No ieceres
par pašnoteikšanos
līdz valstij

Mūsdienīgi runājot, nosacīti pirmais grāmatas publikāciju bloks vēstī par Latvijas pašnoteikšanos un valstiskuma idejas veidošanos kā Eiropā, tā pašu mājās. Lai nācijas pašnoteikšanās doma, norāda V.Zariņš, varētu realizēties un izpausties nacionālās valsts formā arī tām tautām, kuras nav mantojušas savu valsti no iepriekšējiem laikiem, vajadzīgi vairāki objektīvi nosacījumi, pirmām kārtām pietiekama saimnieciskās dzīves un kultūras attīstība. “No subjektīvajiem nosacījumiem jāmin divi: 1) lai tautai būtu pietiekami stipra tieksme pēc sava valstiskuma, un lai šī tieksme būtu stiprāka par citu tautu vai atsevišķu tās grupējumu interesēm; 2) lai tautā būtu pietiekami izplatītas un tās apziņā dziļas saknes laidušas tautas pašnoteikšanās idejas.” Latvieši tautu pašnoteikšanās ideju iepazina 19.gadsimta vidū. Tautiskā kustība izauga no tālaika Latvijas sociālās realitātes.
J.Bērziņš aplūko Latvijas valstiskuma idejas veidošanos 19.gs. otrajā pusē un 20.gs. sākumā. Viņš atzīmē, ka jaunstrāvnieki nenodarbojās ar nacionālās pašapziņas audzināšanu, taču viņu laikā uzmanība tika pievērsta latviešu tautas politiskā intelekta izkopšanai. Vēstures literatūrā līdz šim bieži citēts žurnāla “Proletāriets” 1903.gada novembra numurā ievietotais M.Valtera raksts “Patvaldību nost! Krieviju nost!”, kur prasīta latviešu tautas atraisīšanās no cariskās impērijas. J.Bērziņš to papildina ar plašāku fragmentu no sociāldemokrātu savienībnieku izdevuma “Demokrātija un sociālā revolūcija Baltijā” (1905.g.sept.), kurā izvirzīta prasība pēc “Baltijas latviešu brīvvalsts”. Pēc apceres autora ieskata (66.lpp.), lozungs “Brīva Latvija brīvā Krievijā” bija saturā tukšs sauklis. Līdzīgās domās (108.lpp.) ir A.Stranga. Šo rindu sacerētājam gan šķiet, ka tuvāk patiesībai ir A.Zundas vērtējums (131.lpp.): lozungs “Brīva Latvija brīvā Krievijā” pat 1917.gada pavasarī vēl nozīmēja “reālistisku situācijas izpratni par procesiem Krievijā, jo daudzi cerēja, ka pēc Februāra revolūcijas Krievija attīstīsies demokrātiskā virzienā”.
Plašāk par Latvijas valstiskuma idejām un to risinājumu 1917.gadā stāstīts I.Feldmaņa publikācijā. Viņš pamatuzmanību veltī Demokrātiskā bloka un Latviešu Pagaidu nacionālās padomes nodibināšanai un darbībai. A.Zunda gan otro institūciju kļūdaini nosaucis (130.lpp.) par Latvijas Pagaidu nacionālo padomi. Tā vēl būtu pusbēda, ja tāpat tas nebūtu izdarīts priekšvārdā (7.lpp.), turklāt norādot, ka Nacionālā Padome nodibināta Krievijā. Formāli jā, bet faktiski, kā skrupulozu meklējumu rezultātā noskaidrojis J.Stradiņš (34.lpp.), tepat vien Igaunijā – tagadējā Valgā.

Kad “veidot” un
“sargāt” ir sinonīmi

Otrajā blokā var ietilpināt rakstus, kuri apskata Latvijas Pagaidu valdības nodibināšanu un tās iekšpolitisko un ārpolitisko darbību valsts pastāvēšanas pirmajos gados. Lai interesenti labāk orientētos priekšparlamenta – Tautas padomes – 1918.gada beigās apstiprinātās izpildvaras struktūrā, A.Žvinklis sagatavojis pielikumu (192.– 193.lpp.) “Latvijas Pagaidu valdības sastāvs 1918.– 1920.gads”, kurā redzami ministru, kā arī viņu biedru vārdi un uzvārdi, laiks, kad ieņemts attiecīgais amats. A.Butulis savukārt analizējis K.Ulmaņa kā Ministru prezidenta piedalīšanos un uzstāšanās biežumu kabineta sēdēs, to jautājumu tematisko loku, kuru risināšanā piedalījies valdības vadītājs.
Kā liecina Ē.Jēkabsona un A.Lerha publikācijas, Ministru kabineta galvenais pienākums bija ne tikai nosargāt jauno valsti, bet arī uzvarēt brīvības cīņās. Grāmatā sacīts (160.lpp.): “1918.gadā proklamētajās Baltijas valstīs savijās Vācijas, Polijas, Padomju Krievijas, Krievijas balto kustības, Antantes valstu (..), zināmā mērā Somijas un Zviedrijas (Igaunijā!), kā arī pašu Baltijas valstu nacionālo valdību intereses. Tas nevarēja neietekmēt to izveidošanos par reāli neatkarīgām valstīm. Latvijā šis process bija norisinājies sevišķi sarežģīti. K.Ulmaņa vadītā Pagaidu valdība bija samērā sekmīgi izpildījusi savus uzdevumus, sarežģītajā situācijā vadot un panākot Latvijas teritorijas militāro atbrīvošanu un valsts starptautiski tiesisko atzīšanu.” Par šiem jautājumiem ārpolitiskā skatījumā var vairāk uzzināt A.Lerha apcerē “Latvijas Pagaidu valdības sakari ar ārvalstīm 1918.–1920.gadā”. Labāk orientēties tajā palīdz apakšvirsraksti: Latviešu Pagaidu nacionālās padomes Ārlietu nodaļas darbība, Latvijas Pagaidu valdības pasākumi, pārstāvniecības ārzemēs un delegācija Parīzes miera konferencē, Ārlietu ministrijas noorganizēšana, diplomātisko pārstāvniecību ārzemēs darbības aktivizācija, diplomātisko pārstāvniecību ārvalstīs nostiprināšanās.

Ar personības
starojumu

dēmiķim (15.lpp.), ka K.Ulmaņa biogrāfs E.Dunsdorfs reizēm vērtē apceramo politiķi “pārāk kritiski, pat sarkastiski tendenciozi”. Šā apskata autoram gan šķiet, ka E.Dunsdorfa grāmata “Kārļa Ulmaņa dzīve” (Stokholma, 1978; Rīga, 1992) pagaidām ir labākais darbs par šo izcilo latviešu valstsvīru. Tāpat kā nevar būt vienisprātis ar A.Zundas apgalvojumu (132.lpp.), ka K.Ulmaņa vadītā Latviešu zemnieku savienība īstenoja agrāro reformu Latvijā. Visiem zināms, ka šo akciju īstenoja nevis viena politiskā partija, bet gan valsts.
Atšķirībā no iepriekšējiem K.Ulmanim veltītajiem izdevumiem šajā grāmatā ir arī pielikumi, kuriem materiālus sakopojis un komentējis V.Bērziņš. No trim šajā iedaļā ievietotajiem dokumentiem īpaši gribas atzīmēt pirmpublicējumu – 1918.gada 16.novembrī notikušās Latvijas politisko partiju priekšstāvju sēdes protokolu. Šajā, var droši teikt, vēsturiskajā sanāksmē, kurā prezidēja K.Ulmanis, apsprieda un pieņēma nākamajā dienā dibināmās Tautas padomes politisko platformu. Līdz neatkarīgās Latvijas proklamēšanai bija atlikušas vairs tikai divas dienas.

Prof. Dr.habil.hist.