevišķs projekts vai pasākums,
visticamāk, nenesīs manāmas izmaiņas Latvijas sabiedrības integrācijā, tas tomēr
palīdzēs soli pa solim virzīties uz saliedētu sabiedrību.
Kristīne Vāgnere,
Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta vadītāja