Piektdien, 27. februārī, Latvijas Transatlantiskā organizācija (LATO) sadarbībā ar Konrāda Adenauera fondu rīkoja starptautisku konferenci “Masu mediju loma dialoga veicināšanā starp Baltijas valstīm un Krieviju”. Konferencē piedalījās žurnālisti no Maskavas, Sanktpēterburgas, Vologdas, Novgorodas, Karēlijas, kā arī Baltkrievijas, Lietuvas un Igaunijas.

Kā ievadrunā uzsvēra LATO ģenerālsekretāre Dagnija Stuķēna, Baltijas valstīm – tūlītējām Eiropas Savienības (ES) un NATO dalībniecēm – jādomā, kā veidot attiecības ar savām kaimiņvalstīm Baltkrieviju un Krieviju, kas neplāno pievienoties ne ES, ne NATO.
Plašsaziņas līdzekļiem ir milzīga loma tajā ziņā, kāds būs vienas valsts iedzīvotāju priekšstats un attieksme pret kaimiņos notiekošo. Visi klātesošie žurnālisti kā lielāko problēmu minēja drošu informācijas avotu trūkumu. Ziņas, kas pasniegtas ideoloģiskā mērcē, rada ne vien stereotipus, bet arī izkropļotus priekšstatus, pat neadekvātu naidīgumu. Kā minēja Latvijas Universitātes profesors Kārlis Daukšts, nesenā aptaujā aptuveni 47% no aptaujātajiem Krievijas iedzīvotājiem par kaitīgāko valsti pasaulē nosaukuši Latviju. Latvijas Universitātes profesors, Baltijas foruma valdes loceklis Abrams Kleckins kā interesantu un pārdomu vērtu faktu minēja to, ka Vidusāzijā nesenā pagātnē notikušās asiņainās izrēķināšanās ar krieviem Krievijas plašsaziņas līdzekļi savulaik noklusēja, savukārt par krievu cilvēktiesību pārkāpumiem Baltijā runā vai ik dienu. Tas nozīmē, ka ir politiskais pasūtījums, par ko un kā informēt.
Arī Boriss Kuzņecovs, Integrācijas pētījumu un projektu centra direktors (Sanktpēterburga), uzskata, ka problēmas ir politiskajā līmenī, jo objektīvi pastāv vairāki priekšnoteikumi sekmīgai sadarbībai. Kā pirmo B. Kuzņecovs minēja Baltijas valstu iestāšanos ES. Viņaprāt, pozitīvi vērtējama Krievijas kapitāla ietekmes palielināšanās Baltijā, kas nozīmē, ka Krievijas uzņēmēji uzticas šeit notiekošajiem procesiem. Jau tagad cieši sadarbojas mūsu valstu pašvaldības, palielinās tūrisma plūsma, ir intensīva kultūras apmaiņa. Viņš atzina: lai sniegtu patiesu informāciju par notikumiem Latvijā, Krievijas žurnālistiem daudz biežāk jābrauc uz Latviju un jātiekas ar šejieniešiem.
“Baltijas kluba” priekšsēdētājs Leonīds Karabešņikovs (Sanktpēterburga) atzina, ka attiecības gandē krievvalodīgo jautājums Baltijā. Viņš prognozē, ka Krievijas ārpolitikā akcents uz tautiešu aizstāvību tikai pieaugs. L.Karabešņikovs uzsvēra, ka Krieviju interesē krievu kopienas un krievu inteliģences saglabāšana Latvijā. Viņš arī izteicās, ka krievu inteliģence Latvijā ir nozīmīgs resurss mūsu valstu attiecību veidošanā, tādēļ svarīgi, lai tā netiktu marginalizēta, proti, nostumta malā.
Uz Lietuvas žurnālista jautājumu, vai Krievija apzinās, ka Baltijas valstis piedalīsies ES ārpolitikas veidošanā attiecībā uz Krieviju, L. Karabešņikovs atbildēja, lai Baltijas valstis necer “izdarīt spiedienu uz Krieviju” ar ES palīdzību. Viņš gan atzina, ka Krievijas Valsts domes iecerētās sankcijas pret Latviju uzskata par retoriku. Jo tādā gadījumā ciestu arī Krievijas kapitāls Latvijā un paši krievvalodīgie.
Visi konferences dalībnieki atzina, ka mūsu valstu attiecības ir pārāk politizētas. Sorosa fonda – Latvija pārstāvniecības direktora vietnieks Pēteris Viņķelis Latvijas sabiedrības un masu mediju attieksmi pret Krieviju trāpīgi raksturoja kā neirotisku. Jo tā vietā, lai ignorētu V. Žirinovska vai D. Rogozina ekstrēmi kolorītos izteicienus, Latvijas plašsaziņas līdzekļi tos citē, sabiedrība par tiem šausminās. Lai gan šo Krievijas politiķu izteikumi ir tikpat margināli kā, piemēram, A. Gardas teiktais. (P. Viņķelis gan neņem vērā, ka gan D. Rogozins, gan V. Žirinovskis ir Krievijas Valsts domes deputāti.) P. Viņķelis arī atzina, ka nacionālisms, kā krievu, tā latviešu, barojas viens no otra, tādēļ tik svarīgs ir saprātīgs dialogs.
Igaunijas televīzijas ziņu raidījuma “Aktuālā kamera” redaktors Genādijs Grambergs uzsvēra, ka lielu ļaunumu sabiedrības integrācijai un labām kaimiņvalstu attiecībām nodara divu informatīvo telpu pastāvēšana Baltijā. Kā uztraucošu viņš uzskata Narvas iedzīvotāju aptauju, kurā uz jautājumu, kas ir Igaunijas prezidents, lielākā daļa aptaujāto nosaukuši Vladimiru Putinu. Patīkami pārsteidza Igaunijas laikraksta “Igaunijas Jaunatne” galvenā redaktora Iļjas Ņikiforova teiktais, ka Igaunijā viņš nekādas lielās pretrunas starp igauņiem un minoritātēm nesaskata. Ar lepnumu viņš minēja, ka tradicionālā festivāla “Slāvu vainags” 10 000 dalībnieku gājiena priekšgalā tiek nests Igaunijas karogs.
Kā “Latvijas Vēstnesim” atzina žurnāla “Ziemeļrietumu Eksperts” žurnālists Timofejs Hmeļevs, gan viņā, gan viņa kolēģos neizpratni rada, kādēļ humanitārs jautājums par izglītības reformu pārvērsts par politisku.
Konferencē iezīmējās kāda interesanta, līdz šim nenovērtēta Latvijas un Krievijas sadarbības šķautne. Kā minēja B. Kuzņecovs, Krievijas ziemeļrietumi sevi uzskata par vairāk piederīgiem Ziemeļeiropai nekā Krievijai, tādēļ ir ļoti ieinteresēti sadarbībā ar saviem ziemeļu kaimiņiem. Žurnālists no Karēlijas stāstīja, ka šajā reģionā ir daudz skandināvu investīciju un karēļu uzņēmējiem ar saviem ziemeļu kolēģiem pat vieglāk sadarboties nekā ar Krievijas uzņēmējiem. Konferencē gan piesardzīgi, tomēr izskanēja, ka Maskava un oficiālā Krievija reizēm pat kavē savu pašvaldību sadarbības projektus, jo baidās no separātisma tendencēm, kā arī nevienmērīgas ekonomiskās attīstības valstī.