Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Mālupietis, kas stāvējis pie pasaules aeroainu šūpuļa. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 27.06.2000., Nr. 240/241 (2151/2152) https://www.vestnesis.lv/ta/id/8485

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ar savu danci - pār visu Latviju

Vēl šajā numurā

27.06.2000., Nr. 240/241 (2151/2152)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Mālupietis, kas stāvējis pie pasaules aeroainu šūpuļa

Par ģeodēzijas izglītības un zinātnes pamatlicēju ne tikai Latvijā — prof. Dr. ing. Alvilu Buholcu (1880—1972)

BU15.JPG (56842 BYTES)

Inženierzinātņu doktors Jānis Klētnieks Jaunalūksnes pagastā novadniekam Alvilam Buholcam sarīkotajā piemiņas brīdī. J.Klētnieks daudzus gadus veltījis talantīgā zinātnieka dzīves un darbības izpētei

BU9.JPG (26020 BYTES)

 

Alvils Buholcs (

pirmais no kreisās ) ar dzīvesbiedri Augusti un meitu Elgu Opresku–Buholci. Fotouzņēmums izdarīts 1960. gadā Drēzdenē
BU7.JPG (17401 BYTES)

 

Drēzdenes Tehniskās augstskolas apliecinājums, ka Alvils Buholcs ir šīs augstskolas profesors un Ģeodēzijas institūta direktors

Turpinājums.

Sākums "LV" 22.06.2000., Nr. 236/239

Stabilizējoties mācību procesam, varēja uzsākt zinātnisko darbību. Jau no paša sākuma, dibinot Latvijas Universitāti, viens no galvenajiem mērķiem bija nostādīt augstāko izglītību uz stingri zinātniskiem pamatiem, lai augstskolas zinātne varētu nodrošināt nacionālās kultūras un valsts labklājības uzplaukumu. Organizatoriski šo mērķi īstenoja, izveidojot fakultāšu ietvaros pētnieciskos institūtus un citas zinātniskas palīgiestādes: observatoriju, muzejus, klīnikas specializētus kabinetus u.c.

Ģeodēzijas zinātnē visai redzamu vietu LU ieņēma Inženierzinātņu fakultātes Ģeodēzijas institūts, ko visā tā pastāvēšanas laikā (1924—1940) vadīja prof. A.Buholcs. Ģeodēzijas institūtu izveidoja uz bijušā ģeodēzijas kabineta bāzes, mainot darbības veidus un struktūru. Par institūta galveno mērķi kļuva ģeodēzijas zinātniskā izaugsme un zinātniskās domas ievirzīšana pasniedzamās disciplīnās.

Ģeodēzijas kā tehniskās nozares attīstību vispirmām kārtām noteica tautas saimnieciskās dzīves prasības. Jaunajai Latvijas valstij neatliekams politiskais un saimnieciskais uzdevums bija agrārā reforma. Bijušās muižnieku un valsts zemes bija jānodod tiešajiem zemes apstrādātājiem — latviešu zemniekiem. Agrārā reformas īstenošana bija gan juridisks, gan tehnisks pasākums, kas prasīja plaša apjoma ģeodēziskos un mērniecības darbus.

Agrārās reformas vajadzībām Ģeodēzijas institūts atrisināja vairākus tehniskos jautājumus. Viens no tiem bija vienota metroloģiskā dienesta izveide garuma mēra pārbaudei. Pēc Buholca ierosmes tika projektēts stacionārs komparators 20 metrus garu tērauda mērslokšņu etalonēšanai. Mērskalas šim komparatoram izgatavoja O.Fennela firma Vācijā. Komparatoru uzstādīja Ģeodēzijas institūta gaitenī, kur kopš 1927. gada pavasara uz tā tika etalonētas visas mērniecībā lietojamās mērsloksnes.

Cita ģeodēziska rakstura problēma radās sakarā ar augstākās Rīgas dominantes — Pētera baznīcas torņa — iekļaušanu valsts trigonometriskajā tīklā par Zoldnera koordinātu sistēmas nullpunktu. Vajadzēja izpētīt torņa ģeometriskās ass nolieci, kas jau agrāk bija konstatēta triangulācijas mērījumos. A. Buholcs kopā ar subasistentu J.Kumsaru, izdarot mērījumus, atklāja, ka torņa galotne laikposmā no 1905.gada līdz 1923.gadam pārvietojusies par 18 cm uz ziemeļrietumiem. Turpmākie pētījumi, ko veica V.Jungs un V.Freijs (1930., 1934.), liecināja, ka torņa galotne turpina noliekties arvien vairāk un ka pašu torni par koordinātu nullpunktu var uzskatīt tikai triangulācijas tīkla mērīšanas laikā.

Ģeodēzijas institūta zinātnisko darbību ievērojami veicināja starptautiskās sadarbības programmas. 1924.gadā pēc Somijas Ģeodēzijas institūta direktora prof. J.Bonsdorfa ierosmes tika izveidota Baltijas Ģeodēzijas komisija. Šai komisijai pievienojās astoņas Baltijas jūras valstis — Somija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Polija, Vācija, Dānija un Zviedrija, noslēdzot konvenciju par kopīgiem ģeodēziskiem darbiem. Konvencija stājās spēkā ar 1925.gada 1.janvāri. Vēlāk konvencijai pievienojās arī Padomju savienība.

Ļoti nozīmīga Baltijas Ģeodēzijas komisijas programma bija I klases triangulācijas tīkla, t.s. Baltijas riņķa, izveidošana. No Latvijas teritorijas Baltijas riņķī iekļāva Kurzemes triangulācijas ķēdi, kas dienviddaļā saslēdzās ar Lietuvas, bet ziemeļdaļā no Kolkas uz Sāmsalu — ar Igaunijas triangulācijas punktiem. Baltijas riņķa Latvijas daļas triangulācijas tīkla izlīdzināšanu Ģeodēzijas institūtā veica prof. A.Buholca ģeodēzijas specialitātes diplomands L.Ozols.

Cita zinātniskā problēma ģeodēzijā bija saistīta ar Baltijas jūras līmeņa noteikšanu. No jūras līmeņa virsmas tika skaitīti ģeodēzisko punktu un reljefa augstums. Šī problēma bija aktuāla ne vien precīzās līmetņošanas darbiem, bet arī tai bija liela nozīme zemes garozas vertikālo kustību noteikšanai Baltijas jūras piekrastē. Ģeodēzijas institūtā ar to nodarbojās prof. A.Buholca asistents Jānis Biķis.

Baltijas ģeodēzijas komisijas zinātniskajās programmās piedalījās arī citas Latvijas Universitātes iestādes — Astronomiskā observatorija (A.Žagars, S.Slaucītājs) un Ģeofizikas un Meteoroloģijas institūts (L.Slaucītājs). Astronomiskā observatorija piedalījās starptautiskajā ģeogrāfiskā garuma noteikšanas operācijā (1929.). L.Slaucītājs veica magnētiskos pētījumus Baltijas jūrā. Ģeodēziskais institūts kopā ar Astronomisko observatoriju noteica ģeogrāfiskās koordinātas vairākiem I klases triangulācijas punktiem. Šajos darbos piedalījās vairāki prof. A.Buholca audzēkņi — V.Jungs, V.Freijs, P.Brunavs un V.Kurmis.

Ģeodēzijas institūtā, ko vadīja prof. A.Buholcs, tika risināti arī zemes ierīcības un kadastra jautājumi (J.Balodis). Par pētījumu "Zemju norobežošanas tehnika un atsavināšanas dokumenti ordeņa laikā Vidzemē" Jānis Balodis ieguva inženierzinātņu doktora grādu (1937.).

Laikā no 1924.gada līdz 1940.gadam četri ģeodēzijas institūta darbinieki zinātnisko pētījumu rezultātā izstrādāja un aizstāvēja zinātņu doktora disertācijas. Pirmais no viņiem doktora grādu ieguva pats institūta izveidotājs prof. A.Buholcs par pētījumiem aerofotogrammetrijā (1933), tad sekoja viņa palīgi — J.Balodis (1937), J.Biķis (1937) un V.Jungs (1938). Tas bija augsts zinātniskais potenciāls ģeodēzijā, kas nodrošināja šīs nozares augšupeju un augstākās tehniskās izglītības progresu.

A.Buholcs savu radošo zinātnisko darbību prasmīgi apvienoja ar mācību darbu. Laikabiedri atmiņās apbrīno profesora lielās darba spējas un meistarīgo prasmi izklāstīt lekcijā aplūkojamo tēmu. Viens no A.Buholca audzēkņiem un tuvākais darbabiedrs prof. Viktors Freijs raksta:

"Kad es 1926.gada septembrī, būdams otrā kursa students, pirmo reizi atnācu uz profesora Buholca lekciju ģeodēzijā, auditorijā atradās jau vairāki man pazīstami vecāko kursu studenti. Viņi paskaidroja, ka apmeklēt katru gadu Buholca ievadlekciju, viņiem kļuvis par tradīciju. Te jāteic, ka Buholcs nebūt neizcēlās ar īpašu daiļrunību, šajā Universitātē bija daudz spožāki oratora mākslas pārstāvji. Bet pārsteidzoša un valdzinoša bija tā skaidrība un precizitāte, ar kādu viņš izklāstīja apskatāmo vielu. (..)"

"Kļūda paliek kļūda, un princips paliek princips," mēdza teikt Buholcs. Profesors to ievērojis jebkurā saskarē. Kad kāds no asistentu palīgiem, kas ilgāku laiku bija labojis studentu darbus, ejot kārtot eksāmenu kļūdu teorijā, bija domājis, ka profesors atzīmi tāpat ierakstīs. Tāpēc jautājis: —"Lūdzu, profesor, ierakstiet man atzīmi! — Ak atzīmi! Lūdzu, ņemiet biļeti, tad arī ielikšu atzīmi," atbildējis profesors. Kārtot eksāmenu varēja tikai ar stabilajām zināšanām. Tādu prof. A.Buholcu atceras daudzi viņa bijušie studenti, to starpā arī "nesekmīgie", papilnam atzīdami viņa neapstrīdamo taisnīgumu.

 

Pētījumi

aerofotogrammetrijā

Pirmais pasaules karš bija pierādījis aerofotogrāfēšanas lielās priekšrocības zemesvirsmas attēla iegūšanai kā arī atklājis tehniskās nepilnības un grūtības, kādas radās, sastādot no aerofotogrāfijām plānu vai karti. A.Buholcs, pēc tam kad 1922. gada vasarā bija iepazinies Austrijā un Vācijā ar pēdējiem aerofotogrammetrijas sasniegumiem, sāka pirmos eksperimentālos darbus.

Sākumā bija jāapmāca Latvijas armijas jaunizveidotā aviācijas diviziona lidotāji, kā iegūt aerofotogrāfijas. Lidotāju rīcībā bija Lamperti fotokamera ar stikla platēm 13x18 cm. Ar šo kameru 1923.—1924.gadā tika iegūtas pirmās fotogrammetriskajai apstrādei noderīgās aerofotogrāfijas jeb aeroainas, lidojot virs Rīgas apmēram 2 km augstumā. No šīm aeroainām grafiskās transformācijas ceļā profesora A.Buholca vadībā Ģeodēzijas institūtā tika sastādīts situācijas plāns mērogā 1:10 000. Pirmais aerofotogrammetriskā veidā sastādītais plāns aptvēra Rīgas pilsētas daļu rajonā ap Jauno Ģertrūdes baznīcu.

Aeroainu grafiskā transformēšana bija lēns un darbietilpīgs process, tāpēc šis paņēmiens aerofotogrammetrijā nenodrošināja tālāku progresu. Perspektīvāka bija cita pieeja — aeroainu optiski mehāniskā pārveidošana jeb transformēšana, ko tolaik plānu sastādīšanai sāka lietot Vācijā. Taču šī metode prasīja sarežģītu un dārgu aparatūru, ko jaunā Latvijas valsts nevarēja atļauties iegādāt. Bija jāmeklē vienkāršāks ceļš. Ģeodēzijas institūts iegādājās Hūgershofa konstrukcijas aeroainu pārveidošanas mazo aparātu (1927). A.Buholcs izstrādāja vienkāršākus un viegli realizējamus paņēmienus, kā, lietojot šo aparātu, līdzenu vietu aeroainas pārvēst fotoplānā un kā veikt veco plānu koriģēšanu.

A.Buholca izstrādātie aeroainu fotogrammetriskās apstrādes paņēmieni vislabāk atbilda mērniecības vajadzībām Latvijā ne vien vispārīgiem topogrāfiskās uzmērīšanas darbiem maza mēroga karšu sastādīšanai, bet arī kadastram, plānu sastādīšanai mērogā 1:5000. Raugoties uz tālaika aerofotorammetrijas stāvokli, prof. A.Buholca izstrādātie paņēmieni jāvērtē kā ļoti tālredzīgi. Lietojot prof. A.Buholca izstrādāto aeroainu apstrādes metodiku, Ģeodēzijas institūta asistents A.Berkolds sastādīja pirmos pilsētu fotoplānus — Kuldīgai (1929) un Rīgai (1930).

Prof. A.Buholca aplūkotā aerofotorammetrijas problēma un izstrādātie paņēmieni bija aktuāli arī citās valstīs. Tāpēc vairāki A.Buholca latviešu valodā publicētie raksti tika pārtulkoti un publicēti Čehoslovākijā un Spānijā.

Jau kopš 1921. gada prof. A.Buholcs bija Starptautiskās Fotogrammetrijas savienības biedrs. Šo savienību nodibināja 1910.gadā Vīnē, kur pirmās dalībvalstis bija Austrija un Vācija. Savienības galvenais mērķis bija jaunās ģeodēzijas nozares — fotogrammetriju vispusīga attīstība, tādēļ apvienoja fotogrammetrijas speciālistus un publicēja viņu sasniegumus izdevumā " Internationales Archiv fūr Photogrammetrie" (Starptautiskais fotogrammetrijas krājums). 1926.gadā Berlīnē notika Starptautiskās Fotogrammetrijas savienības II kongress, kur jau piedalījās pārstāvji no 23 valstīm. Prof. A.Buholcs sev līdzi uz kongresu aizveda lielu studentu grupu, lai ieinteresētu viņus par fotogrammetriju. Šajā kongresā tika ierosināts nodibināt jaunu savienības sekciju "Ziemeļi", kur ietilptu Dānija, Norvēģija, Zviedrija, Somija, Igaunija, Latvija un Lietuva. Sekcijas pirmā sanāksme notika 1927.gada maijā Rīgā, kurā prof. A.Buholcu ievēlēja par sekcijas priekšsēdētāja vietnieku. Sekcija "Ziemeļi" ievērojamā mērā veicināja fotogrammetrijas vispārīgo progresu šajās valstīs. Tajā laikā A.Buholcs rakstīja: "Fotogrammetrija jau tagad izaugusi par tādu faktoru mērniecībā, par kura nozīmi var gan būt dažādas domas, bet kuru nevar vienkārši ignorēt neviens, kam ir nopietnas darīšanas ar mērniecību."

Pēc profesora A.Buholca iniciatīvas 1928.gadā izveidoja Latvijas Fotogrammetrijas biedrību, un tā kļuva par Starptautiskās Fotogrammetrijas savienības locekli. Prof. A.Buholcu ievēlēja par nacionālās biedrības pirmo vadītāju, bet no 1937.gada — par Latvijas Fotogrammetrijas biedrības goda biedru.

Plašāku teritoriju situācijas plānu sastādīšanai ar fotogrammetriskajiem paņēmieniem par centrālo problēmu izvirzījās aeroainu savstarpējā savietošana jeb orientēšana. Ar šo problēmu nodarbojās daudzi pieredzējuši fotogrammetristi. A.Buholcs galvenokārt pievērsās radiāltriangulācijas jautājumiem. Radiāltriangulācijā savstarpēji pārklājošās aeroainas saista ar virzieniem starp kopējiem šajās ainās identificējamajiem punktiem. Tāpēc bija jāatrisina, kā šos punktus ainās atpazīt, atzīmēt un kā izmērīt saistošos virzienus starp tām. A.Buholcs izprojektēja samērā vienkāršu aparātu — radiāltriangulatoru, ko izgatavoja vietējais mehāniķis H.Vekmans. Šo radiāltriangulatoru Ģeodēzijas institūtā lietoja visiem turpmākajiem fototriangulācijas darbiem.

Neizpalika arī teorētiskie pētījumi. A.Buholcs izstrādāja rombveida fototriangulācijas tīkla izlīdzināšanas un precizitātes novērtēšanas teoriju. Par šiem pētījumiem viņš aizstāvēja Latvijas Universitātē inženierzinātņu doktora grādu (1933). Turpinot pētniecību par radiāltriangulācijas lietošanu praksē, A.Buholcs izgudroja oriģinālu optiski grafisko aeroainu pārvēršanas ierīci, ko pēc tam izgatavoja itāļu firma "Ottico Meccanica Italiana" (1933). Jaunais aeroainu optiskās transformēšanas instruments atļāva grafiskā veidā iegūt plāna situācijas kontūras, kas precizitātes ziņā neatpalika no rasēšanas noteiktības.

Ļoti plaši profesora A.Buholca izstrādātie paņēmieni aerofotogrammetrijā tika izmantoti kadastrālajos uzmērīšanas darbos. 1931.gadā Saeima pieņēma likumu par lauku nekustamās mantas kadastru, kas paredzēja zemes uzmērīšanu mērogā 1:500 un tās vērtēšanu. Kadastrālo uzmērīšanu sāka 1932.gadā Liepājas un Bauskas apriņķos. Šajos darbos, uzmērot situāciju ar menzulu, tika nodarbināti ap 230 mērnieku un plānu zīmētāju. Līdz 1938.gadam kadastrālo uzmērīšanu pabeidza Liepājas, Aizputes, Bauskas un Talsu apriņķī.

Situācijas uzmērīšanas darbi ievērojami paātrinājās un izmaksa samazinājās, kad, sākot ar 1936.gadu sāka lietot aerofotogrmmetrisko uzmērīšanu pēc profesora A.Buholca izstrādātās tehnoloģijas. Aerofotografēšanā iesaistīja kara aviatorus, kas ar aerokameru "Planiphoto" uzņēma aeroainas mērogā 1:7000—1:8000. Tālāk aeroainas pārvērta uz mērogu 1:5000. Pēc šo aeroainu kopijām mērnieki lauka apstākļos veica situācijas dešifrēšanu, reizē atzīmējot arī zemes lietošanas veidus un šķiras. Pēc tam dešifrēto situāciju pārzīmēja uz kadastra planšetēm. Par ģeodēzisko atbalstu kalpoja esošo zemes īpašumu robežpunkti, kurus pirms aerofotografēšanas īpaši marķēja, apberot kupicas ar kaļķi vai zāģu skaidām, lai uz aeroainām tās varētu atpazīt.

Aerofotogrammetriskā uzmērīšanas metode bija vienkārši īstenojama. Tā prasīja par 40% mazāk izdevumu nekā uzmērīšana ar menzulu. Ieviešot šo metodi kadastrālajā uzmērīšanā, ļoti nozīmīgs bija prof. A.Buholca palīga un audzēkņa Harija Purviņa veikums praktisku un organizatorisku jautājumu risināšanā. Beidzot Latvijas Universitāti ģeodēzijas specialitātē, H.Purviņš 1938.gadā aizstāvēja diplomdarbu par Jaunsvirlaukas pagasta teritorijas kadastrālo plānu sastādīšanu aerofotogrammetriskā ceļā, kur bija apkopota visa Ģeodēzijas institūtā iegūtā pieredze.

Līdz 1940.gadam ar aerofotogrammetriskām metodēm uzmērīja ap 250 000 ha lauku zemes, no tām 91 300 ha Rīgas, Rēzeknes un Ludzas apriņķī pēdējā Latvijas brīvvalsts 1939.gadā.

Prof. A.Buholca pētījumi un aerofotogrammetriskie darbi Latvijā radīja plašu rezonansi ārvalstīs. Jau 1926.gadā A.Buholcu ievēlēja par Prāgas Masarika Akadēmijas ārzemju locekli inženierzinātņu nodaļā. 1927.gadā viņš kļuva Permas universitātes fizikas un matemātikas biedrības ārzemju loceklis. 1930.gadā ievēlēts Starptautiskajā Fotogrammetrijas savienībā par centrālās valdes locekli un sekcijas "Ziemeļi" priekšsēdētāju. No 1938.gada līdz mūža beigām profesors bija starptautiskā izdevuma "PHOTOGRAMMETRIA" redkolēģijas loceklis. Būdams aktīvs Starptautiskās Fotogrammetrijas savienības biedrs, prof. A.Buholcs piedalījies visos pirms Otrā Pasaules kara rīkotajos fotogrammetrijas kongresos: Berlīnē (1926), Cīrihē (1930), Parīzē (1934) un Romā (1938), kur uzstājies ar referātiem un ziņojumiem par fotogrammetrijas attīstību Latvijā. Līdz 1940.gadam prof. A.Buholcs publicēja ap 50 zinātnisku darbu aerofotogrammetrijā. Daudzi no tiem publicēti ārzemēs. Vēl nepārspēta līdz šim laikam ir viņa latviešu valodā sarakstītā pirmā grāmata "Fotogrammetrija" (1934), par ko viņam tika piešķirta Kultūras fonda prēmija (1935).

Prof. A.Buholca ilggadīgie pētījumi fotogrammetrijā, praktiskā darbība un speciālistu sagatavošana visaugstāko starptautisko atzinību guva 5. starptautiskajā fotogrammetrijas kongresā Romā (1938). A.Buholcs dziļi gandarīts varēja pasniegt latviešu fotogrammetristu devumu kā līdzīgu Eiropas lielvalstīm. Šajā kongresā aerofotogrammetriskie darbi Latvijā tika novērtēti ar Fotogrammetriskās savienības bronzas medaļu. Tas bija augsts vērtējums profesoram Alvilam Buholcam kā zinātniekam.

 

Pārmaiņu laiks.

Mātes dzimtenē — Vācijā

Otrais pasaules karš un drīz sekojošā padomju okupācija ieviesa Latvijas Universitātes dzīvē lielas pārmaiņas. A.Buholcs, kas sevi uzskatīja par vācieti, vēl nepakļāvās pirmajam repatriācijas vilnim, lai gan uz to mudināja viņa vācu paziņas un arī meitas Elgas sabiedrība — Rīgas vācu jaunieši. Bet jau 1940.gada rudenī, kad Universitātē nomainījās vadība un vairāki pazīstami kolēģi bija represēti, netiešus draudus izteica arī A.Buholcam. Viņš ieslīga depresijā un mainīja agrāko viedokli, pēdējā brīdī izšķiroties par repatriāciju uz Vāciju. Savam draugam prof. J.Biķim viņš teicis, ka " nevarēšot jaunos apstākļus ilgi izturēt, jo tad jau esot jāiet bojā."

1941. gada 4. februārī A.Buholcs iesniedza LVU rektoram atlūgumu, un ar Latvijas PSR TKP 13. marta lēmumu "pilsonis A.Buholcs tiek atbrīvots no LVU Inženierzinātņu fakultātes ģeodēzijas katedras vadītāja vietas, skaitot no 10. februāra".

No savas Universitātes un dzimtās zemes A.Buholcs nešķīrās ar vieglu sirdi. Viss ilgajos darba gados veidotais tagad bija jāpamet! 1941. gada 3. jūnijā A.Buholcs kļuva par pilntiesīgu Vācijas pilsoni. Nīderlandiešu prof. V.Šermerhorns, atceroties sarunu ar A.Buholcu Starptautiskās Fotogrammetrijas savienības kongresā Londonā (1960), pēc A.Buholca nāves nekrologā rakstīja: "Šo soli Buholcs jau pēc vairākām nedēļām sācis uzskatīt kā lielu kļūdu, un tas viņu padarījis par nacistiskā režīma pretinieku uz visu mūžu."

Repatriācijā A.Buholcam neklājās viegli. Viņam nepiedāvāja darbu atbilstoši zināšanām. Tāpēc viņš bija gandarīts, kad 1941. gada decembrī Universitātes vadība griezās pie Ostlandes reihskomisāra ar lūgumu ļaut prof. A.Buholcam kā lielai autoritātei un izcili labam pedagogam atgriezties Rīgā".

1942. gada sākumā prof. A. Buholcs atsāka darbu Inženierzinātņu fakultātē. Lai gan viņš bija pieņēmis Vācijas pavalstniecību, lekcijas viņš turpināja lasīt latviski. Vācu okupācijas gados Rīgas Universitātē ģeodēzijas specialitātē diplomus paguva aizstāvēt: 1942. gadā — J.Zvejnieks, 1944. gadā — P.Brūnavs, E.Buile un B.Puriņš.

Otrreiz dzimteni A.Buholcs pameta 1944. gada septembrī reizē ar citu bēgļu plūsmu. Uzturējusies vairākās pilsētās un pārdzīvojusi bēgļu gaitu grūtības, Buholcu ģimene 1945. gada janvārī apmetās Tīringenas novada Zālfeldas pilsētā, kur profesors ieguva krievu valodas tulka vietu.

Izpostītajai Vācijai atjaunojoties, Drēzdenes Tehniskā augstskola 1947.gadā aicināja prof. A.Buholcu uzņemties Ģeodēzijas katedras un vienlaikus arī Ģeodēzijas institūta vadību. Mācību process bija jāveido gandrīz no jauna, jo Drēzdene 1945.gada februārī pēc angļu un amerikāņu aviācijas bombardēšanas bija pārvērsta drupās. Sirmajam profesoram 66 gadu vecumā nācās uzņemties mācību darbu apstākļos, kad bibliotēka bija iznīcināta, instrumenti izvazāti un lekcijas jālasa neapkurinātās telpās. Lekciju konspekti bija jāuzraksta no jauna vakara un nakts stundās. Sākumā par palīgiem bija tikai viens asistents un instrumenta mehāniķis. Bet profesoram netrūka stipras gribas un izturības. Viņš lasīja līdz 12 stundām nedēļā lekcijas ģeodēzijā, izlīdzināšanas mācībā un fotogrammetrijā un vadīja pat līdz 26 stundām praktiskos darbus. Pēc dažiem gadiem, kad institūts bija nostiprinājies puslīdz normālā stāvoklī un pienācaa klāt jauni mācībspēki, A.Buholcs mācīja tikai fotogrammetriju. 1952.gadā Ģeodēzijas institūta vadību pārņēma prof. H. Pešels, bet katedru — prof. Cills. Kā atsevišķa vienība nodalījās Fotogrammetrijas institūts, un prof. A.Buholcs kļuva par tā direktoru un veidotāju līdz pat sava mūža 80 gadiem. Kopš 1952.gada viņš tika ievēlēts par Austrumvācijas Tehnikas kameras fotogrammetrijas sekcijas vadītāju.

Šajā laikā (1954) prof. A.Buholcs uzrakstīja jaunu mācību grāmatu "Photogrammetrie Verfahren und Geräte" (Fotogrammetrija. Metodes un instrumenti), kas atkārtoti iznāca divos izdevumos (1960, 1973). Pirmais izdevums tika tulkots krievu valodā, un to laida klajā Maskavā (1969). Viens no grāmatas atkārtotā izdevuma līdzautoriem prof. Dr.ing. Verners Rīgers raksturo A.Buholcu kā idejām apveltītu un zinātniskām improvizācijām bagātu fotogrammetristu, kuram par šīs nozares attīstību ir drošs skatiens nākotnē. Fotogrammetrijas institūtā prof. Buholcs sekmēja pētījumus fotogrammetrijas starpdisciplināros pielietojumos, jo īpaši kalnrūpniecībā, mašīnbūvē, būvkonstrukciju deformāciju noteikšanai. Tā sauktās netopogrāfisko pielietojumu fotogrammetrijas metodes Vācijas Demokrātiskajā republikā tika plaši popularizētas. Tomēr Fotogrammetrijas institūtā 2/3 daļas no diplomdarbos izstrādātajām tēmām attiecās uz aerofotogrammetriju. Ne mazāk kā 10 kādreizējie prof. Buholca audzēkņi kļuva par augstskolas mācībspēkiem — docentiem un profesoriem. Tā bija cildena bilance, ja ņem vērā, ka tas viss tika sasniegts neilgā laikā.

Ar prof. A.Buholca iniciatīvu 1960. gadā VDR nodibināja Fotogrammetrijas biedrību. Būdams tās pirmais priekšsēdētājs, viņš pārstāvēja to Starptautiskās Fotogrammetrijas savienības kongresā Londonā (1960). Pēc šī kongresa prof. A.Buholcs 80 gadu vecumā pensionējās un devās pelnītā atpūtā. Pateicoties prof. Alvila Buholca augsti profesionālai zinātniskai darbībai, fotogrammetrijas izglītība un zinātne Drēzdenes Tehniskajā universitātē atkal bija guvusi starptautisku atzīšanu. Profesors A.Buholcs saņēma valsts apbalvojumus un fotogrammetriskās sabiedrības cildinājumus.

Gaišs brīdis profesora rūpju pilnajā dzīvē bija meitas Elgas Opresku atgriešanās pie vecākiem 1955.gadā. Kopējo ģimenes saskaņu izjauca profesora sievas — Augustes Buholcas nāve 1964.gadā. Mūža nogalē ar labestību apveltītais profesors dalījās atmiņās ar draugiem un agrākajiem līdzgaitniekiem, kas bija palikuši Latvijā. Jānim Mednim, Mālpils Zemkopības un meliorācijas muzeja izveidotājam sirmais profesors no Drēzdenes īsi pirms nāves rakstīja: "Savu dzimteni es nekad neaizmirstu, tur esmu radies, mācījies un arī daudzus gadus strādājis."

Profesors Alvils Buholcs miris 1972.gada 17.septembrī. Apglabāts Drēzdenē — Tolkevicas Johana kapsētā.

 

Piemiņa

Laikabiedru atmiņās prof. A. Buholcs saglabājies ne tikai kā zinātnieks ar izcilām profesionālajām spējām un ideju bagātību, kas prata zināšanas nodot saviem audzēkņiem, bet arī kā gaiša personība, kas izstarojusi cilvēcisko siltumu un draudzīgu attieksmi pret līdzcilvēkiem. Būdams stipras gribas cilvēks, viņš nesaudzēja sevi, bija pašpieticīgs un veltīja savu dzīvi tikai vienīgam mērķim — kalpot akadēmiskajai izglītībai un zinātniskajai pētniecībai.

Pēc Otrā pasaules kara fotogrammetrijas zinātniskajai attīstībai Latvijā radās pārrāvums, jo šī ģeodēzijas nozare Padomju savienībā bija pakļauta slepenībai un stingrai cenzūrai. Augstskolu vispārīgajās mācību programmās ģeodēzijā bija iekļauti tikai elementārākie fotogrammetrijas jautājumi par aerofotografēšanu un fotoplānu sastādīšanu. Nedaudz plašāku kursu mācīja LLA zemes ierīcības studentiem (L. Ozols, O. Jakubovskis) un RPI autoceļu būvniecības specialitātē (K. Menzins, J. Klētnieks).

Septiņdesmitajos gados atsākās pirmie pētījumi fotogrammetrijas netopogrāfisko pielietojumu jomā. Skrīveros Zemkopības Zinātniskajā institūtā Uldis Švēde sāka pētīt augšņu kartēšanas problēmas, izmantojot aerofotogrāfijas un vēlāk arī zemes virsmas attēlus no kosmosa. RPI ģeodēzijas katedrā tika izveidota fotogrammetrijas laboratorija kultūras pieminekļu stereofotogrammetriskai dokumentēšanai un inženierbūvju deformāciju pētīšanai (J. Klētnieks). Sakarā ar šiem pētījumiem popularizēti tika arī A.Buholca darbi fotogrammetrijā un parādījās pirmās publikācijas, kas atspoguļoja šos darbus.

Ar ļoti dziļu interesi par sava bijušā skolotāja piemiņas saglabāšanu rūpējās Mālpils zemkopības un meliorācijas muzeja vadītājs Jānis Mednis. Pēc viņa ierosmes muzeja līdzstrādnieks Klāvs Siliņš izpētīja Buholca dzimtas ģenealoģiju. Muzejā par prof. A.Buholcu tika izveidota pastāvīga ekspozīcija. Tuvojoties A.Buholca 100. dzimšanas dienai, J. Mednis rosināja profesora dzimtā Alūksnes novada ļaudis, sakopt un saglabāt nākamajām paaudzēm ar A.Buholca vārdu saistītās piemiņas vietas. Alūksnes kapsētā atradās Alvila Buholca vecāku kapavietas, Jaunalūksnes pagastā — lauku mājas "Asteri", kur 1934. gada vasarā lauku klusumā profesors pabeidza rakstīt pirmo latviešu valodā publicējamo grāmatu "Fotogrammetrija".

A.Buholcs mīlēja savu dzimto novadu un pieķērās tam ar visu sirdsdegsmi. Katru vasaru atvaļinājuma laikā viņš ar ģimeni uzturējās "Asteros". Mājas rentes līgumā esot bijis īpašs punkts, kas noteicis, ka rentniekam "Asteru" mājas īpašniekam atvaļinājuma laikā jānodod katru svētdienu pajūgs izbraukumiem. To arī A.Buholcs izmantojis. Bieži vien svētdienā agri no rīta iesēdies droškiņā, braucis soļos uz atgriezies mājās tikai vakarā — atceras viņa kaimiņi. Viņš nav braucis pie paziņām, bet devies uz bērnībā iepazītām vietām. Kad A.Buholca 60 gadu jubilejā Jānis Mednis profesoram pajautājis, kur esot visskaistākā vieta, ko viņš ārzemju braucienos redzējis, tad Buholcs atbildējis, ka neesot skaistākas vietas pasaulē par viņa dzimteni. Tā esot Alūksnes apkārtne ar tās pakalniem un lejām, ar mežiem un koku puduriem.

Tagad maz kas saglabājies no tā, ko A.Buholcs skatījis ar savām acīm. Viņa lauku mājas "Asteri" kara laikā nodedzinātas. Vēl kuplo koki ap mājvietu un arī Alvila Buholca laikā stādītā bērzu aleja. Saglabājusies arī meža strādnieku māja Pededzes upes krastā, kur bieži mitinājusies Buholca ģimene. Senās Buholcu dzimtas mājas nopostītas. Ķiploku kroga drupas vēl stāv ceļa malā, bet vietā, kur pirmajam uzvārda nesējam bijusi dzīvojamā māja, tagad paceļas diezgan labi kopta ēka.

1980. gadā Latvijas dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības Alūksnes novada darbīgie ļaudis, Jāņa Driķa un Pētera Birznieka vadībā uzstādīja lielu piemiņas akmeni prof. A. Buholca mājas vietā "Asteros", sakarā ar viņa 100. dzimšanas dienu.

Prof. Alvila Buholca piemiņas saglabāšanai iesaistījās arī tālaika Astronomijas un ģeodēzijas biedrības Latvijas nodaļa. 1979. gadā nodibināja prof. Alvila Buholca vārdā nosaukto prēmiju, ko kā balvu paredzēja pasniegt par izcilākiem sasniegumiem ģeodēzijas zinātnē un izglītībā. Reizē ar vārdbalvu pasniedz arī A.Buholca lielo piemiņas medaļu, ko darinājusi tēlniece Valentīna Zeile. Ar A.Buholca prēmiju līdz šim laikam nominēti : Rīgas Politehniskā institūta Fotogrammetrijas laboratorija — par fotogrammetriskās dokumentēšanas metožu izstrādi un ieviešanu kultūras pieminekļu uzmērīšanā (1980); vēsturnieks Jānis Zemzaris — par monogrāfiju "Mērs un svars Latvijā 13. — 19. gs." (1981); Mālpils zemkopības un meliorācijas muzeja vadītājs Jānis Mednis — par prof. A. Buholca piemiņas saglabāšanu.

Lielā A.Buholca piemiņas medaļa pasniegta vairākām personām un iestādēm, kas sekmējušas piemiņas saglabāšanu: LVU muzejam, Viļņas Tehniskās universitātes Fotogrammetrijas laboratorijai, Maskavas Ģeodēzijas, aerofotouzmērīšanas un kartogrāfijas inženieru institūta Fotogrammetrijas katedrai, Alūksnes un Mālpils muzejam, kā arī vairākām personām — LLA ģeodēzijas profesoram Viktoram Freijam, Astronomijas un ģeodēzijas biedrības Latvijas nodaļas ilggadīgajam priekšsēdētājam Matīsam Dīriķim, Latvijas dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības Alūksnes nodaļas aktīvajam biedram Jānim Driķim. Piemiņas medaļa nosūtīta arī profesora meitai Elgai Opresku uz Drēzdeni, lai to ievietotu kapa pieminekļa plāksnē.

1980. gada 4. novembrī Latvijas Valsts universitātē notika svinīga sanāksme, kas bija veltīta prof. A.Buholca 100. dzimšanas dienas atcerei. Tas bija plašākais piemiņas sarīkojums, kas tolaik bija iespējams, jo latviešu fotogrammetrijas pārstāvjiem netika dota atļauja piedalīties jubilejas pasākumos Drēzdenes Tehniskajā universitātē. Piemiņas sanāksmē Rīgā piedalījās vairāki izcili ģeodēzijas un fotogrammetrijas speciālisti no sadraudzības augstskolām.

Prof. Alvilam Buholcam kā ģeodēzijas zinātnes un izglītības izveidotājam ir paliekoša vieta sava laikmeta zinātņu vēsturē.

 

Prof. A.Buholca devumu ģeodēziskajā izglītībā un zinātnē plašāk Latvijā sāka apzināt tikai 1980.gadā sakarā ar 100 gadu jubilejas atceri. Tad arī parādījās pirmie publicējumi. Tolaik vēl atklātībā neparādījās daudz materiālu, kas saglabājās arhīvu un bibliotēku fondos. Šajā rakstā, atzīmējot profesora Alvila Buholca 120 gadskārtu, sniedzam plašāku ieskatu dzīves gaitās un par akadēmisko un zinātnisko darbību, kas bija viņa mūža piepildījums.

Šogad sarosījās dzimtā puse, muzeji un Latvijas augstskolas un abas zinātņu akadēmijas.

Profesoram Alvilam Buholcam 2000.gada 8.jūnijā iecerēto atceres sarīkojumu virkni pirmie ievadīja Jaunalūksnes pagasta padome. Bejas pamatskola un Bejas interešu klubs "Pīlādzis" (apvieno dažādu paaudžu pārstāvjus). Pirmajā piemiņas sarīkojumā piedalījās Alūksnes novadpētniecības un mākslas muzeja darbinieki, Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas, Rīgas Tehniskās universitātes un Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas pārstāvji. Arī Bejas skolas muzejs, kuram ir par sava māja, izrādīja to, kas viņiem sakrāts par profesoru Alvilu Buholcu.

Šoruden Rīgas Tehniskajā universitātē un Alūksnes pusē, Jaunalūkstes pagasta Bejas pamatskolā, notiks zinātniskās konferences un tiks sarīkotas tematiskās izstādes. Tiks godināts cilvēks no Alūksnes novada, kurš ar savu devumu zinātnē ieaudzis pasaulē — profesors inženierzinātņu doktors Alvils Buholcs.

Jānis Klētnieks, Sigizmunds Timšāns, Rasa Lerha

Foto: Sigizmunds Timšāns un Jāņa Klētnieka kolekcija

BU16.JPG (76979 BYTES)

Buholcu ģimenes kaps

Drēzdenes–Tolkevicas Johana kapsētā

BU-13.JPG (35061 BYTES)

Jaunalūksnes pagasta Bejas pamatskolas muzeja ēka, kurā ir ziņas arī par novadniekiem: Alvilu Buholcu, ģeologu, Aleksi Dzeni–Litovski, pedagogu, Jāni Gresti, valodnieku, Kārli Ābenu, pedagogu un cīnītāju pret bermontiešiem, Jāni Ābenu, gleznotāju Leo Kokli, mākslinieku Fridrihu Meri, akadēmiķi Saulvedi Cimermani un vēl daudziem dižiem novadniekiem

BU14.JPG (29721 BYTES)

Šī piemiņas plāksne somu karavīriem piestiprināta pie Jaunalūksnes pagasta Bejas pamatskolas muzeja ēkas. Netālu no tās atrodas šo Latvijas brīvības cīnītāju kapi. Muzeja ekspozīcijā daudz materiālu par sadarbību ar viņu tuviniekiem Somijā

BU11.JPG (59040 BYTES) BU12.JPG (96012 BYTES)

Visu Alvila Buholca publicēto grāmatu titullapas; profesora Alvila Buholca vēstules fragments. Vēstule Mālpils Meliorācijas muzeja vadītājam Jānim Mednim (1969). Tajā atrodas plaša A.Buholca ģeodēzisko instrumentu kolekcija

 

 

 

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!