Ministru prezidents:

— tiekoties ar Meksikas ārlietu ministra vietnieku vakar

Meksikas Savienoto Valstu ārlietu ministra viceministrs Huans Reboljedo Gots, tiekoties ar Latvijas Republikas Ministru prezidentu Andri Bērziņu (pirmais no labās) un Ministru prezidenta padomnieku ārlietās Aivaru Grozu

Vakar, 26.jūnijā, Ministru prezidents Andris Bērziņš tikās ar Meksikas ārlietu ministra viceministru Huanu Reboljedo Gotu. Sarunas biedri izteicās par nepieciešamību aktivizēt abu valstu attiecības, piezīmējot, ka tām ir ievērojams potenciāls, īpaši runājot par ekonomisko sadarbību un ņemot vērā perspektīvo Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā (ES).

Meksikas ārlietu ministra vietnieks izteicās, ka būtu jāaktivizē kontakti starp abu valstu uzņēmējiem, kā piemēru minot semināru rīkošanu ar Meksikas vēstniecības Stokholmā starpniecību. Ministru prezidents atzinīgi izteicās par abu valstu ekonomisko attiecību aktivizāciju, vienlaikus aicinot apsvērt iespēju atvērt Meksikas reģionālo vēstniecību Rīgā.

Ministru prezidents informēja Meksikas pārstāvi par Latvijas ārpolitikas prioritātēm — integrāciju ES un NATO, kā arī labām attiecībām ar kaimiņvalstīm.

Meksikas viesis uzaicināja A.Bērziņu apmeklēt Meksiku.

Valdības preses departaments

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

— intervijā Latvijas radio

Intervija Latvijas radio 22. jūnija raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.08. Vada žurnālists Aidis Tomsons

— Labdien, klausītāji! Man ir prieks, ka cauri zāļu tirgum ir spējis izlauzties un diezgan žigli atnākt līdz mums arī premjerministrs Andris Bērziņš. Labdien!

A.Bērziņš: — Labdien!

— Jums vajadzētu arī iet tur pastaigāt, tur visu ko var nopirkt.

A.Bērziņš: — Es tieši tā esmu iedomājies, ka iešu tagad pastaigāt tur, man kādas pāris dāvanas jānopērk.

— Varbūt jums arī uzdāvinās.

A.Bērziņš: — Diez vai. Es tomēr vairāk ceru uz paša pirkšanu.

— Jebkurā gadījumā jānovēl jums priecīgi Jāņi! Kur jūs līgosit, starp citu?

A.Bērziņš: — Mājās.

— Jums tāda mode — mājās?

A.Bērziņš: — Nu, principā es nekur projām nebraukšu, būšu mājās.

— Taču ne dzīvoklī?

A.Bērziņš: — Nu, protams, nē, bet mājās.

— Ugunskurs?

A.Bērziņš: — Droši vien arī būs kāds mazs ugunskuriņš, un droši vien kādu kausu alus iedzersim un kādu Jāņu sieru uzkodīsim — nu tā, kā pieklājas.

— Un kādi draugi arī?

A.Bērziņš: — Protams, protams, jā!

— Bet, ja skatāmies uz tiem jautājumiem, kas ir, tad neapšaubāmi cilvēkus jau interesē arī citas lietas, ne tikai līgošana, tādēļ par visu pēc kārtas. Vispirms paldies visiem klausītājiem par vēstulēm, kas ir atsūtītas. Es gribu minēt atsevišķi Ašgirēvičas (?) kundzi — mēs vienojāmies ar premjeru, ka viņa saņems rakstisku atbildi.

A.Bērziņš: — Tieši tā, tas ir pārāk specifisks jautājums, lai uz to atbildētu pa radio.

— Bet citi jautājumi — pensionāre Kārkliņa vispirms jautā, kas notiks ar tiem cilvēkiem, kas pēc privatizācijas paliks bez dzīvokļiem. Viņasprāt, daudzi tiks izlikti no privatizētajām mājām pēc noteiktā termiņa beigām.

A.Bērziņš: — Es pirmkārt gribētu teikt, ka katram cilvēkam, šobrīd kurš dzīvo kādā dzīvoklī, ir tiesības šo dzīvokli privatizēt un šīs tiesības vajag izmantot.

A.Bērziņš: — Ja cilvēks dzīvo, teiksim, denacionalizētā mājā vai īrē dzīvokli — tādi gadījumi arī ir —, tad es faktiski nezinu tādus gadījumus, kur īpašnieks, ja īrnieks normāli maksā savus komunālos maksājumus un visu pārējo, cilvēkus liktu laukā. Gadās kādi objektīvi iemesli, teiksim, kapitālremonti, tādā gadījumā vai nu īpašniekam jānodrošina, ka tiek iedots cits dzīvoklis, vai caur pašvaldību tas tiek izdarīts.

— Tad jau nekāda masveida izlikšana no dzīvokļiem nevar būt?

A.Bērziņš: — Nav. Vismaz privatizācijas sakarā gaidīt kādu masveida izlikšanu no dzīvokļiem ir nepareizi.

— Jautājums par sociālo budžetu. Cilvēkiem šķiet nepareizi tas, ka ir cilvēki, kas saņem tikai dažus desmitus latu, kamēr citi saņem simtus un vairāk, kaut gan visi ir strādājuši, kā viņi saka, par vieniem koka rubļiem.

A.Bērziņš: — Nu, tā gan īsti nevarētu teikt. Jau ilgāk nekā desmit gadu mēs dzīvojam neatkarīgā valstī, un tiešām šobrīd ir tāda situācija, ka tiem cilvēkiem, kas strādājuši pēdējos desmit gadus un ir jau piedalījušies jaunajā pensiju sistēmā un vairāk, lielas naudas summas maksājuši sociālajā apdrošināšanā, pensija šobrīd ir lielāka. Bet tā kopējā filozofija jau ir tāda, ka mums ir nepieciešams, lai arī pārējie — tie, kas šodien strādā, — ticētu tam, ka viņi saņems šo lielo pensiju. Tāpēc mēs tam ļoti nelielajam cilvēku skaitam, kurš šodien saņem lielāku pensiju, nevaram šo lielo pensiju, nu, nosacīti lielo, ņemt nost. Mums vienkārši ir jāturpina šī filozofija, lai strādājošie turpinātu maksāt. Un, ja strādājošie maksās, tad savukārt būs nauda, lai paaugstinātu vispārējās pensijas. Tas tāds ļoti grūts jautājums, ļoti sarežģīts ekonomiski.

— Kāpēc nekontrolē, kādi ārsti kādas zāles izraksta? Klausītāja uzskata, ka bezmaksas zāļu budžetu grauj paši ārsti. Viņa saka: no pieredzes zinu, ka tiem slimniekiem, kas "uzliek uz ķepas", izraksta dārgas zāles bez maksas.

A.Bērziņš: — Ziniet, man vispār gribētos par šo jautājumu teikt tā: par to, kādas zāles jāizraksta kurā un kādā slimības gadījumā, parasti vienmēr cilvēki mēģina spriest labāk par ārstu, kurš šīs zāles izraksta. Es domāju, ka zāļu izrakstīšanu tomēr vajadzētu atstāt pašu ārstu kompetencē. Bet savukārt, ja ir kādas konkrētas lietas par kādiem konkrētiem ārstiem, kuri tur "ņem uz ķepas" un pēc tam dod kaut kādas bezmaksas zāles ne tā, kā to nosaka Ministru kabineta noteikumi, tad šādi gadījumi vienkārši ir jādara zināmi. Un tāpēc mums ir kontrolārsts slimokasē, ir arī dažādas inspekcijas Labklājības ministrijā, kas to sakārtos.

— Kārkliņas kundze jautā: vai Izglītības ministrijā nav iespējams ieviest kārtību? Mazmeita sakot, ka nav nekādu problēmu dabūt vienalga kādas klases eksāmenu jautājumus.

A.Bērziņš: — Nu, malacis mazmeita, ka viņa tā to var izdarīt. Katrā gadījumā Greiškalna kungs mēģina sakārtot šos jautājumus tā, lai neviens šo centralizēto eksāmenu darbus nedabūtu. Nav jau tik būtiski šie pārejas eksāmeni, svarīgāks ir tas brīdis, kad tiek kārtots centralizētais eksāmens, kad vidusskolas abiturēšanas eksāmens vienlaikus var būt arī iestājeksāmenu konkrēts rezultāts, teiksim, lai stātos augstskolā.

— Vajadzētu izteikt cerību, ka nākamgad gan vairs tā nenotiks.

A.Bērziņš: — Bet izdevās jau arī šogad, ar lielām mokām gan, ar trešo reizi, bet izdoties izdevās! Neviens nevarēja dabūt tos eksāmenu jautājumus, kuri tādā vai citādā formā līdz skolām tika aizgādāti.

— Jāvēl ministram, lai viņam šī lieta patiešām izdodas. Rubeņa kungs mums jautā par zemes nodokli, es to vēstuli arī atdošu premjeram, bet mēs jau pagājušo reizi pieminējām šo Jūrmalas zemes dārgo nodokli, un jūs teicāt, ka tā situācija tāda nevar būt. Vai jums ir kāda cita papildu informācija šobrīd?

A.Bērziņš: — Nē, bet pašvaldībai ir tiesības noteikt, teiksim, šo zonējumu, un iespējams, ka dažkārt pašvaldības, iepriekš nosakot šo zonējumu, ir to izdarījušas nepilnīgi, un tas tagad ir jāpārskata. Bet katrā gadījumā skaidrs ir viens: pašvaldībai ir tiesības gan noteikt zonējumu, gan atbrīvot no 90 procentiem zemes nodokļa jeb nekustamā īpašuma nodokļa maksājumiem. Konkrētam cilvēkam, kuram ir objektīvi iemesli, kāpēc viņš nevar nomaksāt šo nodokli, ir vienkārši jāgriežas savā pašvaldībā un jālūdz, lai viņu atbrīvo no tā.

— Laikam jāsaprot, ka pašvaldībām ir sava kompetence...

A.Bērziņš: — Tieši tā.

— ...un arī jums kā premjeram sava kompetence, un jūs nevarat laikam pat viens otra lietās jaukties iekšā?

A.Bērziņš: — Nē, nē, mēs nedrīkstam faktiski ietekmēt pašvaldības, jo šis nodoklis ir pašvaldību budžeta ieņēmumu daļa; tām par to ir jāatbild, un, protams, pašvaldības ir ieinteresētas savu budžetu iekasēt, lai varētu tālāk realizēt visas citas cilvēkiem nepieciešamās programmas. Un šai konkrētā gadījumā mēs dosim konkrētu atbildi par konkrēto gadījumu, bet sistēma ir tāda — ja nevar samaksāt nodokli, jāgriežas savā pašvaldībā un jālūdz atbrīvojums, pašvaldībai ir tiesības saskaņā ar likumu dot atbrīvojumu līdz 90 procentiem no piestādītās summas.

— Veika kungs interesējas par kompensācijas sertifikātiem; viņš saka: savulaik Krasts ir teicis, ka, lai dzēstu visus kompensācijas sertifikātus, valstij ir vajadzīgi desmit miljoni. Jūs te nesen minējāt deviņus miljonus. Viņš brīnās, kā tā summa var augt.

A.Bērziņš: — Visdrīzāk ticams, ka toreiz vai nu Krasta kungs ir pārteicies, vai arī šis rakstītājs ir pārklausījies. Iespējams, ka Krasta kungs toreiz runāja par sertifikātu dzēšanu represētajiem. Ir vairākas iedzīvotāju grupas, kurām likums noteicis dažādā secībā dzēst, un acīmredzot par dažādām secībām arī ir runāts. Bet arī uz šo vēstulīti mēs konkrēti atbildēsim.

— Pievērsīsimies tagad telefona jautājumiem, kādi ir bijuši. Mums ir pāris ierosinājumu par bibliotēkas celtniecību. Tas gan vairs nav valdības lauciņš, bet tomēr. Te Salmiņa kungs saka, ka bibliotēka tomēr ir Rīgas celtne — vismaz viņam tā šķiet —, un tādēļ Rīgai būtu jāceļ. Viņš iesaka: 50 santīmi uz ceļa, kā iebrauc Rīgā, jāsamaksā, tā kā ārzemēs ir maksas ceļi, tā ātri vien savāktos nauda.

A.Bērziņš: — No vienas puses, jā, no otras puses, nē. Katrā gadījumā tas ir apsvēršanas vērts priekšlikums, es to nodošu Budžeta komisijas vadītājai Aijai Počai, kura tagad ir uzņēmusies šo likumu pārstrādāt.

— Dalbiņa kungs joprojām apšauba to, kāpēc jāceļ tik liela un grezna celtne. Viņš uzskata, piemēram, lai Grīziņkalnā taisa kaut vai Sarkanā Krusta slimnīcas ēkā bibliotēku, tā esot tukša.

A.Bērziņš: — Protams, ir iespējami dažādi risinājuma varianti. Svarīgākais būtu tas, lai visa tā informācija, kas šodien ir dažādās bibliotēkās un dažādās krātuvēs, kura ir galvenokārt pieejama tikai rīdziniekiem vai tiem cilvēkiem, kuri atbrauc uz Rīgu, kļūtu pieejama cilvēkiem, neizkustoties faktiski no vietas, un tā ir bibliotēkas centrālā ideja. Ar interneta palīdzību tātad tiktu rasta iespēja katrā pagastā ieiet jebkurā datu bāzē jebkurā vietā pasaulē.

— Tad jau tā nav tikai Rīgas bibliotēka?

A.Bērziņš: — Nu, protams, pašlaik bibliotēka atrodas, teiksim, trijās ēkās Rīgas pilsētā, bet to izmanto visi. Un mēs gribam izdarīt tā, lai to tik tiešām varētu izmantot visi.

— Kārlis Zariņš jautā: kad Ministru kabinets pildīs Lauksaimniecības likumu? Viņš tur skaita vairākus punktus, tas zināmākais — trīs procenti no budžeta lauksaimniecībai, un līdz 1.augustam arī vajadzētu katru gadu veidot plānu nākamajam gadam — attīstības plānu lauksaimniecībai.

A.Bērziņš: — Zemkopības ministrija strādā pie visiem šiem plāniem, pie visām šīm stratēģijām. Kas attiecas uz trim procentiem, tad šogad — es jau vairākkārt esmu teicis — ir ieplānoti līdzekļi tā sauktajai "Sapard" programmai, līdzdalības maksājumiem, kur no Eiropas Savienības nāk veseli 14 miljoni eiro klāt kā Eiropas Savienības līdzdalība šai programmā. Un, ja saliek šos abus līdzekļus kopā, iznāk 4,8 procenti, tad šī likuma norma ir izpildīta. Ministrs man ir teicis, ka viņš ļoti nopietni strādā pašlaik ar Briseli. Tur faktiski pašas Briseles — Eiropas Savienības — dēļ ir nedaudz aizkavējusies šī programma; bet tā tomēr būs vēl šai gadā. Un tas nozīmē — ja šie līdzekļi visi atnāk, tad nevienam nav nekādu pārmetumu par to, ka netiek pildīta šī likuma norma.

— Ja jau pieskārāmies budžetam, ļaujiet arī man uzdot pāris jautājumu. Vispirms tā informācija, ko saka finansu ministrs: mums budžeta virzīšana tomēr aizkavējas vairāk, nekā vajadzētu.

A.Bērziņš: — Budžets ir jāiesniedz 1.oktobrī. Tas aizkavējas attiecībā pret to grafiku, kāds bija apstiprināts iepriekšējā valdībā, bet ir pilnīgi skaidrs, ka šī valdība nevar, teiksim, pieņemt iepriekšējās valdības apstiprinātās prognozes, apstiprinātos tehniskos griestus — ir mainījušies ministri, ir nedaudz mainījusies situācija. Mēs vienkārši ļoti operatīvi ejam cauri šīm lietām, pārskatot šos jautājumus. Piemēram, pagājušajā otrdienā atklājām, ka ieņēmumu daļu mēs varam palielināt par deviņiem miljoniem. Ja paskatīsimies vēl pāris reizes, varbūt vēl atradīsim kaut ko, kur varētu rast budžeta ieņēmumu daļā kādus līdzekļus, par kuriem tad realizēt programmas.

— Kā jūs vērtējat savu sadarbību ar finansu ministru?

A.Bērziņš: — Es domāju, normāli. Normāla sadarbība, lietišķa. Mēs ar finansu ministru esam pazīstami jau kādus gadus, un tas, ka mēs strīdamies par kaut ko un neesam vienisprātis, mums nemaz netraucē draudzīgi sasveicināties pēc tam, kad esam strīdu beiguši.

— Un netraucē tas, ka jūs tomēr esat no dažādām partijām, jo pēc līdzšinējās prakses premjers un finansu ministrs bija no vienas partijas.

A.Bērziņš: — Mēs jau vienmēr esam bijuši no dažādām partijām ar esošo finansu ministru. Viņš kādreiz bija Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs, toreiz viņš bija Zemnieku savienības pārstāvis.

— Un tas, ko saka — ka vajadzētu premjeram un finansu ministram tomēr būt no vienas partijas?

A.Bērziņš: — Es domāju, ka tas nav obligāti.

— Mēs pievēršamies vēl klausītāju jautājumiem. Porieša kungs jautā, vēlreiz pieskaroties īpašuma kompensācijas sertifikātiem, šoreiz derīguma termiņam, viņš saka: tā kā Rīgā lēni virzās šī zemes sagatavošana privatizācijai, vai nebūtu laikus jādomā par sertifikātu derīguma termiņa pagarināšanu?

A.Bērziņš: — Es nedomāju, ka Rīgā lēni virzās zemes sagatavošana privatizācijai. Jebkurš, kuram ir nekustamais īpašums uz zemes, var iesniegt domē jautājumu par šīs zemes privatizāciju, un mēs to privatizējam atbilstoši likumam. Taisni otrādi, es gribētu teikt — nav pietiekami lielas aktivitātes attiecībā uz to, ka, lūk, man vajadzētu privatizēt zemi, pieņemsim, zem mājas, kuru es esmu uzcēlis padomju laikā, un vēl ko tamlīdzīgu. Es — taisni otrādi — gribētu aicināt visus, kam zeme vēl ir privatizējama, ātri to darīt, jo bezgalīgi pagarināt sertifikātus un to derīguma termiņu diez vai būtu objektīvi. Vajadzētu ātri izdarīt visu, kas ir darāms, un, ja kādam ir ko privatizēt — lūdzu, sniedziet vai nu Privatizācijas aģentūrā, ja tas attiecas uz valsts zemi, vai nu savā pašvaldībā, ja tas attiecas uz pašvaldību īpašumiem.

— Es biju zemesgrāmatas nodaļā tepat Rīgā; tās rindas tur jāieņem, es nezinu, cik dienas iepriekš, lai tu beidzot tiktu klāt. Tur notiek briesmīgs "bardaks".

A.Bērziņš: — Es tādus vārdus nelietoju, bet teikšu tā, ka zemesgrāmatas nodaļas tiešām ir diezgan pārslogotas, un tā procedūra, ko uzliek likums, lai iereģistrētu zemesgrāmatā savus īpašumus, ir pietiekami gara un sarežģīta. Bet reģistrēšanās zemesgrāmatā nav tieši saistīta ar pašu privatizācijas procesu. Privatizācijas process un privatizācijas lēmums — tas ir akts, to var kaut vai pēc pieciem gadiem iereģistrēt zemesgrāmatā, ja kādam negribas stāvēt rindā, ja viņš negrib uzreiz šo īpašumu pārdot, bet šīs nav tieši saistāmas lietas. Protams, Tieslietu ministrijai būtu jāizskata jautājums, kā panākt, lai zemesgrāmatu nodaļās šis darbs tiktu organizēts ātrāk un efektīvāk, lai nebūtu šo rindu.

— Kā zināms, ir pievērsta uzmanība "Latvenergo" privatizācijai, notiek parakstu vākšana. Jānis Lauciņš no Madonas rajona jautā tā: vai jūs ar godaprātu, liekot roku uz sirds, varat apgalvot, ka elektroenerģija kļūs lētāka pēc privatizācijas un arī restrukturizācijas, vai varēs saņemt arī, piemēram, Latvijas nostūrī, teiksim, Lubānā elektroenerģiju par to pašu cenu kā cilvēks te, Rīgā?

A.Bērziņš: — Pirmkārt, es diezgan droši varu pateikt, ka elektroenerģijas cena visā Latvijā būs pilnīgi vienāda — kā Rīgā, tā kaut kur citur. Tas būs tas, ko kompānija nodrošinās jebkurā gadījumā. Otrs — elektroenerģijas cena principā nākotnē būs atkarīga no pasaules cenas elektroenerģijai. Šobrīd ir tāda situācija, ka Krievija pārdod mums lētāku enerģiju, nekā ir pasaules cena. Bet kopumā ir jārēķinās, ka arī tas vienreiz beigsies. Katrā gadījumā skaidrs ir viens: privatizācijas noteikumos mēs esam ielikuši mērķi — privatizāciju, nevis iegūt maksimāli daudz peļņas, bet gan to, lai visi līdzekļi, kas tiek privatizācijā iegūti, tiktu ieguldīti atpakaļ elektrības sagādes, transportēšanas utt. infrastruktūrā, lai mēs varētu noslēgt līgumu uz iespējami ilgāku laiku par stabiliem un nemainīgiem tarifiem.

— Bet vai jūs varat droši teikt, ka pēc privatizācijas elektroenerģija nebūs dārgāka, nekā ja "Latvenergo" netiktu privatizēts?

A.Bērziņš: — Es gribētu teikt, ka šīs elektrības cenas svārstības būs jebkurā gadījumā — gan gadījumā, ja tiks privatizēts, gan gadījumā, ja netiks privatizēts. Šis jautājums nav saistīts ar privatizāciju.

— Bet sliktāk nebūs no privatizācijas?

A.Bērziņš: — Protams, nē, protams, nē!

— Jautājums par zemniekiem. Kā zināms, zemnieki tagad ir pauduši nostāju, pieņēmuši deklarāciju pret Eiropas Savienību — to, ka zemnieki nostājas pret Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Vai tas nenozīmē, ka Latvijā veidojas arvien straujāka "preteirosavienības" noskaņa?

A.Bērziņš: — Nē, demokrātiskā sabiedrībā ir normāli, ka katram cilvēkam ir savs viedoklis, un, ja kādai lielai cilvēku masai rodas šis viedoklis, tad vienkārši ir ar viņiem jāstrādā un jāskaidro, kādi tad būs tie ieguvumi situācijā, ja mēs būsim Eiropas Savienībā vai ja nebūsim. Katrā gadījumā mūsu šodienas situācijā mums neapšaubāmi ir izdevīgāk būt Eiropas Savienībā — vairāk izdevīgāk būt nekā nebūt, jo mēs varēsim attīstīt savas tehnoloģijas, mēs varēsim saņemt salīdzinoši daudz līdzekļu, tieši lai modernizētu visu lauksaimniecību un lai to specializētu. Mums pašiem to darot, paies salīdzinoši ilgāks laiks — vismaz divas reizes — tur tā vērtē.

— Vai valdība var ko darīt, lai šo skepticismu mazinātu un šo izskaidrošanu sekmētu?

A.Bērziņš: — Nu, protams! Tāpēc mums ir mūsu institūcijas, tādas kā Latvijas institūts, kuru vada Ojārs Kalniņš. Mums darbojas daudzas un dažādas sabiedriskās institūcijas valsts iekšpusē par Eiropas Savienību; un, galu galā, es domāju, ka faktiski jau lielākā daļa latviešu, neraugoties uz savu skepticismu, tomēr apzinās, ka šai ģeogrāfiskajā punktā, kur tik daudzus gadsimtus pār mums ir nākušas tik daudzas dažādas ietekmes, mēs nekad vieni paši nepaliksim. Un tā ir mūsu lielā izvēle: vai gribam būt kopā ar Eiropas attīstīto daļu, Eiropas Savienību, būt kopējā atvērtā tirgū vai varbūt gribam dzīvot kā citādāk. Tā būs tā lielā izvēle, kas balsojot katram būs jāsaprot.

— Bet, spriežot pēc aptauju rezultātiem, mēs varētu domāt, ka reklāma vai šī institūta darbs tomēr nesekmējas tā, kā to varētu gribēt, jo šis atbalstītāju skaits sarūk.

A.Bērziņš: — Jā, ir ļoti lieli līdzekļi jāgulda sabiedrības informēšanā, un es gribētu teikt, ka ne jau tikai ar avīžu rakstiem vai ar intervijām radio to var panākt. Vienkārši ir jāsāk nopietni visās augstskolās mācīt Eiropas tiesības, Eiropas salīdzinošās tiesības starp Latvijas likumdošanu, Eiropas Savienības likumdošanu. Ir jāsāk mācīt visas tās procedūras, kādas ir Eiropas Savienībā dažādās jomās, piemēram, kāda ir specifika lauksaimniecībā. To vajadzētu mācīt gan Lauksaimniecības universitātē, gan, es pieņemu, dažādos tehnikumos, arodskolās, gan vispār vidusskolā vajadzētu ko tādu darīt. Tas ir plašs, komplekss jautājums, bet tikai tad mēs nonāksim pie tā, ka sabiedrība būs pilnīgāk informēta. Es gribētu minēt Luksemburgu, ļoti mazu valsti, kur dzīvo tikai 400 tūkstoši cilvēku. Es premjeram jautāju: kā jūs, maza valstiņa, jūtaties lielo Eiropas Savienības valstu skāvienos, vai jums nav bail, ka jūs vienkārši kā valstiņa pazudīsit? Viņš man atbildēja tā: jo ilgāk mēs esam Eiropas Savienībā, jo neatkarīgāki un brīvāki mēs kļūstam. Ja, teiksim, mūsu preces nevaram pārdot Spānijā, mēs tās pārdodam Anglijā. Ja nevaram pārdot Anglijā, vedam tās uz Nīderlandi — mums nav nekādu problēmu. Preces, pakalpojumi, darbaspēks, izglītība — viss kustas, viss kapitāls kustas lielā telpā, līdz ar to mums ir vairāk izvēles iespēju, vairāk iespēju, kur ko darīt, kā ko realizēt un kā apliecināt sevi.

— Un vēl — Pērsona vizīte gaidāma nākamnedēļ Latvijā. Pietiekami nozīmīgs laikam notikums.

A.Bērziņš: — Jā. Tā būs oficiāla vizīte, ieradīsies Zviedrijas premjers. Zviedrija nākamo gadu būs prezidējošā valsts Eiropas Savienībā, un tā nākamo gadu ir pasludinājusi par Baltijas gadu. Mums ir ārkārtīgi svarīgi nodibināt, pirmkārt, labas personiskas attiecības un, otrkārt, pārrunāt veselu virkni jautājumu, kas saistīti tieši ar šo laiku, kad Zviedrija būs prezidējošā Eiropas Savienības valsts. Jo, pēc mūsu plāniem, tieši tajā laikā mums būs jāsaņem atļauja no prezidējošās valsts atvērt pēdējās sarunu nodaļas, tās vissvarīgākās sarunu nodaļas — par likumdošanas saskaņošanu atbilstoši Eiropas Savienībai. Šīs vizītes laikā, es domāju, mēs to arī mēģināsim izdarīt.

— Nu ko, jāvēl, lai visas šīs aktivitātes, kādas būs nākamnedēļ, būtu labas. Priecīgu līgošanu ģimenes lokā un kopā ar draugiem!

A.Bērziņš: — Paldies! Es gribu novēlēt arī visiem radioklausītājiem jaukus Līgo svētkus. Galvenais — lai laiks noturas, mēs darīsim visu, lai tas tā būtu!

Pēc ieraksta "LV" diktofonā