– Kas, jūsuprāt, izraisījis pašreizējo spriedzi Latvijas un Krievijas attiecībās?
– Lai izprastu pašreizējo situāciju, būtu jāpalūkojas uz Latvijas un Krievijas līdzšinējo pieeju abu valstu attiecību veidošanā. Mūsuprāt, Krievijas attieksme pret Latviju kopumā neatbilst mūsu izpratnei par to, kā veidojamas labas un konstruktīvas attiecības starp kaimiņvalstīm. Mēs vienmēr esam iestājušies par savstarpēji izdevīgas sadarbības veidošanu, neizvirzot nekādus priekšnoteikumus. Piemēram, sagatavot un parakstīt līgumus, kas nepieciešami abām pusēm, pirmām kārtām robežlīgumu, beidzot sākt starpvaldību komisijas darbu, risināt problēmas, kas kavē abu valstu ekonomisko sadarbību – šeit jāmin kravas automobiļu rindas uz robežām, Krievijas diskriminējošie dzelzceļa pārvadājumu tarifi Latvijas virzienā, dažādi administratīvie ierobežojumi, ar kuriem sastopas mūsu uzņēmēji Krievijā, un citi.
Krievijas pieeja, šķiet, ir citāda – tā visiem līdzekļiem cenšas gan izmantot starptautiskos mehānismus, gan arī divpusēji pierādīt, ka Latvija neievēro cilvēktiesības, un panākt mums nepieņemamu prasību izpildi attiecībā uz nacionālajām minoritātēm. Lai gan starptautiskā sabiedrība atzinusi mūsu likumdošanu par atbilstošu pasaulē pieņemtajiem standartiem. Tādējādi Krievija faktiski kavē normālas divpusējās sadarbības veidošanos. Šeit arī izpaužas atšķirības mūsu pozīcijās, un tas ir pamatā situācijai, ka starpvalstu attiecībās nav sakārtoti daudzi jautājumi. Tādējādi nevaram runāt par īpašu spriedzi attiecībās – situācija nav mainījusies jau vairākus gadus, un abu valstu attiecības ir tādas, kādas tās ir.
Vienlaikus, protams, nevar nepamanīt, ka tieši tagad, pirms Eiropas Savienības un NATO paplašināšanās, Krievija ir īpaši aktīva un uzstājas ar paziņojumiem, kas vērsti pret Latviju. Kā pārmetumu objekts vai iemesls pašreiz ir izvēlēta skolu reforma Latvijā, taču vēlāk tās var būt jau citas Latvijai adresētas prasības. Respektīvi, nemainoties attieksmei, pozitīvas izmaiņas sagaidīt grūti. Tas gan nenozīmē, ka vēstniecības diplomāti sēž, rokas klēpī salikuši, un neko nedara. Nē, mēs tagad un arī turpmāk veicināsim konstruktīvu dialogu un sadarbību ar Krieviju, kur vien tas būs iespējams.
– Kā notikumus Latvijā, jūsuprāt, atspoguļo Krievijas plašsaziņas līdzekļi? Vai daudzo apgalvojumu neatbilstība reālajai situācijai izskaidrojama vienīgi ar žurnālistu zemo kompetenci?
– Protams, Krievijas plašsaziņas līdzekļos par Latviju publicētajam ir ļoti liela loma sabiedrības attieksmes veidošanā. Attieksme ir dažāda. Ir plašsaziņas līdzekļi un žurnālisti, kas cenšas uzklausīt abu pušu viedokļus, lai iegūtu objektīvu priekšstatu par Latvijā notiekošo. Diemžēl pārsvaru gūst vienpusēja negatīva informācija par mūsu valsti, kas balstīta uz Krievijas amatpersonu paziņojumiem vai ziņām, ko sniedz personas, kuras uzdodas par cilvēktiesību aizstāvjiem Latvijā.
Par šādu attieksmi gan nevajadzētu īpaši brīnīties – nozīmīgākos masu medijos, piemēram, valsts mērogā raidošos televīzijas kanālos, valsts ietekme ir vai nu absolūta, vai vismaz ļoti ievērojama. Krievijas masu mediju politisko angažētību, piemēram, apliecina arī EDSO Demokrātisko institūciju un cilvēktiesību biroja ziņojums par Krievijas Valsts domes vēlēšanu novērošanas misiju. Neraugoties uz minēto, mūsu interesēs ir, lai par Latviju Krievijā būtu pēc iespējas vairāk patiesas informācijas. Tāpēc vēstniecībai jābūt aktīvai arī sabiedrisko attiecību jomā – rīkojam pasākumus Krievijas žurnālistiem, kuros sniedzam informāciju par Latvijā notiekošo. Veidojam programmas plašsaziņas līdzekļu pārstāvju braucieniem uz Latviju, piedalāmies televīzijas un radio pārraidēs. Piemēram, 17.februārī vēstniecība rīkoja preses konferenci, kurā mēģinājām kliedēt aizspriedumus par izglītības sistēmas reformu mūsu valstī.
– Ar ko, jūsuprāt, izskaidrojami Krievijas Valsts domes pēdējā laika atkārtotie paziņojumi par Latviju?
– Vispirms – Valsts domes paziņojumi un deputātu izteikumi par Latviju jāskata saistībā ar Krievijas oficiālo attieksmi pret Latviju kopumā. Šīs lietas ir cieši saistītas, un arī jaunais Valsts domes sasaukums šeit nav izņēmums. Bez tam deputāti ir tautas vēlēti un var brīvi paust savu viedokli par jebkuru jautājumu. Protams, ir skaidrs, ka pret Latviju vērsti paziņojumi vai, vēl vairāk, ekonomisko sankciju draudi neuzlabo starpvalstu attiecību klimatu. Taču esmu ticies ar Valsts domes deputātiem un parlamenta augšpalātas – Federācijas padomes – locekļiem, kas noskaņoti konstruktīvi un ieinteresēti Latvijas un Krievijas attiecību attīstībā. Ciešāki kontakti un sadarbība starp abu valstu likumdevējvaras pārstāvjiem sekmētu savstarpējas izpratnes veidošanos, kā arī Latvijas un Krievijas starpvalstu dialoga pozitīvu attīstību kopumā. Kā labs solis šajā virzienā jāmin Federācijas padomes Ārlietu komitejas vadītāja Mihaila Margelova vizīte Latvijā pagājušā gada nogalē.
– Kas ir pamatā pēdējā laika Krievijas aizvien biežākai apelācijai pret Latviju Eiropas institūcijās? Vai šie procesi, jūsuprāt, saistīti ar Latvijas drīzo iestāšanos ES un NATO?
– Šo jautājumu jums vajadzētu uzdot manam kolēģim – Krievijas vēstniekam Latvijā. Bet, kā jau minēju, šīs lietas, šķiet, tomēr ir saistītas – Krievijas pārmetumu intensitāte ir pieaugusi un mērogs paplašinājies tieši tagad, kad ES gatavojas uzņemt jaunas dalībvalstis, tai skaitā Latviju, un Krievija ir izvirzījusi ES virkni ekonomisku un politisku prasību šajā sakarā.
– Ar ko izskaidrojama Latvijas un Krievijas starpvaldību komisijas permanentā bezdarbība? Kādi soļi sperti no Latvijas puses šīs komisijas aktivizēšanai?
– Latvijas un Krievijas starpvaldību komisija tika izveidota 90. gadu pirmajā pusē atbilstoši Krievijai raksturīgajam šādu komisiju modelim, kas mums tika piedāvāts, lai abu valstu starpā risinātu praktiskās sadarbības jautājumus. Komisijas ietvaros izveidotas vairākas darba grupas, piemēram, ekonomiskās un tirdznieciskās sadarbības veicināšanai, finanšu, īpašumu un citu jautājumu risināšanai. Diemžēl šobrīd mēs atrodamies situācijā, kad Krievija nav gatava izmantot šo savulaik pašas atbalstīto sadarbības mehānismu. Iznāk, ka šī institūcija nav attaisnojusi uz to liktās cerības – desmit gados, kas pagājuši kopš komisijas izveidošanas, nav notikusi neviena sēde. Pēdējā kādas darba grupas sanāksme notika 1999.gadā.
Latvijas puse regulāri aicina Krievijas partnerus sākt reālu darbu, kas atbilstu abu pušu interesēm, jo neatrisinātie jautājumi komisijas darba kārtībā krājas cits aiz cita. Mēs regulāri atjaunojam komisijas Latvijas puses dalībnieku sastāvu, piedāvājam dažādu darba grupu sanāksmes, taču rezultātu nav. No 2003. gada pavasara tika plānota komisijas Krievijas puses līdzpriekšsēdētāja, Krievijas Federācijas darba un sociālās attīstības ministra A.Počinoka vizīte Rīgā, kas galu galā tika atcelta. Redzot, ka nedarbojas starpvaldību komisija, mēs piedāvājam aktuālas sadarbības problēmas risināt ministriju vai tieši kompetento institūciju līmenī. Bet arī šeit mēs saņemam atrunas par “nepieciešamību uzlabot vispārējo Latvijas un Krievijas attiecību klimatu” vai arī norādi, ka jautājums jārisina starpvaldību komisijā, kura, kā jau minēju, reāli nedarbojas.
Apburtais loks. Tāpēc nevajadzētu uzlūkot starpvaldību komisiju kā kādu brīnumnūjiņu, kas tūlīt sanāks un atrisinās visus jautājumus. Jābūt politiskai gribai, un tad sadarbība virzīsies uz priekšu neatkarīgi no tā, vai pastāv starpvaldību komisija vai ne.
– Kādu jūs vēlētos redzēt Latvijas un Krievijas attiecību nākotni, un kāda reāli varētu būt to turpmākā attīstība?
– Latvija tūlīt kļūs par ES un NATO dalībvalsti, un mēs esam ieinteresēti saskatīt Krievijā konstruktīvu, pragmatisku un prognozējamu partneri. Šāda pieeja ļautu izmantot abām pusēm daudzas priekšrocības un iespējas, kas parādīsies līdz ar Latvijas dalību šajās

nozīmīgajās valstu apvienībās. Jāatzīst gan, ka mūs mazliet uzmanīgus dara Krievijas amatpersonu izteikumi, kuros likts saprast, ka arī pēc Latvijas iestāšanās ES Krievijai “tautiešu” jautājums būs prioritārs. Taču mēs esam atvērti dialogam un sadarbībai visās jomās un ceram uz līdzīgu Krievijas nostāju. Laiks rādīs, kā turpmāk attīstīsies mūsu attiecības.